Iesaki rakstu: 
Esmu sapratis, ka pietiek.com lasa arī daudzi krievu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijā, jo tiek publicēti raksti arī par Krieviju. Domāju, ka latviešiem ir svarīgi zināt, ka jaunā paaudze Krievijas iedzīvotāju ir gatavi pārmaiņām, viņi grib liberālas pārmaiņas, tas varētu būt beigu sākums Putina režīmam. Tādēļ domāju, ka skaidri domas izteicis Krievijas laikraksta Novaya Gazeta redaktors Kirils Martinovs. Ja portāla politika ļauj, tad nopublicejiet manu tulkojumu.
Pagājušo sestdien (23.janvārī) kļuva skaidrs: politiskie procesi, kurus bija iecerējuši Navaļnija atbalstītāji, notiks. No agra rīta Maskavā pienāca ziņas no Krievijas Austrumiem, ka cilvēki izgājuši ielās neskaitāmās reģiona pilsētās un to skaits pārsniedz to aktīvistu skaitu, kuri "protestē regulāri". Kļuva skaidrs par ko tālāk būs runa rītdien, parītdien un vēl vēlāk. „Krievijā beidzot ir sakustējis ledus,” es laikam utopiski nodomāju.
Piemēram, Vladivostokā pie tautas bija iznācis arī populārais jūtuberis Jurijs Dudjs, kuram ir 8,6 miljoni sekotāju. Pēc ziņām, ka Krievijas Austrumos iedzīvotāji izgājuši ielās, līdzīgi domājošie cilvēki valsts centrālajos reģionos un rietumos bija daudz drosmīgāki. Lieki atzīmēt, ka Urālu apkaimē vēl joprojām bija bargi sali un video translācijas neatkarīgajos medijos un interneta platformās radīja nostaļģisku sajūtu: gigantiska valsts, ieskauta sniega krāvumos, ir gatava cīņai par savu nākotni.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā nesankcionētas protesta akcijas vienlaicīgi notika gan galvaspilsētā, gan valsts mazajās pilsētās. „Kad Maskava ir noraizējusies, tad parasti province paliek vienaldzīga – un otrādi, BET ne šoreiz!”
Cilvēki Krievijā šoreiz neizgāja ielās, lai iestātos tikai par Alekseja Navaļnija atbrīvošanu, bet gan aiz bezcerības, ka citādāk viņi vairs nespēj panākt taisnīgumu tur, kur nav ne tiesu varas, ne vēlēšanu. Brīnums, ka Alekseja tiesa netika sarīkota uz kāda celma vai mašīnas bagāžniekā! Šoreiz, tanī aukstajā sestdienā, 23. janvārī pilsētu ielās stāvēja „cita vienotā Krievija”: kustība, kurā maskavieši un rajonu iedzīvotāji beidzot ir atraduši kopīgas intereses – tiesiskumu, personīgo drošību un beigas korupcijai.
Taču par nožēlu ir jāatzīst, ka šis datums nozīmē arī to, ka Krievijā ir sācies „Baltkrievijas scenārijs”. Sabiedrībai vairs nav, kur atkāpties, jo Navaļnija indēšana un mistiskā izbraukuma tiesa policijas iecirknī Himkos nevar tikt akceptēta no sabiedrības puses morālu apsvērumu dēļ. Arī silovikiem (spēka struktūru darbinieki) nav, kur atkāpties, jo viņi ir sapratuši, ka „vardarbīgā secnerāija” pielietošanas gadījumā viņi var nonākt Hāgā. Skaidrs ir viens, ka pret to sabiedrības daļu, kura nav vienaldzīga, tiks ierosināti nevis vienkārši administratīvie procesi, bet gan kriminālprocesi.
Tur, kur policija neizrādīja demonstratīvu vardarbību, piemēram, Astrahaņā, tur mītiņš beidzās mierīgi, bet Maskavas policisti steidz tonēt savu ķiveru aizsargvairogus, lai viņus neatpazītu pēc acīm. Runāt par „tautas un policijas” vienotības līmeni ir pāragri.
Nepilngadīgo uz mītiņu atnākuši bija maz, taču tas neliegs Krievijas propagandas aparātam tuvāko dienu laikā rādīt video sižetus, kur galvenā Navaļnija atbalstītāju masa ir bērni, kuriem nav, ko darīt mājās.
Oficiālais nesankcionētā mītiņa mērķis bija Navaļnija atbrīvošana, taču līdz tam vēl ir ļoti tālu. Lai sasniegtu politiķa atbrīvošanu, ir nepieciešams, lai mītiņu dalībnieku skaits tuvotos tam skaitam, kas ir noskatījušies viņa publicēto filmu par Putina pili. Līdz tam Kremlis turpinās apgalvot, ka valstī ieradies maz zināms opozicionārs ar kriminālu pagātni. Taču viens mērķis pagājušo sestdien ir sasniegts: scenārijs, kurā Navaļnijam strauji pasliktinātos veselības stāvoklis cietumā ir maz ticams.
Raksta oriģināls: Novaja Gazeta, Kirils Martinovs
(https://novayagazeta.ru/articles/2021/01/23/88848-drugaya-edinaya-rossiya)
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
