Pietiek :: Čakša patiesībā joprojām nezina, kā strādā veselības aprūpes uzņēmumi un kas tajos notiek
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šobrīd ar nebijušu aktivitāti klajā nākuši mediķi, kas praktiski strādā. Nevis galvenie speciālisti, profesori un politikas veidotāji, bet praktiskā darba veicēji medicīnā, jo netaisnīgais atalgojums veselības aprūpē jau ir tik kliedzošs, ka praktiskā darba darītāji ar saviem nieka grašiem vairs negrib samierināties.

Veselības ministre Anda Čakša sola, ka visiem būs algas pēc viņas plāna, piebilstot - ja viņa būs ministre. Tad sanāk, ka citiem šie solījumi un dokumenti jau atkal nebūs saistoši vai arī tā ir Čakšas šantāžā un vēlme par katru cenu saglabāt savu krēslu, kas nu jau sāk šūpoties visvairāk no visa ministru kabineta. Spriežot pēc dzirdētā, lasītā, šis Čakšas plāns ir ārkārtīgi vienkāršs - nav svarīgi, kāda ir esošās veselības aprūpes sistēmas efektivitāte, aizveram uz to acis un ausis, bet tā vietā - nezinu kā un nezinu kurš - dodiet vairāk naudas, daudz vairāk naudas un tik dodiet... Vārdu sakot - metiet tik vairāk Sprīdīša cepurē bez dibena jeb caurajā mucā, varbūt kaut kas atleks arī algām...

Lai parādītu dažādas veselības aprūpes sistēmas problēmas valstī, katrreiz tiek izmantoti savi (pašu pasūtīti) pētījumi un ekspertu slēdzieni. Tagad tiek runāts par medicīnas māsu trūkumu, ārstu un speciālistu trūkumu nozarē. Bet interesanti, kāpēc Valsts kontrole atzīst, ka pie mums pacienti nokļūst pie speciālistiem divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā? Un kāpēc citi dati uzrāda, ka vidēji ārstniecības speciālistu skaits uz iedzīvotāju skaitu Latvijā ir pietiekams tāpat kā medicīnas māsu skaits uz iedzīvotāju skaitu? Kāpēc Veselības ministrijai (VM) vēl līdz šim nav skaidras sapratnes cik tad īsti papildu darbos un kurās vietās (pie)strādā mediķi, ja ģeogrāfiski daudzos Latvijas reģionos to katastrofāli pietrūkst, bet citur (piem., Rīgā) ir pat rindas uz darba vietas gaidīšanu (sk.http://www.vmnvd.gov.lv/lv/503-ligumpartneriem/arstu-gaidisanas-saraksti) )? 

Esošā apmaksas sistēma neliek mediķiem normāli un godīgi nostrādāt pilnu darba slodzi vienā darba vietā un klātienē visu darba dienu. Ārstu algas ambulatorajā aprūpē un ārstu algas slimnīcās pat vienai specialitātei ir krasi atšķirīgas, sākot no pāris simtiem eiro līdz pat desmit tūkstošiem eiro, kaut nav noteikts, par cik lielu darba apjomu (kur nu vēl kvalitāti) ir šī samaksa. Viss tiekot maksāts par slodzes stundām (turklāt neapmaksājot virsstundas, dēvējot tās par normālo pagarināto darba laiku).

Valsts kontrole, skatot VID informāciju, arī atzīmē datus par mediķiem, kas strādā (vai drīzāk formāli skaitās, ka strādā) vairākos darbos vienlaicīgi. Pēc darba uzskaites dokumentiem sanāk, ka ikdienā vairākās darba vietās vienlaicīgi šie mediķi atrodas 24 un vairāk stundas, kas noteikti neatbilst īstenībai. 

Ir specialitātes, kur jau esošie kolēģi nemaz nepiesaka jaunas rezidentūras vietas, lai tur nenonāktu gadījuma rakstura entuziasti, kas pēc tam jau esošajiem sastādīs konkurenci un nebūs iespējams noturēt šādu "strādāšanas" monopolu. Konkurenti netiek pieļauti arī no jau praktizējošiem kolēģiem. 

Iepriekšējie ES izglītībai piešķirtie miljoni tika izšķērdēti dažādos kursos un neakreditētās programmās, lai apmācītu trūkstošajās specialitātēs (neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts un ģimenes ārsts) jau praktizējošos ārstus. Rezultātā reālu labumu guva tikai kursu pasniedzēji un to monopolistiskie organizētāji, jo tie ārsti, kuri apguva šīs tālākizglītības kvalifikācijas neakreditētās programmas, tā arī netika sertificēti, jo, kā pēcāk izrādījās, šī nemaz nebija izglītības programma, tikai formālās izglītības kursi...

Sen nav noslēpums, ka Austrumu slimnīcā operāciju zāles tiek noslogotas labi, ja par 50%, tai pat laikā slimnīcu vadību tas neuztrauc un netiek prasīts no Veselības ministrijas papildu darbs ambulatorā aprūpē, lai noslogotu pie sevis strādājošos pilnas slodzes speciālistus, par ko slimnīca gūtu papildu ienākumus.

Tiek klusi murmināts par neatbilstošiem tarifiem, taču tā arī nav skaidrs, kāds neredzamais ienaidnieks Čakšai nav ļāvis pārrēķināt pakalpojumu cenas saskaņā ar Valdības rīcības plānu līdz 1. oktobrim. Tā pat nav skaļi pieteikta reforma, bet tikai elementāra matemātika, kur jau no 2017. gada visos līgumos varēja būt pareizie cipari un izlīdzināta netaisnība naudas sadalē.

Interesanti, ka, neskatoties uz nepietiekamiem līdzekļiem reālās ārstniecības pakalpojumiem, nesamērīgi lielām algām administrācijai un tiem pietuvinātajiem, visas slimnīcas strādā ar peļņu! Tas liecina, ka visi maksājumi ir nosegti, rēķini samaksāti un algas laikā saņemtas. Tas viss ir, pateicoties šai nepareizo tarifu sistēmai, kur īsti nevar saprast, kas un kā tiek ietverts cenā, kad un par ko tiek maksāts.

Austrumu slimnīcā saņem gandrīz 100 miljonus eiro gadā no Nacionālā veselības dienesta (NVD) kā valsts pasūtījumu, bet tik brīva vadības attieksme pret zemo darba efektivitāti liek domāt, ka viss visus apmierina un kaut kā jau viss tāpat notiek. Gudrākie nodaļu vadītāji ir atraduši veidus, lai motivētu arī medicīnas māsas, tur notiek gan operācijas, gan manipulācijas. Bet ir arī tādi, kam īpaši tas nerūp, jo slimnīcas vadību tas satrauc vismazāk.

 It kā uz pilnu slodzi un pilnu darba laiku esošo ārstu (daudzskaitlī) prombūtni nodaļās veiksmīgi nosedz rezidenti dienas otrā pusē, bet brīvdienās nodaļās nav arī rezidentu, tos var atrast tikai uzņemšanas nodaļās. "Akutizētie" ambulatora profila pacienti pacietīgi guļ slimnīcā nedēļām, gaidot rindu uz nepieciešamajiem izmeklējumiem un manipulācijām, jo ārpus slimnīcas sienām saņemt izmeklējumus par valsts naudu ambulatori faktiski ir neiespējami. 

Vai tad NVD ir paredzējis šādu darba organizāciju? Kas vispār nosaka, kā un kas slimnīcās ir jādara? No valsts puses nav ne nacionālo kvalitātes standartu, ne ārstniecības vadlīniju. Tas viss ir valdes rokās....

Izskatās, ka šī iesīkstējusī feodālā tipa labumu gūšanas sistēma pieder pie "sarkanajām līnijām", kuru nedrīkst pārkāpt. Tas ir tabu, līdzīgi kā neoficiāla paritātes vienošanās - nekādus ambulatoros pakalpojumus nedrīkst nodot slimnīcām vai konsolidēt publiskā sektorā; slimnīcās nedrīkst reāli sekot līdzi, kontrolēt darba izpildi un nodarbināt mediķus pilnas 8 stundas dienā - neatkarīgi no tā, kas un cik ir ierakstīts darba uzskaites tabelē, šajā laikā pavisam brīvi drīkst lasīt lekcijas, mācīt studentus, iet uz privātpraksi vai piestrādāt farmācijas firmās; nedrīkst runāt un apvienot jau esošus specializētus centrus, kaut tie nav pilnībā noslogoti; nedrīkst runāt par augstskolu apvienošanu jeb RSU pievienošanu LU, kas būtu finansiāli pamatoti.

Tāpat nedrīkst runāt par to, ko patiesi nozīmē termins "universitātes slimnīca"; nedrīkst ķerties klāt medikamentu cenām, regulējumam un kompensējamiem medikamentiem. Šeit ir milzīgas iespēju rezerves, jo tieši šeit, caur šo nekontrolēto feodālā tipa labumu gūšanas sistēmu tiek novirzīti vislielākie līdzekļi, kuri iet secen reālā ārstniecības darba apmaksai un reāli nepieciešamajiem ārstniecības pakalpojumiem, to kvalitātei un pieejamībai.

Čakšai ir vieglāk prasīt papildu 150 miljonus (it kā) algām, nevis ķerties klāt iesīkstējušās greizās sistēmas tabu tēmām - jo tad amatu zaudēs ātrāk nekā situācijā, ja nespēs novērst draudošo Dzemdību nama streiku. Ar milzīgo naudu tika aplaimoti visi, tikai ir noslēpums - kā?

Skaļi runājot par līdzekļu trūkumu veselības aprūpei un uzrādot pat aprēķinus par to apjomu gan relatīvajos, gan absolūtajos ciparos, Veselības ministrija izliekas nemanām un nepieskaita saviem izdevumiem arī pašvaldību investīcijas un veselības pabalstus iedzīvotājiem, tāpat kā neierēķina veselības aprūpes līdzekļos to, ka Aizsardzības ministrijai, Iekšlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai arī ir savi veselības centri, mediķi un izdevumu pozīcijas, kas sedz pilnu veselības pakalpojuma cenu.

Tāpat nemana un neieskaita to, cik no 76 miljoniem eiro, ko veic brīvprātīgā privātā veselības apdrošināšana, ir valsts un pašvaldības iestādes, uzņēmumi un kapitālsabiedrības, kas sastāda vairāk nekā pusi no visa. Kopā saskaitot, tie jau ir ievērojami līdzekļi, kuri valstī tiek plānoti un ir ieguldīti veselības aprūpē no budžeta.

Izskatās, ka Čakša kā milzīgu atslogu medicīnas finansiālām problēmām redz pašvaldību budžetus. Piesedzoties ar prasību nodrošināt pieejamību veselības aprūpei, varēs pašvaldībām likt maksāt par slimnīcu komunāliem maksājumiem vai arī kā citādi finansiāli atbalstīt ārstniecības iestādes. Protams, veselība iestāžu valdes iestādēs ieceļ pašvaldības, un ne vienmēr tās nodrošina labu menedžmentu un kvalitatīvu iestādes darbu. Bet, tā kā no valsts puses netiek izvirzīti nekādi kvalitātes kritēriji, tad arī nekādas pamatotas pretenzijas par neefektīvu darbu celt nevar.

Veselības iestādes pēc savas struktūras ir komercuzņēmumi, līdz ar to tās atšķiras no skolām, kas ir iestādes. Līdz ar to pašvaldības nedrīkst segt tekošos izdevumus, tās drīkst veikt tikai investīcijas, bet ne komunālos maksājumus. Un maz ticams, ka pašvaldības būs sajūsmā par šo priekšlikumu, jo tieši dažu procentu ienākuma nodokļa novirzīšana Circenes plānotajam modelim, kas mazinātu pašvaldību budžetus, nobloķēja šo "veselības apdrošināšanas" ieceri .

Nav jau brīnums, ka Čakša nesaprot savus dīvainos priekšlikumus, skaidri parādot, ka, strādājot slimnīcu valdēs, nav sapratusi pamatdarbības principus un īstenībā nezina, kas notiek veselības aprūpes uzņēmumos.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...