Iesaki rakstu: 
Ko tad īstam krievu imperiālistam 9.maijā vajadzētu pieminēt - Pirra uzvaru “Lielajā Tēvijas karā” vai murgaino Pasaules revolūciju?
Jau apritējis pusgadsimts kopš dienas, kad Ukrainas rietumos dislocētas padomju armijas daļas štāba darbinieks Vladimirs Rezuns (literārais pseidonīms Viktors Suvorovs) šokēts konstatēja, ka “Lielā Tēvijas kara” priekšvakarā padomju armijas vadība nav domājusi par valsts aizsardzību, bet gan tikai par uzbrukumu.
Padomju kara mācību baudījušie, protams, atcerēsies, ka karot bija galvenokārt paredzēts pretinieka teritorijā. Atbilstoši šai doktrīnai padomija vienīgā tai laikā ražoja peldošos tankus. Tāpat tas, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai katrs apzinīgs padomju jaunietis bija izpletņlēcējs, neliecina par gatavību aizstāvēties, bet gan gluži otrādi.
Jāatceras, ka komunisms ir Rietumu izgudrojums. Līdz ar to, saprotams, politiķi un vēsturnieki nevēlas šo un to atcerēties. Lai saprastu notikumus, kas joprojām met tumšu ēnu pār Latviju, mums jāatkāpjas vēl tālākā pagātnē.
Jau dibinot Sarkano armiju 1918.gada janvārī, “tautas komisāri” paredzēja, ka nepieciešams radīt bāzi, lai atbalstītu sociālistu revolūciju Eiropā, kas tuvojas. Neskatoties uz haosu un sabrukumu Krievijā, Pasaules revolūcijas mēģinājumi sākās drīz vien pēc boļševiku apvērsuma.
Sarkano ofensīvu Somijā dažu mēnešu laikā izdevās likvidēt. 1918.gada beigās sākas sekmīgāks sarkano uzbrukums - šoreiz Latvijai, kas tomēr ir otršķirīgs, ja patur prātā galveno domājamo Pasaules revolūcijas virzienu Berlīne - Parīze.
Stučka Latvijā 1919.gadā rīkojās tā, it kā Pasaules revolūcija būtu jau uzvarējusi. (Interesenti te saskatīs dažas paralēles ar Lielā Reseta sludinātājiem.) Nopietnākais pirmās Pasaules revolūcijas mēģinājums bija sarkanarmijas uzbrukums Berlīnei caur Varšavu 1920.gada vidū. Tai laikā divās frontēs sarkanarmijā cīnījās turpat sešsimt tūkstošu vīru, kamēr Vāciju sabiedrotie bija piespieduši radikāli samazināt armiju un liedz tai sagatavot rezervistus.
Mēreni haotisko padomju armijas karavadoņa Tuhačevska vadīto uzbrukumu Varšavai apgrūtināja Dienvidrietumu frontes komisāra Staļina pašdarbība, vēloties vispirms ieņemt aplenkto Ļvovu. Varonīgā poļu karaspēka cīņā 1920.gada augustā sarkanarmiju pie Varšavas pirmo reizi stratēģiski sakāva, līdz ar to apturot tālāku komunisma izplatību Eiropā.
Dzirdēta teorija, ka Staļina rīcību ietekmēja pretpadomju spēku aktivitātes Ukrainā. Labvēlīgais moments bija nokavēts, un Pasaules revolūcijas ideju nācās atlikt uz divām desmitgadēm.
Staļina doma acīmredzami bija - atbalstīt Vāciju, ļaut tai iekarot Eiropu un tad nākt kā atbrīvotājam (un jaunās kārtības nesējam). Sarkanās armijas uzbrukuma plāns Eiropai (ar nosaukumu “Grom”, pabeigts 1941.gada maijā) bija tik slepens, ka to pat nedeva pārrakstīt mašīnrakstītājām.
Vēsturnieka Dvorjanska versijā uzbrukumam vajadzēja sākties 1941.gada 6.jūlijā, 20.jūlijā sarkanarmijai nonākot uz līnijas Stokholma – Kopenhāgena - Berlīne. 30.jūlijā plāns paredzēja sasniegt Oslo, Parīzi un Tunisiju, vēlāk Kasablanku, Gibraltāru un Reikjaviku.
Reālā kara vēsture, kā atceramies, bija citāda. “Lielā Tēvijas kara” pirmajās dienās Staļins zaudēja turpat vai visu armiju un bez sabiedroto palīdzības īsti pat nespētu sekmīgi karot. Hitleram paklausot savas armijas virspavēlniekam fon Brauhičam un armijas ģenerālštāba priekšniekam Halderam, diez vai jāšaubās, ka viņš būtu ieņēmis Maskavu 1941.gada vasaras beigās.
Ja Staļina mērķis nebūtu Pasaules revolūcija, viņš varētu, piemēram, 1) dot triecienu rumāņu naftas atradnēm (eksperti spriež, ka puse degvielas Hitlera armijas vajadzībām bija fosilā), 2) pārtraukt zviedru dzelzsrūdas koncentrāta piegādi Vācijai. Šis bizness turpinājās līdz pat 1944.gadam, 3) bumbot Vācijas sintētiskā benzīna rūpnīcas (liela izmēra iekārtas). Tā vietā sintētisko degvielu ražošana Vācijā kara laikā pieauga līdz pat 1944.gada sākumam.
Tamlīdzīgi pasākumi (un stratēģisks aizsardzības plāns) būtu krietni saīsinājuši “Lielo Tēvijas karu”- Hitlera kapitulāciju varēja panākt ar mazāk dramatiskām metodēm. Eiropa Staļinam būtu pateicīga, taču tas acīmredzami neietilpa viņa plānos, - vajadzēja taču sovjetizēt pēc iespējas lielāku teritoriju. Lielu padomju tautas daļu upurēja šim mērķim. Nav brīnums, ka Staļins 1947.gadā atcēla 9.maija svinības. Komunisma uzspiešana pusei Eiropas vēsturiski gan izrādījās kā īslaicīga infekcija…
P.S. Pateicos Antonam Mikosam par diskusiju.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
