Atklājas jauna Meroni „shēma”: Šveices advokāts "Ventbunkeru" nopircis par paša "Ventbunkera" naudu

Kur aizplūda 80 miljoni eiro?

2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – formāli uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited, bet faktiski Vitol grupa par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju, un līdz ar to tās rīcībā nonāca jau vairāk nekā 93% uzņēmuma akciju.

No visas savas akciju paketes šī darījuma ietvaros šķīrās AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja Aivara Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas, un viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro.

Pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija būtiski augstāka – 3,12 eiro. Vēl augstāka izrādījās akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā. Ja R. Meroni par šādu cenu būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par 126 miljoniem eiro vairāk.

Turklāt, kā jau minēts, šī bija nevis paša R. Meroni personiskā, bet viņam pārvaldīšanā netieši nodotā akciju pakete, un „darījums” bija iespējams, tikai pateicoties prokuratūras pārstāvju atbalstam.

Taču līdz šim neatbildēts bija palicis jautājums – kur tad tālāk aizplūda gandrīz 80 miljoni eiro, kuri notiesājoša tiesas sprieduma un mantas konfiskācijas gadījumā A. Lemberga būtu nonākušas valsts budžetā.

Paklusām atpirktas Ventbunkera akcijas

Tā kā Valsts ieņēmumu dienests jau vairākus gadus ir izrādījies nespējīgs piespiest R. Meroni kontrolēto Latvijas Naftas tranzītu iesniegt gada pārskatus, publiski pieejami oficiālie dati nedod atbildi par šo 80 miljonu eiro likteni.

Tiesa, netieša norāde bija atrodama arī līdz šim: Lursoft ziņas par 2016. gadu uzrādīja, ka vairāku Ventspils uzņēmēju un viņu ģimenes locekļu – iepriekš neoficiāli zināmu kā ofšorizētā Ventbunkera slēptu labuma guvēju – Latvijā reģistrētās SIA pēkšņi ir guvušas fantastisku apjomu peļņu.

Tā Genadijam un Sergejam Ševcoviem piederošā SIA RFC Holdings bija guvusi 23,04 miljonu eiro peļņu, Igoram un Rūdolfam Skokiem daļēji piederošā (katram pa 20% kapitāldaļu) SIA Swaninvest – 22,43 miljonu eiro peļņu, bet Olafa, Jāņa un Naura Berķu SIA Kement – 21,58 miljonu eiro peļņu.

Laikrakstā Dienas Bizness pērn publicētajā Latvijas ikgadējā miljonāru sarakstā jau bija publicēta norāde, ka šīs iespaidīgās summas saņemtas Ventbunkera akciju pārdošanas darījumā.

Šie dati gan nedeva ne atbildi uz jautājumu, kas ir jaunais Ventspils tranzītbiznesa centrālā uzņēmuma īpašnieks, ne skaidrību, kāds ir šo iespaidīgo finanšu līdzekļu avots. Tomēr nu skaidrību rada Pietiek rīcībā nonākuši dokumenti.

Viens no tiem ir dokuments, kas datēts ar 2015. gada septembri: tas rāda, ka jau šajā brīdī Lielbritānijā reģistrētais R. Meroni uzņēmums London Industry Ltd. ir vienojies ar Ventbunkera akciju īpašniekiem par to iegādi, parakstot īpašu „vienošanās memorandu”.

Saskaņā ar šo dokumentu R. Meroni uzņēmums ar SIA Kement, SIA Swaninvest un SIA RFC Holdings (abas pēdējās – AS Investment Activity akcionāres) vienojies, ka London Industry Ltd. apņēmies atpirkt tām piederošās Ventbunkera akcijas par kopumā 75 miljoniem eiro.

Zīmīgi, ka šajā dokumentā arī skaidri norādīts – darījums iekļaus arī „atpirkšanos” no akcionāru iepriekšējo strīdu kriminālajām sekām, - dokumenta parakstītāji vienojušies, ka „virknē lietu, kur iesniegtas kriminālsūdzības, varas iestādēm tiks ziņots, ka cietušās puses vairs nav ieinteresētas izmeklēšanas turpināšanā”.

Savukārt cits dokuments skaidri apliecina, ka par Ventbunkera akcijām maksājamās summas pamatā ir Latvijas Naftas tranzīta saņemtā samaksa par Ventspils naftas akciju paketes pārdošanu.

Shēma uz Meroni „atskaites punktu” pamata

Taču, kā rāda dokumenti, bijis jāatrisina jautājums, kādu shēmu izmantot, lai pašam Ventbunkeram pienākošos līdzekļus būtu iespējams izmantot tā akciju nopirkšanai. Tas varēja radīt sarežģījumus, ņemot vērā, ka līdzekļus R. Meroni nodoma īstenošanai bija iespējams ņemt tikai  no Latvijas Naftas tranzīta, kas ir Ventbunkera meitasuzņēmums.

Pietiek rīcībā ir ar 2016. gada janvāri – tātad laiku dažus mēnešus pēc Ventspils naftas akciju paketes darījuma – datēta vēstule, ko Lihtenšteinā reģistrētais Valartis Fund Management nosūtījis R. Meroni birojam Šveicē.

Šajā vēstulē divi Valartis pārstāvji advokātam R. Meroni detalizēti apraksta viņa paša „atskaites punktu” veidā izklāstītu projektu Portinvest Fund – faktiski plānu, kā izveidot „regulētu ieguldījumu fondu biržā neiekļautiem vērtspapīriem” un ar tā starpniecību iegādāties Ventbunkera akciju kontrolpaketi no „piecām dažādām interešu grupām”.

Saskaņā ar šīs shēmas detaļām fonda ieguldītāji būtu pats Ventbunkers un tā meitas uzņēmums Latvijas Naftas tranzīts, un darījuma summa būtu 100 miljoni eiro. Valartis pārstāvji vēl piebilst – ja gadījumā starptautiskā auditorkompānija Ernst&Young „kā vēlamā audita iestāde nespēs izpildīt saspringto laika grafiku vai cita iemesla dēļ atteiks sadarbību”, esot padomā arī alternatīvs auditors.

Šī piebilde ir labi saprotama, - kā Pietiek apliecina kāds Ventbunkeram tuvs avots, „fonds acīmredzami bija vajadzīgs tikai ar mērķi, lai Latvijas Naftas tranzīta grāmatvedībā izskatītos, ka nauda ir ieguldīta fondā, kas to pēc saviem ieskatiem ieguldījis kaut kādos vērtspapīros, kas būtu OK”.

Shēma Komerclikuma apiešanai

Taču ar Valartis pārstāvju viedokli nav bijis pietiekami, lai radītu pārliecību, ka shēma neradīs juridiskus sarežģījumus. Pietiek rīcībā ir arī ar 2016. gada 16. martu datēts biroja Loze un partneri juridiskā viedokļa melnraksts, kurā iecerētā shēma un tās perspektīvas aprakstītas jau detalizētāk.

Dokumentā aprakstīts, kā Ventbunkera meitas uzņēmums Latvijas Naftas tranzīts ieguldīs nule Lihtenšteinas Valartis bankas dibinātā investīciju fondā līdzekļus, kas iegūti, pārdodot Ventspils naftas akcijas. Šis fonds līdzekļus tālāk investēs Nīderlandē reģistrētā uzņēmumā, kurš savukārt izsniegs aizdevumu R. Meroni uzņēmumam London Industry, lai tas varētu iegādāties Ventbunkera akcijas.

„Tiesa, uzņēmums nepārskaitīs šo aizdevumu London Industry, bet veiks tiešu maksājumu par Ventbunkera akciju iegādi uzņēmumam Kement un par Investment Activity akcijām RFC Holdingam un Swaninvest London Industry vietā,” shēmas „odziņa” aprakstīta no „digitālās TV lietā” labi zināmā jurista Jāņa Lozes biroja dokumentā.

Kā var noprast, R. Meroni satraucis jautājums, vai šāda iecerēta shēma nepārkāps Komerclikuma 241. pantu, kas nosaka, ka sabiedrībai aizliegts izsniegt aizdevumu vai citādi tieši vai netieši finansēt trešās personas šīs sabiedrības akciju iegādei.

Uz šo jautājumu Lozes un partneru atbilde bijusi: nē, nepārkāps, ja vien tiks ievērota virkne nosacījumu, tostarp – ja tomēr pretēji sākotnēji iecerētajam R. Meroni uzņēmums pats veiks samaksu par Ventbunkera akcijām, jo „tā būs labāk grāmatvedības nolūkos un, lai apliecinātu, ja nepieciešams, ka [Nīderlandē reģistrētais] uzņēmums tiešām ir izsniedzis aizdevumu London Industry”.

Valstij potenciāli nodarītais zaudējums – vismaz 50 miljoni

Valsts interešu pārstāvjiem – ne tiesai, ne prokuratūrai – nekādu iebildumu pret šo shēmu nav bijis. Izrādās, ka līdz šim vienīgais, kas izteicis neizpratni par notikušo, ir bijis... uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess), kam A. Lemberga krimināllietā ir cietušā statuss.

„Rezultāts uz 2017. gadu ir tāds, ka Ventspils nafta vispār nepieder nevienai no kriminālprocesā iesaistītajām personām, savukārt Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu,” teikts dokumentā, ko uzņēmuma pārstāvis tiesai bija iesniedzis pagājušā gada oktobra beigās un kurā R. Meroni rīcība bija nodēvēta par „ļaunprātīgu”.

 „R. Meroni par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera,” iesniegumā secināja uzņēmums, aprakstot, kā „mantas glabātājs” vispirms Latvijas Naftas tranzītu atbrīvojis „no vienīgās tam piederošās mantas - no Ventspils naftas akcijām”, bet pēc tam piespiedis saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā - izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.

Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 - 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 - 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 - 70 000 000 eiro.”

Taču nu šī nauda ir „aizpeldējusi”. „Arestētās mantas glabātāja ārvalstnieka R. Meroni aktīvas prettiesiskas rīcības dēļ, kas bija iespējama ilgstošas, mērķtiecīgas un saskaņotas trīs tiesnešu - Geimana, Kuzmanes un Jansones - bezdarbības un rupju noteikto normatīvo aktu neievērošanas dēļ, vai nu valsts interesēm, vai citu personu interesēm jau ir nodarīts zaudējums vismaz 50 000 000 eiro apmērā!” konstatēts Pars Termināla iesniegumā, kurā minētos faktus pēc būtības tā arī nav izvērtējusi ne tiesa, ne prokuratūra.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: