Iesaki rakstu: 
Liegumu iegādāties klātienē virkni preču par jēdzīgu grūti nodēvēt. Mūsu valsts šajā ziņā kļuvusi par apsmiekla objektu pat daudzviet ārzemēs, kur mērenāk eksperimentē ar saviem iedzīvotājiem.
Taisnību sakot, tiem, kas draudzējās ar internetu, problēmu ir mazāk, nekā tiek zīmēts. Tālab gan lēmuma aplamība nekļūst mazāka. Pievērsīšu uzmanību tikai mūsu miesu sildošajām un sargājošajām precēm, kuras bez pielaikošanas, tātad attālināti, labāk nepirkt – apģērbam un apaviem.
Turklāt valdības liegums drēbēm un kājaviem pēc izmēra var pēkšņi iesist pa faktiski jebkuru mūsu valsts pilsoni vai ciemiņu. Protams, ka biezajiem un politiskajai spicei, kam savi šuvēji un kurpnieki, kā arī iespēja izbraukt no valsts, valdības veto šoziem pie pēcpuses mazas ragaviņas. Arī bomži nesūrojas, jāzina tikai pareizās miskastes. Toties vidusmēra iedzīvotājam, ja apģērbs vai apavi saplīsīs vai neglābjami notraipīsies, jāstaigā gandrīz vai plikam un basam, vai kā putnubiedēklim.
Daudziem ļaudīm gan visbiežāk rezervē ir, ko vilkt mugurā un kājās. Tomēr ne visiem un ne vienmēr. Salīdzinoši ilgais miera un preču bezdefecīta laiks atradinājis mūs iepirkties uz priekšdienām. Savu lomu spēlē arī liekas naudiņas trūkums maciņā un nepietiekama rūme mantu uzglabāšanai.
Parasti ķeros pie spalvas, kad kāds no varnešu tautai uzspiestajiem absurdiem skar tieši mani. Arī šajā gadījumā nepieciešamība nomainīt zābakus pieklauvēja tieši ārkārtas situācijā. Diemžēl, kā teiktu mūsu pravietiskais prezidents, tie veikali, kas nebija vaļā, izrādījās ciet.
Kur zem letes kā Padomijā tirgo apavus ar piemērīšanu, nezinu. Arī tirgū nedzirdēju: “Komu sapožki, oģožku kakuju-to!” Vispār, letiņ, grozies kā proti!
Es vēl saprastu, ja aiz loga būtu karš, taču nē – vien nelgas pie varas. Eh, kā vajadzēja likt aiz auss latvju gudrību: “Darini ratus ziemā, bet ragavas vasarā!” Tagad pie jauniem zābakiem visticamāk tikšu, kad sezona būs beigusies.
Taču, ja reiz valstī pie stūres nejēgas, kas miera laiku pārvērš karastāvoklī, šoreiz būs atbilstoši jāiepērkas. Stipri šaubos, ka nākamziem pie teikšanas Latvijā būs viedāki prāti.
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.