Aicinājums Latvijas Žurnālistu asociācijai un visiem Latvijas žurnālistiem

"Šī aicinājuma mērķis ir ierosināt pārmaiņas. Nav nozīmes turpināt izlikšanos, ka nekas nav noticis. Situācija ir nobriedusi, un loģiski, ka agrāk vai vēlāk to nāksies atrisināt.

Sabiedrība, kas pašlabuma, gļēvuma un slinkuma vārdā producē netaisnību, nevar pastāvēt mūžīgi. Cilvēkam piemīt dabiska taisnīguma izjūta, un lai arī cik dziļi norakti, visiem mums ir ideāli, kurus nododot mēs sākam paši sev riebties.

Gadiem esmu klausījies kurnēšanu par darba tiesību un sociālo garantiju neesamību, ko īpaši sāpīgi izjuta kolēģes grūtnieces, kurnēšanu par to, ka mūs var atlaist bez brīdinājuma, par to, ka nav atvaļinājuma naudas vai tā ir tikai daļēja, utt., un vienmēr esmu kurnējis līdzi. Bet klusām. Lai neizsauktu uguni uz sevi, lai, nedod, Dievs, kāds nesāktu saskatīt manī nelojālu nemiera cēlāju.

Ko es ēdīšu ja atlaidīs? Mana darba niša tirgū ir ļoti šaura, kur dabūšu citu darbu, pabalsta nebūs. Vislabāk maskēties ar mākslotu bezrūpību - nē, nē man nav problēmu es esmu „vienmēr gatavs”. Daudziem mediju darbiniekiem ļoti pazīstama aina.

Šausmīgi, vai ne? Bet tā ir tikai viena medaļas puse. Vai esam tikai nabaga upuri? Vai daudzi no mums nav atraduši pašlabumu uzņēmumu līgumos, vai, rokas berzēdami, nav skrējuši dibināt mikrouzņēmumus, kušinājuši sirdsapziņu, sak, ir jau labi, vairāk „piķa”... valsts jau tāpat neko nedos...

Tā izskatās šīs apkaunojošās medaļas otra puse. Mēs gluži vienkārši zogam, un tas mūs vairs pat nesatrauc! Mēs izliekamies, ka mūs neaizskar uzņēmuma necieņa pret mums, un „maucam līdzi”! Būdami radoši cilvēki, mēs esam iemanījušies šo procesu nosaukt „cilvēka cieņu nepazemojošos” vārdos.

Citā vārdā saukta zagšana nemaz vairs nav zagšana! Mēs izvēlamies naudu un piekāšam šo valsti. Ja nav kazai piena, tad nav, ja VID un Dombrovskim nevajag, ko mēs tur, ņemsim naudu!

Tad nu klausieties, mīļie bijušie kolēģi, es īpaši uzrunāju tos, kuri apzināti ar rokām un kājām balso par fiktīvu uzņēmējdarbību: šobrīd, strādādams par šoferi, es šīs valsts uzturēšanai maksāju nodokļos apmēram 50% no saviem ienākumiem, kamēr jūs nemaksājat pat 30%. Vai Jūs zināt, ka Jūsu bērni dzimst par manu naudu, par manu naudu viņi iet skolā, bet ceļš, pa kuru es braucu, ir bedrains, jo jūs par to nemaksājat! Pat pie ārsta jūs ejat par manu naudu, lai arī mana un man līdzīgo algas ir niecīgas!

Lai zeme atveras un aprij tos, kam pēc tam vēl pietiek bezkaunības ielīst „kastē”, lai moralizētu par deviņiem mēmiem! Klusa ļurināšana zem deguna, ka honorārs kopš senlaikiem netiek aplikts ar sociālo nodokli, neiztur kritiku. Ar ko gan viens pastāvīgs ienākums (vairumam žurnālistu honorārs ir apbrīnojami pastāvīgs) atšķiras no cita?

 Vecos laikos zirgu zagļiem iesprauda apses mietu vienā vietā, un ticiet, ja mēs paši neapstāsimies un neapturēsim citus, tad tas reiz notiks. Būdami sistēmas upuri un tās stutētāji vienlaikus, mēs apzogam ne tikai viens otru, bet, pirmkārt, tos kas paši nespēj. Tādu ir simtiem tūkstošu, pensionāri, šoferi, krāvēji, Maximas apkopējas, vārdu sakot, visi tie kuri nezina, neprot, ir pārāk „neizglītoti” vai neietilpst VID priviliģēto šķiru sarakstā.

Mēs nozogam skolas brīvpusdienas saviem bērniem, pensiju vecākiem un vecvecākiem. Pat ragaviņām neko neatstājam, lai paši rāpjas uz mežmalu! Tā beigu beigās mēs nozogam paši savu cilvēcisko krietnumu, kļūdami par ciniskām cūkām!

 Taču sirds dziļumos ticu, ka viss nav tik slikti, ceru, ka tas nav ļaunums un neglābjama samaitātība, - latvietis vienkārši ir pastulbs, tajā smadzeņu daļā, kas atbild par biedriskumu, empātiju, godīgumu, spēju definēt kopējās intereses, latvietim ir tikai daži novajināti neironi, kamēr par rīšanas refleksu rūpējas vesels murškulis.

Latvietis vienkārši tāds ir, bērnības trauma, baronam no ratupakaļas izkritis. Tomēr es ticu, ka lielākajai daļai smadzenes ir veselas, un ceru, ka tur jau sen ir modusies apziņa, ka pat pašlabuma dēļ, šādu „teātri” nevar turpināt mūžīgi.

Aicinu Latvijas Žurnālistu asociāciju un visus Latvijas žurnālistus sākt diskusiju par mediju darbinieku sociālo un tiesisko stāvokli, attiecībām ar darba devējiem un īpaši par žurnālistu piespiedu vai brīvprātīgu dalību „optimizācjas” shēmās.

Ceru, ka darba devēju spiediens, prasta alkatība un bailes nespēj nomākt brīvu domu. Visi kopā mēs varam radīt skaidrus un godīgus noteikumus nākotnei."

Novērtē šo rakstu: