Iesaki rakstu: 
Drīz būs pagājis jau vesels gads, kopš Latvijas Republikas pilsoni Ansi Ataolu Bērziņu aizturēja Čehijas Republikas tiesību aizsardzības iestādes. Visu šo garo gadu Ansis ir pavadījis dažādos Čehijas cietumos, vienā no kuriem viņš nesen tika brutāli piekauts. Diemžēl daudzi ir aizmirsuši, kāpēc Ansim vispār tika piemērots reāls cietumsods. Tas vistiešākajā veidā saistīts ar acīmredzamām kļūdām mūsu tieslietu sistēmā, kuras neviens līdz pat šim brīdim nav uzdrīkstējies novērst.
Augstākā tiesa, kura apelācijas kārtībā izskatīja Bērziņa apsūdzību, savā spriedumā viennozīmīgi noteica: „A.A.Bērziņam nav nepieciešams noteikt Krimināllikuma 55.panta sestajā daļā paredzētos pienākumus.” Proti, Ansim netika piemēroti absolūti nekādi pienākumi attiecībā pret Valsts probācijas dienestu. Salīdzinājumam – kādam citam apsūdzētajam pēc tā paša masu nekārtību panta, kuram arī tika piemērots nosacīts cietumsods, tiesa spriedumā noteica: „Uzlikt par pienākumu pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā desmit darba dienu laikā reģistrēties Valsts probācijas dienestā pēc dzīves vietas un piedalīties Valsts probācijas dienesta rīkotajās programmās.”
Konstatējams, ka tiesa katru apsūdzēto individuāli vērtēja, gan piemērojot soda veidu, gan uzliekot vai neuzliekot nosacīti notiesātajam kādus papildus pildāmus pienākums.
Valsts probācijas dienests, uzsākot saziņu ar Bērziņu, pārkāpa Augstākās tiesas spēkā stājušos sprieduma atziņu, ka Bērziņam cita starpā nav pienākums piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem.
Valsts probācijas dienests radīja tiesiskās situācijas pretrunu jeb kolīziju, kurā no vienas puses bija Augstākās tiesas individuāli izvērtēta atziņa par probācijas dienesta kontroles nevajadzīgumu, no otras puses, vispārīgais likuma regulējums, ka nosacīti notiesātos „uzmana” probācijas dienests. Konstatējot šādu kolīziju, viennozīmīgi bija jāpiemēro Bērziņa tiesības vismazāk aizskarošais tiesiskais risinājums – proti, Augstākas tiesas noteiktais, ka Bērziņam nav jānonāk probācijas dienesta „nagos”.
Turpmāk notikušie būtiskie Bērziņa tiesību pārkāpumi tikai apliecināja, ka notiek tīša un organizēta izrēķināšanās ar viņu kā ar varas sistēmai nevēlamu aktīvistu. Paraugprāva. Tiesa, pēc probācijas dienesta lūguma grozot nosacīto sodu uz reālo cietumsodu, pieļāva vismaz divus ļoti būtiskus pārkāpumus, kurus īsumā minēšu.
Pirmkārt. Grūti iedomāties, taču tādu būtisku jautājumu kā nosacītā soda aizstāšana ar reālo cietumsodu tiesa izskatīja bez Bērziņa. Ansis rakstveidā tiesu bija lūdzis lietu skatīt tikai viņa klātbūtnē, taču tas tika ignorēts. Ansis bija iesniedzis pierādījumus savai objektīvajai prombūtnei, kas bija saistīta ar doktorantūras studijām ārzemēs, taču tiesa „iekrampējās” likuma burtā un gāja vieglāko ceļu – izskatīt lietu bez aktīvista Bērziņa.
Otrkārt. Pretēji likumā viennozīmīgi noteiktajam, ka šādus jautājumus skata pēc apsūdzētā dzīvesvietas, to vērtēja cita tiesa. Bērziņš rakstveidā bija informējis, ka dzīvo Līvānu novadā un attiecīgi šo jautājumu vajadzēja skatīt Preiļu rajona tiesai, kuras jurisdikcijā bija Anša deklarētā dzīvesvieta. Šāds pārkāpums nozīmē, ka Bērziņa lietu izskatīja tiesa, kurai nebija likumīgu tiesību to vispār darīt. Tālāk paši saprotat. Visa turpmākā rīcība ar Bērziņu pēc nelikumīga sprieduma ir tikai nelikumīgums nelikumīguma galā!
Esmu vērsies ar visiem iespējamajiem tiesiskajiem lūgumiem pie visām augstākajām Latvijas amatpersonām, kurām ir bijusi iespēja jau sen pārtraukt šo netaisnīgo epopeju. Vai tiešām Latvijas simtgades gadā nevienam no varas spices pārstāvjiem nebūs dūšas pieņemt viedu lēmumu un izbeigt šo tiesisko vājprātu?
Tiesību normas un valsts institūcijas Latvijā ir radītas cilvēkiem. Taču Bērziņa lieta parāda, ka amatpersonas nevēlas risināt radušo kolīziju, jo ērtāk ir „atšaudīties” ar pretrunīgi interpretējamiem likumu fragmentiem, nevis izvērtēt lietu pēc būtības un pieņemt saprātīgu lēmumu.
Atrisināt šo tiesisko vājprātu Latvijā šobrīd var viens cilvēks – Valsts prezidents. Atbilstoši Apžēlošanas likuma 4.pantam Valsts prezidents notiesāto personu var apžēlot pats pēc savas iniciatīvas. Esmu uzzinājis, ka daudzi cilvēki jau ir vērsušies pie Valsts prezidenta ar personīgiem lūgumiem par Bērziņa apžēlošanu. Arī es tuvākajās dienās gaidu atbildi uz savu atkārtoti rakstīto apžēlošanas lūgumu. Nez, kāda tā būs!
Noslēgumā aicinu ikvienu cilvēku brīvā formā turpināt rakstīt apžēlošanas lūgumus Valsts prezidentam līdz Ansis tiek atbrīvots!
* zvērināts advokāts
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
