Pietiek :: Bijušie VDK darbinieku diskursi tiesās un publiskajā telpā
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kopš LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēku pārņemšanas un attiecīgo likumu pieņemšanas par sadarbības fakta konstatēšanu bijušās VDK darbiniekiem nācies daudzkārt uzstāties tiesas prāvās par sadarbības fakta konstatēšanu. Protams, viņi publiski izsakās arī tad, ja tiek skartas viņu intereses. Daudzkārt izskanējušas frāzes, ka bijušo čekistu nemēdz būt, ka VDK darbiniekiem ir dabiski saglabāt lojalitāti pret saviem bijušajiem aģentiem.

Šai sakarā, pētot notikušās tiesas prāvas un to atspoguļojumu presē, interesantas ir VDK darbinieku liecības tiesās un, protams, viņu publiskie paziņojumi.

Pirmās potenciālo VDK aģentu lietas bija tā saukto Saeimas piecīšu lietas, kuras pirmajā instancē izskatīja 1994. gada nogalē. Šajās lietās iezīmējās tādi kā tipiski VDK darbinieku liecību modeļi.

Viens no tādiem bija Edvīna Inkēna lietā, kad VDK virsnieki liecināja, ka aģenta kartīte ar segvārdu “Uģis” izgatavota, pašam nākamajam deputātam nezinot, bet ar cerību iesaistīt viņu diplomātiskā darbā (Pati atziņa, ka latvieši, kas devās diplomātiskā darbā, bija saistīti ar KGB ir vērtīga pati par sevi). Kad šie nolūki cieta neveiksmi, esot ticis sagatavots viens viltots “Uģa” ziņojums.

Savukārt Aivara Kreitusa prāvā pats bijušais VDK šefs Edmunds Johansons un viņa vietnieks Jānis Trubiņš paziņoja, ka VDK aģenta kartīti varēja izgatavot, lai palielinātu šķietami savervēto skaitu.

Trešais interesantais modelis, kas parādījās jau šajā fāzē, bija “aģenta zinātnieka” versija. Šai versijā, kas parādījās deputāta Andreja Siliņa lietā, zinātnieki, kas atskaitījās par saviem ārzemju komandējumiem, nezināja, ka ziņojumu adresāts, piemēram, Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas vai teiksim, Latvijas Valsts Universitātes starptautiskās daļas pārstāvis faktiski bija VDK virsnieks.

Minētās versijas parādījās laiku pa laikam atkal un atkal pat attiecībā uz ļoti prominentām personām. Visnozīmīgākā zinātnieka iespējamās sadarbības lieta bija, protams, Ministru padomes priekšsēdētāja (1990.-1993.) Ivara Godmaņa lieta 1998. gadā, kurā atbildīgais VDK darbinieks bija bijušais LPSR izglītības ministrijas ierēdnis Dmitrijs Meļņičuks. Viņš noliedza, ka būtu savervējis Ivaru Godmani un nevarēja atcerēties kāpēc reģistrējis viņu kartotēkā.

Jāpiebilst, ka slikta atmiņa bija ļoti raksturīga bijušajiem čekistiem šajās tiesas prāvās. Jānis Trubiņš norādīja, ka šīs kartītes varēja izgatavot, cilvēkam nezinot, un apliecināja, ka viņam kā VDK priekšsēdētāja vietniekam būtu vajadzējis zināt, ja pats neatkarīgās Latvijas premjers būtu VDK aģents. Tomēr kaut ko tādu priekšniecība – Staņislavs Zukulis – nebija viņam teicis.

Versija par neveiksmīgas vervēšanas plāniem arī atkārtojās. 2008. gadā, kad Ivars Bičkovičs veiksmīgi kandidēja uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu, Dienas žurnāliste Zane Zālīte – Kļaviņa bija izskatījusi 1995. gadā notikušās tiesas prāvas materiālus.

Tiesā bijušais LVU rektora palīgs Arvīds Inzelbergs liecināja, ka vēlējies novērst citu VDK darbinieku mēģinājumus savervēt toreizējo LVU Juridiskās fakultātes studentu, jo “puisis” acīmredzot bijis perspektīvs kadrs štata darbinieka amatam. Tomēr šie plāni bijuši neveiksmīgi un pats Ivars Bičkovičs par aģenta statusu neko nav zinājis. To, ka šāda situācija varēja būt, savā liecībā apstiprināja pats Bruno Šteinbriks. Tiesa atzina, ka I. Bičkoviča sadarbība ar VDK nav pierādīta, bet 13 gadus vēlāk Saeima viņu apstiprināja augstajā amatā.

Versijas par kartītes izgatavošanu, cilvēkam nezinot, atkārtojās vēl un vēl. 2005. gadā, ziņojot par R. Eigimam labvēlīgo tiesas spriedumu, “Latgales Laiks” norādīja, ka “liecinieks“ paziņojis, ka viņam bijusi pieeja R. Eigima personas datiem un viņš arī izdomājis viņa segvārdu.

R. Eigima lieta bija interesanta arī ar to, ka viņš piedalījās divās vēlēšanās (Daugavpils domes 2001. gadā un 8.Saeimas 2002. gadā), viņa aģenta kartītei paliekot TSDC darbinieku nepamanītai. Tā tika atklāta tikai 2003. gadā, kad partiju finansēšanas likums aizliedza bijušajiem VDK aģentiem ziedot līdzekļus partijām un kartīti uzgāja KNAB modrā acs.

Visdziļākais VDK darbinieka atmiņas trūkuma piemērs bija 2003. gada “Jaunā Laika” politiķa Armanda Agruma tiesas prāva, kas arī beidzās labvēlīgi. Šajā lietā, pēc „Dienas” ziņojuma, VDK darbinieks Jurijs Motins paziņoja, ka aģenta kartīti izgatavojis mācībās. Savukārt uz tiesas jautājumu par to, vai viņš reāli vervējis aģentus, J. Motins atbildēja, ka neatceras. Kad, turpinot izjautāšanu, tiesa mēģināja noskaidrot vai visa nodaļa vervēja aģentus, Motina kungs arī to neesot spējis atcerēties.

1998. gads bija laiks, kad sabiedrība un prese pievērsa pastiprinātu uzmanību VDK aģentūras jautājumiem. Tas lielā mērā bija saistīts ar Jāņa Dombura NIP biroja publikācijām. Šī pastiprinātā uzmanība izraisīja pat VDK darbinieku publisku kritiku. 17. jūlijā „Diena” publicēja triju VDK virsnieku interviju. Viņi - VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš, apakšpulkvedis Arnis Jumītis, kurš kontrolējis Tautas fronti, un VDK izmeklēšanas daļas priekšnieks pulkvedis Nikolajs Ņevickis – bija satraukušies par iespēju, ka prokuratūra varētu sākt bijušo virsnieku kriminālvajāšanu.

Viņi uzsvēra, ka VDK pildīja tikai partijas pavēles. Savus kādreizējos aģentus viņi šajā intervijā raksturoja ar tādu kā ļaunu prieku vai varbūt līdzjūtību. Šiem aģentiem savu īpašību dēļ nevarēja būt liela ietekme neatkarīgajā Latvijā, jo radošo darbinieku vide bija “kompleksaina un depresīva”. Nacionāli noskaņota aktīvista vervēšana bija salīdzināma ar morālu izvarošanu, jo bija pretrunā ar viņa pārliecību.

Lielu ažiotāžu togad izraisīja bijušā LPSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika 08.04.1998 intervija Latvijas Radio žurnālistei Baibai Šābertei. Tajā B/ Šteinbriks iebilda pret bijušo drošības iestāžu darbinieku vajāšanu. Viņš aizstāvēja uzskatu, ka deportāciju mērķis bija pretvalstisko elementu pārvietošana, nevis iznīcināšana. Ar šo virsrakstu - “Viņi tika pārvietoti, nevis iznīcināti” intervija parādījās vairākās avīzēs.

Bijušais VDK darbinieks Roberts Anspaks 2007. gadā intervijā žurnālam “Nedēļa” paziņoja, ka daudzi VDK savervētie aģenti tā arī nekad neko neizdarīja, neiesniedza nevienu ziņojumu un pēc diviem gadiem tika izslēgti no aktīvo aģentu saraksta “bet kartītes palika”. Tā īsti sasmērējušies bijuši tikai tie, kas vāca informāciju “par nacionāli domājošiem cilvēkiem, inteliģenci, ebrejiem un baznīcām”. R. Anspaks uzsvēra, ka zinātnieki nemaz nezināja, ka iekļuvuši VDK aģentu skaitā.

Patiesībā R. Anspaka pozīcija bija tuva, piemēram, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes uzskatiem, kurš daudzkārt, iebilstot pret VDK kartotēku publiskošanu, norādīja, ka Latvijas interesēm bija kaitīga tikai nelielas daļas VDK aģentu darbība.

Tiesnesis Juris Stukāns, kas īpaši pētījis VDK sadarbības fakta konstatēšanas prāvas, secinājis, ka “vairākumā gadījumu, kad bija iespējams nopratināt bijušos VDK darbiniekus, tiesai nācās konstatēt, ka liecības nesatur ziņas par faktiem, kas dod pamatu atzīt personas apzinātu slepenu sadarbības faktu ar VDK, jo pārbaudāmo personu liecinieki vai nu nepazīst vai neatceras sadarbības faktu un apstākļus”.

Tādējādi nākas secināt, ka VDK darbinieki turpina sargāt savus noslēpumus un arī publiski aizstāvēt korporatīvās intereses. Tās gan pēdējā laikā maz kas apdraudējis.

* LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...