"RNP" - shēmotāji vai "pofigisti"? Kā pensionāre gandrīz bez dzīvokļa palika

Būs kādi gadi desmit, kopš dziļi ievelku elpu ikreiz, kad neierastā laikā telefona ekrānā parādās vārds mamma. Tikai pa retam tas liecina par vēlēšanos parunāties tāpat vien. Viņa par manu trauksmi zina un sarunu parasti sāk ar: „Tikai mierīgi, veselība bez izmaiņām.” Kad tas pateikts, varu izelpot. Un uzreiz arī nopūsties. Skaidrs, ka sekos lielāku vai mazāku sadzīvisku sarežģījumu izklāsts.

Protams, tie ir neplānoti tēriņi, tas paņem laiku un tamlīdzīgi, taču salīdzinot ar veselības problēmām - tādi nieki vien.

Šoreiz  tomēr bija citādi. Īsumā stāsts šāds. Mamma ļoti rūpīgi seko savām finanšu lietām un, tā kā internetbanku nelieto, pensijas saņemšanas dienā vienmēr izņem no bankas automāta rakstisku apliecinājumu konta stāvoklim.

Saruna sākās kā parasti, bet pēc „veselība – kā parasti” sekoja: „Nevaru saprast, kas te bankā notiek. Parādās kaut kāds četrciparu skaitlis ar mīnusu. Tas nav mans. Laikam kaut ko sajaukuši.” Vaicāju, kāds  skaitlis, saka – bez brillēm neredzot. Ar brillēm izrādījās, ka četrciparu skaitlis sākas ar pieci un beidzas ar nulli.

Četri cipari mīnusā īsti vairs neizskatās pēc neliela sadzīviska sarežģījuma. Lūdzu, lai sazinās ar banku. Protams, ka bankas šādi kļūdīties nemēdz. Pēc brīža mamma, joprojām neizpratnē un samulsusi, stāstīja par tiesu izpildītāju Rolandu, kura uzvārdu nebija paguvusi pierakstīt. Tas esot arestējis viņas kontu. Viņa joprojām domāja, ka ir noticis kāds pārpratums un šis Rolands kaut ko sajaucis.

Mammai ir astoņdesmit viens gads, neraugoties uz pārciesto insultu, viņas prāts vēl ir gana ass. Lielākā veselības problēma šobrīd saistīta ar smagu osteoporozi. Viņa ļoti reti iziet no mājas, jo pārvietojas ar lielām grūtībām, izmantojot divus kruķus. Jā un vēl – viņa, iespējams, varētu būt laba kriminālromānu rakstniece, jo reizēm izgudro visdramatiskākos iespējamos notikumu scenārijus. Neraugoties uz faktu, ka pati ir ļoti labticīga.

Vēl mamma ļoti dusmojas, ja kāds vēlas apšaubīt viņas prasmes orientēties šodienas skarbajā realitātē. Tad viņa dusmīgi pauž kaut ko sērijas: „Neizturies pret mani kā pret mazu bērnu! Es pati  pieņemšu lēmumus.”

Bet ne jau mana mamma vien tāda „ģenerāliene”, gan jau daudzi no jums ar ko līdzīgu sastopas. Pieļauju, arī ar  faktu, ka tad, ja „ģenerāļa” lēmums nav bijis tas labākais, tālāk tā jau ir “ierindnieku” darīšana un iespēja iesaistīties.

Ar Rolandu, kurš “pārpratuma pēc” ielīdis viņas pensijas kontā (un kura tālruņa numuru bija iedevuši bankā), uzticēja sazināties man. Nenācās aicināt pie telefona Rolandu un prasīt, kas viņš tāds vispār ir un ko grib no manas mātes pensijas. Ļoti labi, ka biroja administratores atbild, nosaucot iestādes nosaukumu, nevis vienkārši sakot “klausos”. Tā uzzināju, ka esmu piezvanījusi uz tiesu izpildītāja Rolanda Veinberga biroju. Kur sākumā man vispār atteicās sniegt informāciju, kamēr nav notāra apstiprināta pilnvarojuma.

Beigās tomēr izdevās uzzināt vismaz tik, kam tad mamma, pati nezinot, ir parādā gandrīz sešus tūkstošus eiro. Parādā viņa bija, nē - pagaidām aizvien vēl ir - Rīgas namu pārvaldniekam. Nu, plus tiesas ( izrādās – bijusi pat tiesa) izdevumi un honorārs Veinberga kungam. Un tad atausa skaidrība.

Draugi… Ne velti krievu tautai ir tāda vieda paruna „doverjai, no proverjai”, kas latviski neskan ne tuvu tik dzejiski, bet tikpat svarīgi – uzticies, bet pārbaudi.

Mammai īpašumā ir mazs dzīvoklītis labā Rīgas rajonā. Piektajā stāvā, mājā bez lifta.

Pirms dažiem gadiem par neatņemamu aksesuāru kļuva kruķi un uz piekto stāvu uzkāpt kļuva par grūtu. Toreiz mamma (it kā uz laiku), cerot, ka veselība uzlabosies (tas diemžēl nenotika) aizgāja padzīvot pie dēla. Turpat pāris kvartālu tālāk.

Sagadījās, ka tieši tolaik uz Rīgu no mazpilsētas studēt un strādāt pārcēlās tuvu radu, cienījamu cilvēku meita. Vecāki lūdza, vai meitene nevarētu kādu brītiņu padzīvot pie manas mammas. Par to viņi izremontētu virtuvi un vannasistabu. Kā arī uzturēšanās laikā segtu komunālos maksājumus. Mamma piekrita. Svešus dzīvoklī nebūtu laidusi ne par ko. Bet te - savs cilvēks, radu bērns, augstākā izglītība, labs darbs utt.

Stāsts pavisam vienkāršs. Vecāki deva naudu, meitene teica, ka maksā, bet nemaksāja. Mamma pilnībā paļāvās un bija priecīga, ka, kamēr brāļa dēls, kurš šo īpašumu mantos, paaugas, dzīvoklis tiek pieskatīts un komunālie maksājumi segti. Ik mēnesi ar meiteni sazvanījās, apvaicājās, vai viss kārtībā, vai nav pasta sūtījumu un tamlīdzīgi. Nē, pasta sūtījumu „nebija”. Arī meitenes mamma katru mēnesi apvaicājās, vai par dzīvokli samaksāts. Jā, samaksāts.

Kā tagad zinām, pasta sūtījumi un rēķini tika pa taisno nogādāti miskastē. Tai skaitā – atgādinājumi, brīdinājumi, aicinājumi uz tiesu. Ja mana mamma nebūtu tik uzmanīga sava konta izdruku pētītāja, droši vien, ka mēs attaptos tikai tad, kad viņas īpašums jau būtu atsavināts.

Es tagad neapspriedīšu to jauno sievieti. Īsti pieklājīga apzīmējuma, ko viņai veltīt, manā leksikā nav. Lai viņas vecāki tiek skaidrībā, kas notiek cilvēka galvā, ja viņš spējīgs tik kretīniski rīkoties. Pašlaik viņi ir šokā, jo par savu meitu galvoja. Un, tā kā tiešām ir cienījami cilvēki, tagad gādā naudu, lai varētu to parādu nomaksāt. Labi, ka tā, jo citādi mums, radiem, būtu jātiesājas.

Tas viss ir riebīgi, taču reizē arī laba mācība, kas lieku reizi atgādina, ka jā – TĀ NOTIEK. Uzmetieni iespējami arī tur, kur tos negaidi. Tāpēc tas parāds ir arī mūsu vaina, jo: a) mamma  uzticējās un neprasīja uzrādīt apmaksātus rēķinus; b) es vispār šajās attiecībās līdz šim neiedziļinājos, jo mammai aizvien vēl nepatīk, ja kāds jaucas viņas lietās. Tikai pa retam apvaicājos, vai viss kārtībā, un saņēmu atbildi, ka jā.

Tomēr visvairāk mani interesē cits jautājums. Par Rīgas namu pārvaldnieku.

Cilvēks nenāk izņemt ierakstītas vēstules. Ilgstoši nemaksā rēķinus. Neatsaucas uz tiesas pavēsti un palēnām vien iekrāj vairākus tūkstošus lielu parādu. Vai tiešām tas tā kā normāli? Vai šādā situācijā nevajadzētu painteresēties, kas par lietu?

Viens vienīgs telefona zvans šo procesu būtu nocirtis jau saknē, un nekāda parāda nebūtu. Tiesu izpildītāja pārstāvis teica – likums  nosaka, ka pietiek izsūtīt ierakstītu vēstuli. Kā tad. To jau skolā mēs visi zinājām, ka atļauts ir viss, kas ar likumu nav aizliegts. Kas tad tie, pie velna, par likumiem, ja ļauj šādi attiekties pret cilvēku, savu klientu? Un vai tiešām katru cilvēcisku darbību, teiksim – zvanu klientam, iespējams veikt tikai tad, ja tā noteikta ar likumu? Ja nu cilvēks tajā dzīvoklī bezpalīdzīgā stāvoklī lēni mirtu badā?

Vai tiešām Rīgas namu pārvaldniekam nav vismaz jāpainteresējas, kas ar klientu notiek?

Laikam jau ne. Likums to nepieprasa. Nesen medijos varēja lasīt par gadījumu, kad pirms diviem gadiem mirušu sievieti atrada tikai tad, kad par nemaksāšanu nāca izlikt no dzīvokļa. Vai to var uzskatīt par normu?

Bet tagad padomāsim citādi. Es, pēc dabas shēmu šķetinātāja, arī šajā gadījumā varu iztēloties nevis vienkārši nevērību, bet viegli saprotamu un labi atstrādātu sistēmu.  Dzīvokļa īpašniecei ir astoņdesmit viens gads. Dzīvoklis – vienā no labākajiem pilsētas rajoniem. Deklarēta dzīvoklī tikai viena persona. Visdrīzāk, vientuļa. Varbūt vispār neko daudz vairs nesaprot. Naudiņas nav, jo nemaksā.

Kāpēc gan par viņu būtu jāpainteresējas? Varbūt labāk ļaut, lai cipars pieaug līdz tādam, ko pat strādājošam nav vienkārši nomaksāt, kur nu vēl pensionāram. Turklāt tas izklausīsies gana pārliecinošs, kad liks ārā no dzīvokļa. To dzīvokli būs ļoti viegli realizēt izsolē. Un tā kaut kas atlēks visiem. Cilvēkam, kas pa lēto nopirks. Kādam no Rīgas namu pārvaldnieka. Un vēl arī pieklājīgs honorārs tiesu izpildītājam. Nu, iespējams, protams. Tikai iespējams. Taču izskatās pēc ļoti, ļoti iespējams.

Varbūt maldos, varbūt Rīgas namu pārvaldniekā vienkārši visiem, piedodiet par izteicienu „pie kājas” tādas pensionāres. Vispār jebkurš cilvēks -  dzīve salikta ekseļa tabulās, un cilvēkus aiz tām neredz.

Taču Rīgas vadība vienmēr uzsvērusi, ka rūpējas par pilsētas iedzīvotājiem. Kāpēc gan šajā rūpju komplektā nevarētu iekļaut arī painteresēšanos, kāpēc kāds ilgstoši nemaksā? Tikai viens telefona zvans. Reizēm ar to pietiktu.

Vakar (tieši vakar un aizvakar šī ziepju opera arī risinājās) vakariņojām ar kādu draugu, advokātu. Viņš teica: „Ja tā ir shēma, viņi pieļāva vienu neuzmanības kļūdu. Ielīda pensijas kontā. Nebūtu tur parādījušies, jūs uzzinātu par notikušo tikai tad, kad dzīvoklis jau būtu atsavināts.” Skaidrs, ka tieši tā arī būtu noticis. Bet tā jau reizēm gadās, ka smalkas shēmas sabrūk mazas neuzmanības dēļ.

Jā, cita starpā man droši vien jāpiebilst, ka, lai gan mammai bija ļoti grūti aizkļūt līdz tiesu izpildītājiem, turp devāmies nekavējoties, jo bez viņas klātbūtnes saruna nevarētu notikt. Kamēr atsauktu uz mājām notāru, paietu vēl kāds laiciņš, un lieta tik ripotu savu gaitu. Manai pensionārei nejaušības pēc paveicās. Bet būtu interesanti papētīt, cik tādu gadījumu vēl ir Rīgas namu pārvaldnieka kontā.

Pārpublicēts no https://lemoninga.wordpress.com

Novērtē šo rakstu: