1. aprīļa viedoklis: Latvijai dotie brīži, jeb dažkārt dažviet daždažās!

Runa iet par to, ka Latvijas ekspansionistiskā un ilgtermiņā praktizētā valsts iekšzemes ūdeņu invāzija ar zivīm ir sasniegusi kritisko apogeju. Dažviet ūdensteču segmentos viņas ar savu fantasmagorisko bioloģisko daudzveidību un armagedonisko biomasu aizdambē mazo HES slūžas un pat turbīnas, rezultātā antropogēni teroristiskā veidā noštopējot upju ekoloģisko caurplūdi un videi nedraudzīgi balina zaļās enerģijas ražošanas nacionālo košumu. Tamdēļ perifērijā katastrofāli samazinās līdz tam nelimitēto darba vietu skaits un dzimstība, efektīvi stimulējot aborigēnu pilgrimidžu uz attīstītām ģeoteritorijām.

Perfekti kompilētie zivsaimniecības zinātniskie ekspresatzinumi un ekspertslēdzieni, kuri balstās uz zinātniskiem monitoringdatiem un arhīvizpētēm, kuras pieturas pie zinātnisko vadlīniju pamatnostādnēm, kuras pamatojas uz zinātniskiem pamatojumiem un rekomendācijām, kuras vadās no zinātniski konceptuāliem īstermiņa plāniem un ilgtermiņa programmām, plebejiem epohāli prezentē – zivju neatturami paliek vairāk nekā ūdens!

Tā rezultātā dažām pirms tam absolūti miermīlīgām un zivsaimnieciski mazvērtīgām sugu populācijām sākušās elienveidīgu mutāciju agresīvas rekombinācijas, ieskaitot celakantiski homologu ekstremitāšu aktivizētu evolucionēšanu integrētai invāzijai uz sauszemi. Punkts viens – tas horizontāli apdraud vēl nepilgrimējušo aborigēnu drošumspēju. Punkts divi – tas vertikāli sit pa valstī jau sen reaktīvi uzsāktās rekreatīvās makšķerēšanas industrializācijas un infrastrukturizācijas sociāli ekonomiskā benefita virtuālo masterplānu, draudot tam ar maksātnespēju, bankrotu un galā banketu, kas var beigties ar sinhronu kirdik vēl joprojām nesertificētās krutkas dēļ. Punkts trīs – tas diagonāli destrukturizēs nacionālās dezoksiribonukleīnskābes ģenētiskā fonda matrices šifr... o, mai gad, tikai ne to!

Tātad – dotais ir pēdējais brīdis sākt Latvijas ūdeņu revitalizāciju, kas arī beidzot mietsaknē atrofētu dažiem identificētiem deģenerātiem diagnosticētās histēriskās amnēzijas izraisīto kinderisko sapņošanu par valsts ūdeņu un ūdens bioloģisko resursu inteliģentu utilizēšanu un konservāciju nākamajām ģenerācijām, kas arī no nacionālās demogrāfijas renesanses skata fokusa ir nonsenss, jo raideri, no kuriem tas procesuāli atkarājās, jau ir citā praidā.

Domājot lokāli, bet rīkojoties plaši, griezīsimies visur, kur vien var, un, nevedot nekādas diskusijas, introducēsim marginālo voluntārismu ūdeņu pilnīgai segregācijai no zivīm kā ūdens objektu labas pārvaldības aprobētu de facto, totāli izfiltrējot fundamentāli apsūbējušā Jaunsudrabiņa naivi apkaifotos Latvijas ūdeņus no visiem bioloģiskajiem resursiem, ieskaitot bezmugurkauliniekus un sānpeldes! Ja nav ilgtspējības mugurkaula un nespēj nopeldēt politiski taisni – tad ārā!

Novitalizējot ūdeņus, beidzot finišētu arī valsts pamatetnosu - makšķernieku un zvejnieku metafiziskās asimilācijas sensitīvās berzes provokatīvā mitoloģizēšana un folklorizētās valsts zivju resursu kontroles impotences apdziedāšana unisonā, uz kuras piespiedu kontracepciju valsts pārvaldes reformistus īstenībā izprovocēja paši kontrolētāji, pateicoties savai patoloģiski eksaltētajai sistemātiski kontrolēt gribēšanai, faktiski veģetatīvi uz nodokļu maksātāju rēķina sevi ilgtspējīgi nodrošinot ar jauno māmiņu un pensionāru prātiņiem neaptveramām algām, trešajā pasaulē vismodernāko ekipējumu, kas pie mums pieejams varbūt tikai dažiem no daudzajiem specdienestiem, un degvielas cisternu vagonsastāviem regulāriem reidu izbraukumiem brīvā dabā veselīga dzīves veida mazohistiskai piekopšanai.

 Savelkot galus – tā kā dabas un vides protekcija nav un nebūs valsts prioritāte ne tuvākajā, ne arī miglā tītajā nākotnē tāpat kā Latvijas dabas kapitāla reinkarnēšana mums sekojošām degradācijām, to fiksi jākonvertē uz reāli apčamdāmām eirām, banknotēs tikai nomainot ekonomiski un seksuāli distrofiskās grieķu dievietes uz Akropoles drupu fona ar Gaismas pils topā iemūžinātu NAP simbolisku artefaktu – Saulcerītes & Antiņa zilzaļajā vonungā uz par nācijas Noasa šķirstu renovētā stikla zārka sēž nodziedājies latvju bigbojs ar dzintara biķeri rokā & pārziedējusi latvju gerla ar diviem bērniem uz rokām, diviem padusēs un vēl vienu pičpaunā & nacionāli mentāli māj bai-bai uz marmora bildinga malas baibiskam lēcienam likteņupē sastingušai kičīgajai princesītei... (Antiņš ir alpīnisma tūrē Šambalā.) Jesss!

Ar saprāta mirdzošās gaismas ātrumu tuvojas vien viņiem pašiem zināmu motīvu dēļ no bumbas „Zeme” teleportējušos maiju pravietotais apokaliptiskais 2012.gada 21.decembra dotais brīdis. Kam tas ir izdevīgs? Kādi spēki aiz tā stāv? Cik ilgi stāv? Kur stāv? Cik stāv? Kas nopiķo stāvēšanu? Cik ilgi stāvēs? Kāpēc stāv, nevis sēž?

Kamēr politiski izvērtējot atbildes mums dotais laiks vēl nav iztecējis, davai, uzmenedžēsim vēl vienu, bet pēdējo referendumu – Prātiņ, nāc mājās! – par grozījumiem statusa maiņai no klasificētās pieejamības satura uz neklasificētu mumificētajam valsts morāles kodeksam „Garīguma, Tikuma, Godīguma un Atbildības Patversme”. Bet šoreiz jau ar 101% partisipantu skaitu! Vot, parādīsim mūs daždažādi demolējošajiem kiborgiem, ka Latvija vienmēr var! Okei?

A ja kādam izejot tam cauri nepāriet paroles uztveres difikaltisms vai arī pats signāls besī ārā, tad eksceptuālā kārtā to var transformēt uz kāda mūsu dzejnieka kosmopolītiski suģestējošu dzejlaini – dažkārt dažviet daždažās!... April!

Novērtē šo rakstu: