Iesaki rakstu: 
Ko tad īstam krievu imperiālistam 9.maijā vajadzētu pieminēt - Pirra uzvaru “Lielajā Tēvijas karā” vai murgaino Pasaules revolūciju?
Jau apritējis pusgadsimts kopš dienas, kad Ukrainas rietumos dislocētas padomju armijas daļas štāba darbinieks Vladimirs Rezuns (literārais pseidonīms Viktors Suvorovs) šokēts konstatēja, ka “Lielā Tēvijas kara” priekšvakarā padomju armijas vadība nav domājusi par valsts aizsardzību, bet gan tikai par uzbrukumu.
Padomju kara mācību baudījušie, protams, atcerēsies, ka karot bija galvenokārt paredzēts pretinieka teritorijā. Atbilstoši šai doktrīnai padomija vienīgā tai laikā ražoja peldošos tankus. Tāpat tas, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai katrs apzinīgs padomju jaunietis bija izpletņlēcējs, neliecina par gatavību aizstāvēties, bet gan gluži otrādi.
Jāatceras, ka komunisms ir Rietumu izgudrojums. Līdz ar to, saprotams, politiķi un vēsturnieki nevēlas šo un to atcerēties. Lai saprastu notikumus, kas joprojām met tumšu ēnu pār Latviju, mums jāatkāpjas vēl tālākā pagātnē.
Jau dibinot Sarkano armiju 1918.gada janvārī, “tautas komisāri” paredzēja, ka nepieciešams radīt bāzi, lai atbalstītu sociālistu revolūciju Eiropā, kas tuvojas. Neskatoties uz haosu un sabrukumu Krievijā, Pasaules revolūcijas mēģinājumi sākās drīz vien pēc boļševiku apvērsuma.
Sarkano ofensīvu Somijā dažu mēnešu laikā izdevās likvidēt. 1918.gada beigās sākas sekmīgāks sarkano uzbrukums - šoreiz Latvijai, kas tomēr ir otršķirīgs, ja patur prātā galveno domājamo Pasaules revolūcijas virzienu Berlīne - Parīze.
Stučka Latvijā 1919.gadā rīkojās tā, it kā Pasaules revolūcija būtu jau uzvarējusi. (Interesenti te saskatīs dažas paralēles ar Lielā Reseta sludinātājiem.) Nopietnākais pirmās Pasaules revolūcijas mēģinājums bija sarkanarmijas uzbrukums Berlīnei caur Varšavu 1920.gada vidū. Tai laikā divās frontēs sarkanarmijā cīnījās turpat sešsimt tūkstošu vīru, kamēr Vāciju sabiedrotie bija piespieduši radikāli samazināt armiju un liedz tai sagatavot rezervistus.
Mēreni haotisko padomju armijas karavadoņa Tuhačevska vadīto uzbrukumu Varšavai apgrūtināja Dienvidrietumu frontes komisāra Staļina pašdarbība, vēloties vispirms ieņemt aplenkto Ļvovu. Varonīgā poļu karaspēka cīņā 1920.gada augustā sarkanarmiju pie Varšavas pirmo reizi stratēģiski sakāva, līdz ar to apturot tālāku komunisma izplatību Eiropā.
Dzirdēta teorija, ka Staļina rīcību ietekmēja pretpadomju spēku aktivitātes Ukrainā. Labvēlīgais moments bija nokavēts, un Pasaules revolūcijas ideju nācās atlikt uz divām desmitgadēm.
Staļina doma acīmredzami bija - atbalstīt Vāciju, ļaut tai iekarot Eiropu un tad nākt kā atbrīvotājam (un jaunās kārtības nesējam). Sarkanās armijas uzbrukuma plāns Eiropai (ar nosaukumu “Grom”, pabeigts 1941.gada maijā) bija tik slepens, ka to pat nedeva pārrakstīt mašīnrakstītājām.
Vēsturnieka Dvorjanska versijā uzbrukumam vajadzēja sākties 1941.gada 6.jūlijā, 20.jūlijā sarkanarmijai nonākot uz līnijas Stokholma – Kopenhāgena - Berlīne. 30.jūlijā plāns paredzēja sasniegt Oslo, Parīzi un Tunisiju, vēlāk Kasablanku, Gibraltāru un Reikjaviku.
Reālā kara vēsture, kā atceramies, bija citāda. “Lielā Tēvijas kara” pirmajās dienās Staļins zaudēja turpat vai visu armiju un bez sabiedroto palīdzības īsti pat nespētu sekmīgi karot. Hitleram paklausot savas armijas virspavēlniekam fon Brauhičam un armijas ģenerālštāba priekšniekam Halderam, diez vai jāšaubās, ka viņš būtu ieņēmis Maskavu 1941.gada vasaras beigās.
Ja Staļina mērķis nebūtu Pasaules revolūcija, viņš varētu, piemēram, 1) dot triecienu rumāņu naftas atradnēm (eksperti spriež, ka puse degvielas Hitlera armijas vajadzībām bija fosilā), 2) pārtraukt zviedru dzelzsrūdas koncentrāta piegādi Vācijai. Šis bizness turpinājās līdz pat 1944.gadam, 3) bumbot Vācijas sintētiskā benzīna rūpnīcas (liela izmēra iekārtas). Tā vietā sintētisko degvielu ražošana Vācijā kara laikā pieauga līdz pat 1944.gada sākumam.
Tamlīdzīgi pasākumi (un stratēģisks aizsardzības plāns) būtu krietni saīsinājuši “Lielo Tēvijas karu”- Hitlera kapitulāciju varēja panākt ar mazāk dramatiskām metodēm. Eiropa Staļinam būtu pateicīga, taču tas acīmredzami neietilpa viņa plānos, - vajadzēja taču sovjetizēt pēc iespējas lielāku teritoriju. Lielu padomju tautas daļu upurēja šim mērķim. Nav brīnums, ka Staļins 1947.gadā atcēla 9.maija svinības. Komunisma uzspiešana pusei Eiropas vēsturiski gan izrādījās kā īslaicīga infekcija…
P.S. Pateicos Antonam Mikosam par diskusiju.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.