Cilvēciskās kvalitātes ergonomika. Otrā eseja

Vainīgi ir cilvēki, un nedrīkst vainot valsti. Ja cilvēkos ir izplatīta, teiksim, kriminālā ģenialitāte, tad pie tā nav vainīga valsts kā formāla organizācija, kurai formāli ir politiskās, juridiskās un cita veida varas iespējas aprūpēt noteiktu cilvēku kontingentu noteiktā teritorijā. Ja valsts ir novesta līdz kraham, tad pie tā nav vainīga pati valsts kā organizatoriskā vienība, bet cilvēki. Viņu cilvēciskā kvalitāte ir atbilstoša valsts kraha nosacījumiem.

Cilvēciskā kvalitāte ir salīdzināma ar ergonomikas apmīļotajiem krēsliem un galdiem, kuri ietekmē cilvēku darbību. Ja krēsli un galdi ir slikti, tad tas slikti atsaucās uz cilvēku darbību. Ar cilvēcisko kvalitāti ir tāpat, - ja tā ir slikta, tad slikta ir arī cilvēku darbība.

Pie mums pieņemts visās likstās vainot valsti. Tas nav pareizs viedoklis.

Pirmkārt, tas ir abstrakts (neuzskatāms, nekonkrēts) viedoklis. Kritika tiek atdalīta no konkrētā, materiālā, taustāmā.

Otrkārt, tas ir bezperspektīvs viedoklis un neko neizmainīs mūsu dzīvē. Jāņem ir vērā, ka principā mūsu valsts un tās struktūras ir labas. Mūsu valsts sociāli politiskā iekārta un valsts institūti ir veidoti atbilstoši starptautiski aprobētiem standartiem. LR kā valsts ir iekārtota, balstoties uz noteiktiem formāliem paņēmieniem. Tos lieto arī citās zemēs.

Formāli pie mums viss ir kārtībā ar valsti. Tāpat kā citās valstīs mums ir konstitūcija. Vienīgi nelietojam no latīņu valodas atvasināto svešvārdu „konstitūcija”. Vārdu „konstitūcija” esam latviskojuši. Bet tas būtību nemaina. Satversme ir valsts pamatlikums, kas nosaka LR iekārtu, vēlēšanu sistēmu, likumdošanas, izpildvaras un tiesvaras institūcijas un to darbības principus, kā arī pilsoņu galvenās tiesības un t.s. cilvēktiesības.

Arī no angļu valodas atvasināto svešvārdu „parlaments” esam pārveidojuši. Un arī tas būtību nemaina. Saeima ir vēlēta augstākā pārstāvniecības institūcija ar varas un likumdošanas funkcijām. Saeima formāli ne ar ko neatšķiras no citu zemju saeimām – parlamentiem, riksdagiem, domēm, augstākajām padomēm, reihsrātiem, kongresiem, nacionālajām sapulcēm, nacionālajām asamblejām.

Atkārtojam vēlreiz: formāli pie mums viss ir kārtībā ar valsti, un valsti nav ieteicams apsūdzēt visos vietējos dzīves grēkos. Ja apsūdzam valsti, tad rīkojamies nekorekti un bezjēdzīgi. Vietējos dzīves grēkos ir tikai viens grēcinieks – cilvēki ar savu cilvēcisko kvalitāti.

Pareizi rīkojās tie, kuri vaino valdošo kliķi, „politiķus”, Lielo Bandu, Astoņkāji, birokrātus, deputātus, ministrus, ierēdņus. Tādējādi viņi vaino nevis valsts institūtu formu, bet saturu, ko ir sastrādājusi noteikta cilvēciskā kvalitāte.

Uz valsti un tās struktūrām tāpat kā uz visu pārējo garīgajā un materiālajā pasaulē attiecās tādas slavenas kategorijas kā forma un saturs. Bez šīm kategorijām nekas nenotiek sociālajos procesos. Forma un saturs attiecās arī uz valsti un tās institūtiem.

Formas un satura izpratne ir dažāda filosofijā, loģikā, estētikā, ētikā, mākslā. Piemēram, formālajā loģikā forma ir kaut kas pretējs saturam, jo forma (domāšana pati par sevi) var tikt aplūkota neatkarīgi no satura (no domāšanas tematikas). Turpretī mākslā priekšroku dod formas un satura vienotībai. Mākslā formu un saturu nevar atraut vienu no otra, jo tikai formas un satura vienotība cementē māksliniecisko veselumu. Ja mums patīk mākslas darbs, tad tas nozīmē, ka mums patīk gan tā forma (teiksim, žanrs), gan tā saturs (teiksim, tēmas atspoguļojums). Izjūtot dziļas simpātijas pret mākslas darbu, mēs nemaz netiecamies atsevišķi nodalīt formu un saturu. Māksliniecisko pārdzīvojumu izraisa formas un satura veselums.

Formas un satura izpratne valsts un tās institūtu izskaidrojumā lielā mērā ir līdzīga formālās loģikas pieejai. Respektīvi, iespējams ir operēt ar valsts un tās institūtu formu neatkarīgi no satura.

Arī par LR valsts un tās institūtu formu var runāt atsevišķi, neņemot vērā saturu. Forma ir pārņemta no citiem, un tā ir kopēja ar daudzās valstīs praktizēto formu. Taču saturs, ar ko ir piepildīta forma, ir mūsu – latviešu politiskais devums. Tie cilvēki, kuri kritizē valdošo kliķi, „politiķus”, Lielo Bandu, Astoņkāji, kritizē latviešu politisko devumu.

Tas neapmierina un nekalpo tautas pastāvēšanai. Latviešu cilvēciskā kvalitāte ir piepildījusi valstiskās dzīves visus komponentus ar sliktu saturu. Saturs ir tik slikts, ka nākas apspriest jautājumu par latviešu gatavību savas dzīves izkārtojumā izmantot valsts formu. Latviešu valstsspēja ir apšaubāma. Latvieši nav iesvētīti valstspējā; nav manāma latviešu apdāvinātība valstspējā. Tāpēc valsts klasiskās formas tiek piepildītas ar nevērtīgu saturu. Iestājusies ir anomija – politisko, tiesisko, morālo normu nefunkcionēšana. Tāds apgalvojums nebūt ir viena cilvēka patvaļīga improvizācija. „Valsts pārvaldē katastrofāli trūkst profesionālisma”. To nesaka interneta trollis, bet gan Saeimas deputāts, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

Jautājums par tautas valstsspēju nav pretdabisks jautājums. Pret to ir jāizturās ar vēsu prātu. Tā teikt, ne visas tautas Dievs ir iesvētījis valstiskajā kompetencē. Pasaulē un arī Latvijā dzīvo daudzu tautu pārstāvji, kuriem nav un, visticamākais, nekad nebūs sava valsts. Šo tautu pārstāvji to saprot un, galvenais, nepārdzīvo. No agras bērnības visu mūžu dzīvojot kopā ar tādas tautas pārstāvjiem, drīkstu teikt, ka viņu apziņā nefigurē sava valstiskuma ideja. Ļoti labi zinu, ka tādēļ viņi ne tikai manās acīs nav mazvērtīgāki par tiem Latvijas cittautiešiem, kuriem kaut kur ir sava valsts.

Pēcpadomju gados visdzēlīgāk tiek kritizēta latviešu politiķu cilvēciskā kvalitāte. Tā vienmēr ir bijusi tik drausmīga, ka vārdu „politiķi” nākas lietot pēdiņās. „Politiķu” cilvēciskās kvalitātes sastrādātais valstiskais saturs aizvadītajā laikā ir nolaidies līdz tādiem epitetiem kā idiotisms, stulbums, absurds, aloģiskums.

Latviešu tautas politiskajā vēsturē vēsturiska diena tagad ir 2016.gada 7.decembris. Šajā dienā latviešu parlaments vienu no saviem deputātiem oficiāli atzina par idiotu, pārklājot ar idiotisma ēnu visu parlamentu. No 7.decembra jebkurš drīkst pret LR Saeimu izturēties kā pret idiotu kompāniju.

Runa ir par to, ka viens deputāts (Brigmanis) otru deputātu (Kaimiņu) kādas sēdes laikā nosauca par idiotu. „Idiots” sūdzējās parlamenta ētikas komisijā. Un, lūk, 7.decembrī ētikas komisija neatzina Brigmaņa morālo pārkāpumu. Tātad Kaimiņš ir pareizi nosaukts par idiotu. Komisija viņam oficiāli piešķīra idiota statusu. Saprotams, tas šajā gadījumā pirmkārt un galvenokārt liecina ne tikai par ētikas komisijas idiotismu, bet visa parlamenta idiotismu. Ja parlamenta komisija ir spējīga pieņemt tik idiotisku lēmumu, tad idiotisms ir visas Saeimas garīgā iezīme.

„Politiķiem” veltītie šausmīgie epiteti sprēgā gadiem ilgi. Taču nekas nemainās uz labo pusi. Mainās vienīgi uz slikto pusi, strauji gremdējot nebūtībā latviešu tautu. Pēc 100 gadiem pasaulē būs palikuši tikai apmēram 300 000 latviešu. To ir aprēķinājuši mūsu zinātnieki, ņemot vērā latviešu „politiķu” noziedzīgo demogrāfisko politiku. Ja Dievs varbūt tomēr latviešus ir iesvētījis valstiskajā kompetencē, tad tā ir tāda latviešu cilvēciskās kvalitātes nosacīta kompetence, kas ne tikai degradē valsti, bet iznīcina arī tautu – valsts subjektu.

Novērtē šo rakstu: