Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad pagājušā gada septembrī nejauši atklājās, ka pastāv normatīvais akts, kas lielai sabiedrības daļai, iespējams, joprojām dod tiesības doties uz Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kur glabājas bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas u.c. dokumenti, un pieprasīt tos izsniegt zinātniskiem vai publicistiskiem mērķiem, Lato Lapsa ar šādu pieprasījumu vērsās vispirms SAB, tad administratīvajā un Augstākajā tiesā. Nu Augstākā tiesa kopsēdē ir pieņēmusi lēmumu, kura būtība ir – atzinums, ka 2014. gadā Saeima ir galīgi slēgusi pieeju „čekas maisiem”. Pietiek šodien pilnā apmērā publicē šo Augstākās tiesas kopsēdes lēmumu.

1995. gada 13. jūnijā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” noteic, ka VDK dokumentu zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem ir izsniedzami jau no 2011. gada 25. augusta.

Taču SAB šo valdības noteikumu „atklāšanai” sekojošos pieprasījumus ir noraidījis, savu atteikumu pamatojot ar argumentu, ka „tajos ietvertās normas neatbilst pašreizējam likuma līmeņa normatīvajam regulējumam – Informācijas atklātības likumam un Fizisko personu datu aizsardzības likumam”.

SAB viedoklis ir: neraugoties uz joprojām spēkā esošajos Ministru kabineta noteikumos rakstīto, „čekas maisu” saturs tomēr neesot atklājams, jo tajā esot „privātās dzīves elementi”, uz ko tātad attiecināmi divi SAB piesauktie likumi.

Savukārt Lato Lapsas pieteikumu, ar kuru tika apstrīdēts SAB atteikums, izskatījušās administratīvās rajona tiesas tiesneses Tatjanas Jefremovas viedoklis bija: Latvijas iedzīvotājiem pašlaik vispār neesot „subjektīvo publisko tiesību” pieprasīt Satversmes aizsardzības birojam šādu informāciju.

Tiesneses ieskatā pašlaik esot secināms, ka pieminētie MK noteikumi esot pretrunā ar likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteikto, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes.

Līdz ar to tiesneses T. Jefremovas ieskatā Latvijas iedzīvotājiem, neraugoties uz to, ka valdības noteikumi joprojām ir spēkā, pašlaik „nav subjektīvo publisko tiesību prasīt Satversmes aizsardzības birojam VDK aģentūras kartotēkas dokumentus”.

Šo secinājumu administratīvā rajona tiesa izdarīja, pieteikumu pat nepieņemot un pēc būtības neizskatot, bet tā vietā secinot, ka pieteikumu par SAB rīcību vienkārši ir jāatsaka pieņemt, jo tas ir „nepieļaujams”.

Šis tiesneses T. Jefremovas lēmums kopā ar Ģenerālprokuratūras oficiālo nostāju realitātē nozīmēja – Latvijas iedzīvotājam, kurš nepiekrīt SAB lēmumam turpināt slēpt „čekas maisu” saturu, vienkārši tiek liegta iespēja šo SAB rīcību apstrīdēt tiesā.

 „Faktiski šis ir lēmums nevis par to, vai ir jāpilda 1995. gada Ministru kabineta noteikumu 7. punkts, bet gan par to, vai Latvijas pilsonis var aizstāvēt tiesā Satversmes 100. pantā nostiprinātās pamattiesības uz informācijas atklātību. Ja nostiprināsies šāda tiesu prakse, tad nākotnē nav jābrīnās, ka arī prēmiju sarakstus nesniegs, atrunājoties ar to, ka likums neparedz sniegt informāciju prasītajā apjomā,” tiesneses T. Jefremovas lēmumu komentēja LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāve Kristīne Jarinovska.

Viņas ieskatā šāda administratīvās tiesas prakse - vienkārši atteikt strīda izskatīšanu – ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums. „Neesmu gan pārsteigta, ka izmanto šo mehānismu, lai jau saknē apcirptu jebkādu iespēju tiesā panākt informācijas sniegšanu,” piebilst K. Jarinovska, kuras pārstāvētajai vēsturnieku komisijai pēdējos mēnešos bieži nācies saskarties ar varas iestāžu pārstāvju rīcību, kas robežojas ar atklātu pretdarbību „čekas maisu” jautājumos.

Komisijas pārstāvei ne reizi vien nācies saskarties ar lietām, kad pirmās instances tiesa vadās no kļūdainas informācijas vai ir apzināti maldināta no valsts institūcijas pārstāvja puses, kādēļ pieņēmusi aplamu lēmumu. K. Jarinovska zinot divus gadījumus, kad institūcijas apgalvojušas, ka prasītās informācijas viņu rīcībā nav, tomēr, kā vēlāk izrādījies, tā nav bijusi taisnība.

„Tiesa nebija papūlējusies pārbaudīt iestādes apgalvotā pamatotību. Savukārt kasācijas kārtībā, ja pat pieteikuma iesniedzējs iesniedz pierādījumus, piemēram, par apzinātu maldināšanu, nekas vairs nav vēršams par labu, jo kasācijas instances tiesai nav tiesību pārvērtēt zemākas instances konstatētos faktus, tā skata tikai tiesību piemērošanu. Augstākajai tiesai atliek vien noplātīt rokas,” „tiesisko” situāciju apraksta K. Jarinovska.

Vēsturnieku komisijas pārstāve ir pārliecināta – nevis pieteikuma iesniedzējam būtu jāpierāda tas, ka viņam ir tiesības saņemt informāciju, bet gan valsts varas īstenotājam būtu jāpierāda, ka šādas tiesības ir liedzamas. Jebkurā gadījumā – šāda lieta būtu jāizskata tiesā, nevis tai jāizvairās no izskatīšanas, pieteikumu nepieņemot:

„Ja pastāv strīds starp privātpersonu un valsts varas īstenotāju, vai informācija atteikta pamatoti, tad tiesai ir jāskata lieta pēc būtības un jāizšķir strīds, novērtējot abu pušu argumentus. Informācijas atklātība ir Satversmes 100. pantā aizsargāta tiesības, kas pieprasa, lai ikviens ierobežojums būtu skatīts Satversmes 116. pantā noteikto kritēriju gaismā.”

Par administratīvās tiesas atteikumu pieņemt izskatīšanai pieteikumu par SAB lēmumu tika iesniegta blakussūdzība Augstākajā tiesā, norādot, ka viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir - ikvienā gadījumā, kad personai pamatoti vai nepamatoti ir atteikts sniegt informāciju, tai ir tiesības uz tiesas kontroli pār šādu atteikumu.

„Likumdevēja mērķis, atsevišķi paredzot likumā pantu ar nosaukumu “Iestādes lēmuma un rīcības kontrole”, ir bijis pakļaut tiesas kontrolei katru pamattiesības uz vārda brīvību ierobežošanas gadījumu, tādējādi atzīstot personas subjektīvo tiesību esamību,” bija teikts Augstākajai tiesai adresētajā blakussūdzībā.

„Šādu jautājumu var izšķirt, tikai izskatot pieteikumu pēc būtības. Normatīvo aktu kopums rada pieteicējam subjektīvo publisko tiesību pieprasīt un saņemt informāciju. Tas, vai šī informācijas saņemšana ir vai nav iespējama, interpretējot konkrētās normatīvo aktu prasības, ir izlemjams, izskatot pieteikumu pēc būtības,” skaidroja zvērināta advokāte Jeļena Kvjatkovska.

Advokāte norādīja - Latvijas iedzīvotājiem neapšaubāmi ir subjektīvās publiskās tiesības pieprasīt SAB pieprasīto informāciju, savukārt jautājums par to, cik pamatoti atteikts minēto informāciju izsniegt, jau būtu izskatāms, tiesai izvērtējot pieteikumu pēc būtības, nevis vienkārši atsakoties to pieņemt un līdz ar to liedzot tiesības uz taisnīgu tiesu.

Nu Augstākā tiesa kopsēdē ir pieņēmusi lēmumu, kura būtība ir – atzinums, ka 2014. gadā Saeima ir galīgi slēgusi pieeju „čekas maisiem”. Pietiek šodien pilnā apmērā publicē šo Augstākās tiesas kopsēdes lēmumu.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa - LĒMUMS Rīgā, 2018.gada 3.aprīlī

Augstākā tiesa kopsēdē šādā sastāvā:

tiesnese Dzintra Amerika,

tiesnesis Andris Guļāns,

tiesnese Vēsma Kakste,

tiesnese Anita Kovaļevska,

tiesnese Veronika Krūmiņa,

tiesnese Dace Mita,

tiesnese Līvija Slica,

tiesnese Ieva Višķere,

tiesnese Rudīte Vīduša

rakstveida procesā izskatīja Lato Lapsas blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 21.novembra lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt Lato Lapsas pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Lato Lapsa vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu, lūdzot publicistiskiem mērķiem iepazīties ar visiem iestādes rīcībā esošajiem Valsts drošības komitejas (turpmāk arī – VDK) aģentūras kartotēkas dokumentiem. Informācijas pieprasījums pamatots ar Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu Nr. 151 „Noteikumi par totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr. 151) 7.punktu.

[2] Satversmes aizsardzības birojs atteica sniegt pieprasīto informāciju, norādot, ka noteikumu Nr. 151 7.punkts neatbilst Informācijas atklātības likuma 8.pantam un Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11.pantam, līdz ar to minētā norma nav piemērojama.

[3] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Satversmes aizsardzības birojam sniegt pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu – atvainošanos.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 21.novembra lēmumu atteikts pieņemt pieteicēja pieteikumu. Lēmumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Latvijas Republikas Satversmes 100.pants paredz ikviena tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot, noteic Informācijas atklātības likums. Minētā likuma 2.panta trešā daļa noteic, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

[4.2] Informācijas pieejamību attiecībā uz personām, kas ir sadarbojušās ar PSRS valsts drošības iestādēm, regulē speciālais likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Minētā likuma 12.panta pirmā daļa noteic, ka jebkura persona var rakstveidā pieprasīt no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra izziņu par to, vai tā rīcībā, Latvijas Nacionālajā arhīvā vai citās valsts glabātavās ir VDK dokumenti par šo personu.

Savukārt likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.panta pirmā daļa noteic, ka VDK dokumenti, kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām, ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem.

[4.3] Saeima 2014.gada 8.maijā pieņēma grozījumus iepriekš minētajā likumā, ar kuriem 18.pants tika papildināts ar jaunu 1.2daļu, nosakot, ka VDK dokumentu zinātnisko izpēti atbilstoši šā likuma mērķim veic Ministru kabineta izveidota speciāla starpdisciplināra komisija. Ar grozījumiem 18.panta otrā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, nosakot, ka VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā. Ar grozījumiem tika papildināti likuma pārejas noteikumi ar jaunu 9.punktu, kurš noteic, ka 18.panta otrajā daļā minētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2018.gada 31.oktobrim. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami noteikumi Nr. 151, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

[4.4] Noteikumu Nr. 151 7.punktā noteikts, ka VDK aģentūras kartotēkas dokumentus Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc VDK likvidēšanas.

Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka noteikumu Nr. 151 7.punkts ir pretrunā ar likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.panta otrajā daļā noteikto, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes. Līdz ar to, ievērojot likuma pārejas noteikumu 9.punktā minēto, noteikumu Nr. 151 7.punkts nav piemērojams, un pieteicējam nav subjektīvo publisko tiesību prasīt Satversmes aizsardzības birojam VDK aģentūras kartotēkas dokumentus. Tādējādi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punktam pieteikumu ir jāatsaka pieņemt.

[4.5] Ievērojot to, ka pieteicējam nebija subjektīvo publisko tiesību prasīt Satversmes aizsardzības birojam pieprasīto informāciju, prasījums daļā par atlīdzinājumu arī nav pieņemams izskatīšanai.

[5] Pieteicējs par minēto rajona tiesas tiesneša lēmumu iesniedza blakus sūdzību, kas pamatota ar šādiem argumentiem.

[5.1] Informācijas atklātības likuma normas, tostarp 15.pants, paredz, ka ikvienā gadījumā, kad personai ir atteikts sniegt informāciju (pamatoti vai nepamatoti), personai ir tiesības uz tiesas kontroli pār šādu atteikumu. Tādējādi pieteicējam ir subjektīvās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju. Tas, vai šī informācijas saņemšana ir vai nav iespējama, interpretējot attiecīgās tiesību normas, ir izlemjams, izskatot pieteicēja pieteikumu pēc būtības.

[5.2] Nav pamatots secinājums, ka noteikumu Nr. 151 7.punkts ir pretrunā likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.panta otrajā daļā noteiktajam. Minētais likuma pants nosaka dokumentu vispārējo publisko pieejamību, savukārt noteikumu 7.punkts paredz informācijas izsniegšanu konkrētiem mērķiem – zinātniskiem vai publicistiskiem mērķiem. Šajā gadījumā informācijas pieprasījums izdarīts ar konkrētu mērķi – publicistiskajām vajadzībām.

Motīvu daļa

[6] Pieteicējs ir vērsies iestādē – Satversmes aizsardzības birojā – ar mērķi saņemt tā struktūrvienības – Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – rīcībā esošo informāciju, kas tam nodota likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 1.pantā minēto mērķu realizēšanai (sk. likuma 5.pantu). Šis likums cita starpā reglamentē, kāda informācija atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā, kā tā ir izmantojama, tāpat arī paredz, kāda informācija ir brīvi pieejama, bet kāda – ar ierobežojumiem.

[7] Pieejamību iestādes rīcībā esošajai informācijai vispārīgi reglamentē Informācijas atklātības likums. Likuma 2.panta pirmā daļa paredz, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Panta otrā daļa noteic, ka likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē, bet trešā daļa paredz, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

Likuma 3.pants noteic, ka informāciju, uz kuru attiecas šis likums, iedala vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā.

Savukārt likuma 5.panta pirmā daļa definē ierobežotas pieejamības informācijas būtību, bet panta otrā daļa uzskaita ierobežotas pieejamības informācijas veidus, tajā skaitā norādot uz informāciju, kurai šāds statuss noteikts ar likumu (1.punkts).

Informācijas atklātības likums arī reglamentē procedūru, kādā ir pieprasāma un sniedzama gan vispārpieejamā, gan ierobežotas pieejamības informācija, kā ir atsakāma pieprasītās informācijas sniegšana un kāda kontrole ir īstenojama pār iestādes lēmumu vai rīcību, proti, likums paredz iestādes lēmumu vai rīcību apstrīdēt vai pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (likuma 15.panta pirmā daļa).

Kā tas tieši izriet no Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmās daļas, šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Tādējādi var secināt, ka šis likums regulē visu iestāžu, tostarp arī Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienības Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, rīcību attiecībā uz to apritē esošās informācijas izmantošanu.

Tajā pašā laikā ir ņemams vērā, ka likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” reglamentē VDK dokumentu izmantošanas kārtību, līdz ar to tas ir uzskatāms par speciālo likumu attiecībā pret Informācijas atklātības likumu. Tādējādi Informācijas atklātības likums ir piemērojams tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālais regulējums.

[8] Augstākā tiesa savā praksē ir norādījusi, ka informācijas pieejamību par personām, kas ir sadarbojušās ar VDK, reglamentē nevis Informācijas atklātības likums, bet gan likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, par ko liecina minētā likuma 1.panta 2.punktā izvirzītais mērķis noteikt kārtību, kādā ir izmantojami VDK dokumenti (Augstākās tiesas 2010.gada 20.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-386/2010 (A42569408) 7.punkts). Tādējādi Augstākā tiesa jau ir akcentējusi to, ka VDK dokumentu izmantošanā iepretim Informācijas atklātības likumā noteiktajai ir ievērojama speciāla kārtība, tomēr tas neizslēdz Informācijas atklātības likuma piemērošanu pavisam, ciktāl speciālās tiesību normas nenosaka citu kārtību.

[9] Novērtējot vispārējās tiesību normas kontekstā ar subjektīvajām publiskajām tiesībām prasīt informāciju, konstatējams, ka Informācijas atklātības likuma normas piešķir tiesību subjektam tiesības prasīt no iestādes informāciju. Turklāt šādas tiesības likums attiecina ne tikai uz vispārpieejamu informāciju, bet arī uz ierobežotas pieejamības informāciju. Tā likuma 10.panta ceturtā daļa paredz, ja pieprasītās informācijas kopums ietver arī ierobežotas pieejamības informāciju, iestāde izsniedz tikai to informācijas daļu, kas ir vispārpieejama. To informācijas daļu, kas ietver ierobežotas pieejamības informāciju, izsniedz, ievērojot šajā likumā noteikto īpašo kārtību. Savukārt likuma 11.panta ceturtā daļa paredz, ka ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā. Pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta.

Tātad vispārējās tiesību normas piešķir tiesību subjektam tiesības pieprasīt arī ierobežotas pieejamības informāciju. Lai gan tā ir izsniedzama, izpildoties noteiktiem priekšnoteikumiem, tomēr tas nevar būt pamats secinājumam, ka personai nav subjektīvo publisko tiesību šādu informāciju pieprasīt. Tas, vai pastāv visi priekšnoteikumi informācijas izsniegšanai, ir pārbaudāms, lietu izskatot pēc būtības.

[10] Pārbaudot to, vai speciālās tiesību normas – likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” – no subjektīvo publisko tiesību viedokļa neierobežo vispārējo tiesību normu piemērošanu, Augstākā tiesa konstatē, ka likuma 12.pants noteic personas, kuras ir tiesīgas iepazīties ar informāciju (jebkura persona – tikai ar informāciju par sevi, neskarot trešo personu intereses; politiski represētas personas, kā arī personas, kurām ir pierādījumi, ka tās ideoloģisku motīvu dēļ tika vajātas, ievietotas brīvības atņemšanas iestādēs vai piespiedu kārtā ievietotas iestādēs, kur šīm personām tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi – ar visu informāciju, tai skaitā par tiem VDK darbiniekiem un informatoriem, kuri bija iesaistīti VDK darbībās pret minētajām personām), kā arī iezīmē to informācijas apjomu, kuram ir ierobežota pieejamība, proti, par konkrētām fiziskām personām.

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis tiesības prasīt informāciju konkrētām personu grupām. Ja persona nepieder pie normā minēto personu loka, tad tai nav subjektīvo publisko tiesību prasīt normā paredzēto informāciju, kas ir pamats atteikumam pieņemt pieteikumu. Savukārt tas, vai informācija, kuru pieprasa normā paredzētās personas, šīm personām ir izsniedzama un kādā apjomā, ir pārbaudāms, lietu izskatot pēc būtības.

Savukārt likuma 18.pants reglamentē VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanai. Tā pirmā daļa paredz, ka VDK dokumenti, kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām, ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Panta 1.1daļa noteic, ka VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbība vai sadarbība ar minēto iestādi konstatēta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pēc attiecīgā tiesas sprieduma spēkā stāšanās, bet 1.2daļa paredz, ka VDK dokumentu zinātnisko izpēti atbilstoši šā likuma mērķim veic Ministru kabineta izveidota speciāla starpdisciplināra komisija. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Kā redzams, 18.pantā informācijas izmantošanas iespēja ir padarīta atkarīga no tās izmantošanas mērķa. Tas nozīmē, ka norma dod tiesības jebkurai personai pieprasīt normā norādītās ziņas, ja vien tās pieprasītas normā norādītajam mērķim.

Tomēr no likuma 18.panta 1.1, 1.2 un otrās daļas redzams, ka ierobežotas pieejamības informācija ir izsniedzama līdz ar noteiktu priekšnoteikumu iestāšanos. Šādus priekšnoteikumus detalizētāk reglamentē arī noteikumi Nr. 151, kas šobrīd ir piemērojami atbilstoši likuma pārejas noteikumu 9.punktam, proti, ciktāl tie nav pretrunā ar likumu. Tomēr ierobežojumu vai priekšnoteikumu esība ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai nemaina personas subjektīvās publiskās tiesības prasīt šādu informāciju. Šādu ierobežojumu vai priekšnoteikumu esība var vienīgi kalpot par pamatu iestādes atteikumam izsniegt informāciju, kura pamatotība savukārt ir pārbaudāma tiesā.

Ievērojot minēto, atzīstams, ka konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka pieteicējs informāciju pieprasījis publicistiskiem mērķiem, pieteicējam ir subjektīvās publiskās tiesības prasīt šādu informāciju.

[11] Tiesnesis, pamatojot savu lēmumu, ir atsaucies uz Augstākās tiesas 2010.gada 20.aprīļa lēmumu lietā Nr. SKA-386/2010, kur tika aplūkots jautājums par personas subjektīvajām publiskajām tiesībām prasīt informāciju par visām personām, kas ir sadarbojušās ar PSRS valsts drošības iestādēm. Šis jautājums tika aplūkots kontekstā ar likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 12.pantu, un Augstākā tiesa atzina, ka pieteicējam nebija publisko subjektīvo tiesību prasīt šādu informāciju.

Augstākā tiesa norāda, ka minētajā administratīvajā lietā pieteicējs informāciju nepieprasīja ar mērķi izmantot to zinātniskiem nolūkiem vai publicēšanai, tādējādi pieteicējam bija jāatbilst likuma 12.panta (tā laika redakcijā) subjektam, lai šādu informāciju pieprasītu.

[12] Ievērojot minēto, tiesnesis nepamatoti atteica pieņemt pieteicēja pieteikumu uz tā pamata, ka pieteicējam nav subjektīvo publisko tiesību prasīt šādu informāciju, tādēļ tiesneša lēmums ir atceļams.

Vienlaikus Augstākā tiesa atzīst, ka pieteikuma izskatīšana ir atsakāma, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.1panta pirmo daļu, jo pieteikums ir acīmredzami nepamatots, proti, acīmredzami noraidāms pēc būtības.

[13] Pieteicējs informāciju pieprasījis, pamatojoties uz noteikumu Nr. 151 7.punktu, kas noteic, ka VDK aģentūras kartotēkas dokumentus Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc VDK likvidēšanas.

Likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.panta, kas reglamentē VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanai, pirmā daļa noteic, ka VDK dokumenti, kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām, ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Savukārt panta otrā daļa līdz 2014.gada 8.maija grozījumiem likumā, kas stājušies spēkā 2014.gada 23.maijā, paredzēja, ka pārējo VDK dokumentu izmantošanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

Tādējādi likumdevējs VDK dokumentu izmantošanas zinātniskiem nolūkiem un publicistikai kārtību ir diferencējis atkarībā no tā, vai šajos dokumentos ir informācija par konkrētām fiziskām personām. Proti, ja šādu informāciju dokumenti neietver, tad tie ir izmantojami bez ierobežojumiem, bet, ja dokumenti šādu informāciju ietver, tad šī dokumentācija izmantojama ar ierobežojumiem.

Arī no noteikumu Nr. 151 teksta kopumā ir secināms, ka šie noteikumi ir attiecināmi gan uz tādiem VDK dokumentiem, kas ir izmantojami bez ierobežojumiem, gan arī uz tādiem, uz kuriem attiecas noteikta veida ierobežojumi. Tā noteikumu 2.punkts paredz, ka VDK dokumenti un dokumenti, kuri netieši saistīti ar VDK darbību, ja tajos nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām, ir izmantojami bez ierobežojumiem. Savukārt, piemēram, noteikumu 6. un 7.punkts paredz konkrētu apstākļu iestāšanos dokumentu izmantošanai jeb ierobežojumus. Tas savukārt nozīmē, ka šīs normas precizē likuma 18.panta otrajā daļā (tā sākotnējā redakcijā) paredzēto VDK dokumentu izmantošanas kārtību.

[14] Ar 2014.gada 8.maija likumu, kas stājies spēkā 2014.gada 23.maijā, likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.pants ir papildināts ar 1.1 un 1.2daļu, kā arī ir grozīta panta otrā daļa, savukārt panta pirmā daļa atstāta nemainīga (normu atreferējumu skatīt iepriekš).

Atbilstoši likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pārejas noteikumu 8.punktam šā likuma 18.panta 1.2daļā minētā VDK dokumentu zinātniskā izpēte veicama līdz 2018.gada 31.maijam.

Gan no likuma grozījumu teksta un būtības, gan no tā, ka ir grozīta 18.panta otrā daļa, kas ir attiecināma uz pārējiem VDK dokumentiem, kuri izmantojami ar ierobežojumiem, gan arī no tā, ka panta pirmā daļa palikusi nemainīga, var secināt, ka šie grozījumi attiecas uz tādu VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanai, kuri ir izmantojami ar noteiktiem ierobežojumiem.

Līdz ar to secināms, ka VDK dokumenti, kuros ir informācija par konkrētām fiziskām personām, līdz ar likuma grozījumiem ir publiskojama tikai pēc to zinātniskās izpētes.

[15] Likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pārejas noteikumu 9.punkts noteic, ka šā likuma 18.panta otrajā daļā minētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2018.gada 31.oktobrim. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami noteikumi Nr. 151, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

Ievērojot to, ka noteikumu Nr. 151 7.punkts paredz no likuma atšķirīgu kārtību, kādā izsniedzami VDK dokumenti, kas izmantojami ar ierobežojumiem, tad šo dokumentu izmantošanā ir piemērojams likuma regulējums, kas paredz, ka šādi dokumenti ir publiskojami tikai pēc to zinātniskās izpētes.

Iepriekš minēto apsvērumu dēļ nepamatots ir arī pieteicēja blakus sūdzības arguments, kas attiecināms uz pieteikumu pēc būtības.

Rezolutīvā daļa 

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.1panta pirmo daļu, 323.panta pirmās daļas 3.punktu un 324.panta pirmo daļu, Augstākā tiesa nolēma:

atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017.gada 21.novembra lēmumu;

atteikt izskatīt Lato Lapsas pieteikumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese

(personiskais paraksts)

Dz. Amerika

Tiesnesis

(personiskais paraksts)

A. Guļāns

Tiesnese

(personiskais paraksts)

V. Kakste

Tiesnese

(personiskais paraksts)

A. Kovaļevska

Tiesnese

(personiskais paraksts)

V. Krūmiņa

Tiesnese

(personiskais paraksts)

D. Mita

Tiesnese

(personiskais paraksts)

L. Slica

Tiesnese

(personiskais paraksts)

I. Višķere

Tiesnese

(personiskais paraksts)

R. Vīduša

Rīgā 2018.gada 3.aprīlī

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...