Iesaki rakstu: 
Šonakt gandrīz kļuvu par kārtējo upuri uz jaunās Tīnūžu – Kokneses šosejas: pamodos no pretī braucošās smagās automašīnas skaņas un gaismas signāliem, un pamostoties es konstatēju, ka braucu pa pretējo joslu. Neņemos savi attaisnot, tomēr pēc pārdzīvotā sapratu ka arī ceļa uzturētājiem ir jāuzņemas līdzatbildība to vadītāju nāvē, kuri uz šī ceļa ir zaudējuši dzīvību miegainības dēļ, jo ceļu uzturētāji uz šī ceļa ne tikai nav paredzējuši atpūtas vietas, bet satiksmi noorganizējuši tā, ka šī ceļa malā nav legālu iespēju pat apstāties.
Tā iznāca, ka vēlā nakts stundā man bija jābrauc pa Tīnūžu - Kokneses šoseju, šis ceļš man nebija labi zināms, jo izmantoju to pāris reizes gadā. Iespējams, tāpat kā lielākā daļa citu šī ceļa izmantotāju līdz šim uzskatīju šo ceļu par salīdzinoši labu un daudzmaz atbilstošu Eiropas standartiem. Tāpat kā citiem šī salīdzinoši labā ceļa izmantotājiem man nebija izprotams, kāpēc uz šī ceļa notiek salīdzinoši daudzas un dīvainas avārijas, kuras parasti notiek labi pārredzamās taisnās vietās, un kā biežākais iemesls šādām dīvainām avārijām ir tiek norādīta šoferu miegainība.
Gandrīz tūlīt, kā Tīnūžos uzbraucu uz Kokneses šosejas, man parādījās pirmās miegainības pazīmes, kas izpaudās tālo uguņu nepārslēgšanā, pretī braucošais policijas autiņš acīmredzot tādēļ, ka es to apžilbināju, kā brīdinājumu uz mirkli ieslēdza zilās bākugunis. Sapratu, ka miegs var būt nopietna problēma, un nolēmu, ka pirmajā iespējamā vietā, kur varēs nostāties ceļa malā, apstāšo lai pagulētu.
Taču… Tīnūžu ceļā nav atpūtas vietu, un nav norāžu par atpūtas vietām. Atpūtas vietu neesamība no satiksmes drošības viedokļa būtu kompensējama, ja ceļa malā būtu iespējams apstāties, tomēr šāda iespēja uz šī ceļa diemžēl ir paredzēta tikai policijas automašīnām ar ieslēgtām bākugunīm, nevis parastajam mirstīgajam, jo ceļa malā likumīgi nevar pat apstāties, - ceļa nomale visā tā garumā (no Tīnūžiem līdz Koknesei) ir apzīmēta ar ceļa apzīmējumu - nepārtraukto balto līniju, par kuras šķērsošanu ir sods. Teorētiski šāds apzīmējums varētu sagādāt arī problēmas policijai, jo, noturot autovadītāju, piemēram, aiz Tīnūžiem, ja policijai nebūtu iespējas norādīt braucošajam vadītājam, ka ir jānogriežas no šosejas, pirmā legālā vieta, kur vadītājs varētu nostāties ceļa malā, nepārkāpjot noteikumus (balto līniju), būtu kaut kur pēc 50 kilometriem, tātad pirms Kokneses.
Meklējot atpūtas vietu, es nobraucu vairāk nekā divdesmit kilometrus, līdz sāku atcerēties ka es atrodos Latvijā un uz Latvijas ceļiem varētu arī nebūt ierīkotas atpūtas vietas atbilstoši standartiem, tāpēc nostājos ceļa malā un ieslēdzu avārijas signālu, jo visur bija nepārtraukta baltā līnija. Ja es būtu kārtīgi nomodā, tad meklētu sānceļu, kur nobraukt no ceļa, diemžēl prāta spējas miega režīmā ir aprobežotas.
Nepaguvu aizmigt, kā operatīvais transports kārtējo reizi lika manīt, ka esmu pārkāpējs, - apstājies pie nepārtrauktās līnijas, biju spiests operatīvā transporta nepārprotamo mājienu ar zilo bākuguņu iezibināšanu un skaņu signālu saprast un turpināt kustību.
Rezultātā pēc operatīvā transporta mājiena es pēdējos 20-25 kilometrus automašīnu biju vadījis autopilotā, meklējot pirmo legālo vietu, kur ceļa malā varētu apstāties, bet pamodos no pretī braucošās smagās automašīnas skaņas un gaismas signāliem un pamostoties es konstatēju, ka braucu pa pretējo joslu.
Sadursme nenotika, tikai pateicoties smagās automašīnas vadītāja reakcijai. Mana rīcība, protams, nav attaisnojama, jo faktiski es pēdējos 20 kilometrus automašīnu biju vadījis autopilotā, tomēr par līdzatbildīgiem uzskatāmi arī tie kas, organizējot satiksmi uz Tīnūžu - Kokneses ceļa, nav ierīkojuši atpūtas vietas un ceļa apzīmējumus izvietojuši tā, ka uz šī ceļa nav legālu iespēju pat īslaicīgi apstāties nomalē: šo personu vaina netieši pierādās ar to, ka avārijas, kurām iemesls ir šoferu miegainība, ir raksturīgas tieši šim ceļam, tāpēc ceļa uzturētājiem ir jāuzņemas līdzatbildība to vadītāju nāvē, kuri uz šī ceļa ir zaudējuši dzīvību miegainības dēļ.
Miegains cilvēks no cilvēka nomodā atšķiras ar to, ka normālā stadijā cilvēks saprot - ja sāk nākt miegs, bet ceļa malā nav stāvlaukumu, ir jāmeklē alternatīvs risinājums vai jānobrauc no ceļa, bet, jo miega ietekme uz cilvēku spēcīgāka, jo cilvēkam samazinās loģiskā domāšana un viņš sāk rīkoties automātiski, nemeklējot citus risinājumus, kā tas bija manā gadījumā: es, būdams pusmiegā, meklēju pirmo legālo vietu, kur var nobraukt uz ceļa apmales, vai vietu, kurā var apstāties, bet, kā izrādījās, atpūtas vietas ceļu uzturētāji uz šī ceļa vienkārši nav paredzējuši, un ceļa malā var nostāties tikai operatīvā dienesta autiņi. Par stacionāro radaru izvietošanu cilvēku drošības vārdā ceļu uzturētāji gan šoreiz nav aizmirsuši.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.