"Rail Baltica" sadārdzinājumam nauda atradīsies. Uz skolotāju un medmāsu algu rēķina?
Pietiek lasītājs12.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tikko ar lielu pompu tika pieteikta jaunā "Rail Baltica" projekta ietvaros ieplānotā Rīgas centrālās pasažieru stacijas pārbūve. Projekts ir gana liels un interesants, taču neticami dārgs. Tāpēc ik pa brīdim izskan šaubas, vai mūsu valsts ekonomika to spēs izturēt.
Šaubas parasti tiek kliedētas ar apgalvojumu, ka 85% finansējuma taču nāks no Eiropas Savienības fondiem un grēks būtu šādu naudu nepaņemt. Diemžēl pēdējā informācija liecina, ka skeptiķos vērts ieklausīties, jo arī par finansējumu ir vairāk bažu un jautājumu, nekā atbilžu. Padalīšos ļoti elementāros aprēķinos, ko ikviens viegli var pārbaudīt.
Tātad konkursā par stacijas būvprojekta izstrādi un būvdarbiem uzvarēja personu apvienība "Besix ReRe Group". Uzvarētāja piedāvātā līgumcena ir 430 538 203 EUR (bez pievienotās vērtības nodokļa). 29. maijā projekta ieviesējs Latvijā "Eiropas Dzelzceļa līnijas" ar "Besix ReRe Group" noslēdza līgumu par būvprojekta izstrādi un būvdarbiem.
Savulaik jau notika šāds arhitektūras konkurss, un toreiz uzvarētājs "PLH Arkitekter" sadarbībā ar "COWI" (Dānija) aprēķināja, ka projekts izmaksās 200 miljonus EUR. Tagad konkursa rezultātā summa ir izaugusi līdz 430,5 miljoniem EUR.
Tas pats par sevi ir trauksmes signāls – pieaugums par 230 miljoniem eiro! Vairāk nekā dubulti! Satiksmes ministrijai vajadzētu sākt skaidrot, kā kaut kas tāds sanācis - tie vairs nav pat leģendārie 20 procenti. Taču skan tikai fanfaras.
Iespējams, ka sabiedrībā un medijos valda pārliecība, ka vairāk nekā divas reizes lielāko sadārdzinājumu apmaksās Eiropa. Taču pieejamā informācija liecina, ka tā vis nebūs un 230,5 miljoni eiro „kaut kur” ir jāatrod.
Jā, taisnība, Eiropas Komisija varētu piekrist finansējuma novirzīšanai no nerealizētiem Eiropas fondu projektiem, piemēram, no bēdīgi slavenā "kapu tramvaja" un arī no dzelzceļa elektrifikācijas projekta īstenošanas mazākā apjomā, nekā sākotnēji bija paredzēts.
Šādā veidā, kā liecina neoficiāla informācija, varētu dabūt vēl 90 miljonus eiro Eiropas naudas. Arī šeit no valsts budžeta būs jāpiemaksā 15% no summas, bet okei – šos padsmit miljonus kaut kur jau varētu sameklēt.
Taču lielo problēmu tas neatrisina! Papildus nepieciešamībai atrast padsmit miljonus, ko pielikt klāt Eiropas 90 miljoniem, līguma īstenošanai pietrūkst vēl aptuveni 140 miljoni eiro (bez PVN).
Tas skaidri nozīmē – valsts budžetā tādas summas nav, un līgums ir noslēgts par naudu, kuras nemaz nav. Saprotams, ka tā tiks atrasta 2020. gada valsts budžetā, kā jau līdzīgos gadījumos tika atrasti līdzekļi "Parex" pārņemšanai, "Air Baltic" glābšanai, bezcerīgam galvojumam "Liepājas metalurgam". Nauda atradīsies, bet kur? Vai tiešām skolotāji un medmāsas „sametīs” 140 miljonus eiro?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
