Iesaki rakstu: 
Divkosīgā savienība – ja raudzīties pēc būtības, tieši tā pēc lēmuma izslēgt no partijas ASV ārstu Aivaru Sluci būtu pēdējais laiks pārdēvēties Ģirta Kristovska vadītajai Pilsoniskajai savienībai.
No politisko divkošu pirmdienas skaļajiem paziņojumiem varēja saprast – tikko kā partijai kļuvis zināms, ka Slucim atsevišķos jautājumos ir nelaba indeve paust „partijai nepieņemamus uzskatus”, tā principiālie ļaudis nekavējoties metušies viņu izslēgt no savas augsti tikumiskās partijas.
Tie, protams, ir kārtējie Divkosīgās savienības vadības meli labākajā Kristovska stilā – neveikli un dumji.
Mūsu portāls otrdien publicēs kārtējo Sluča elektroniskā pasta vēstuli, no kuras izriet – jau pirms gada ASV ārsts apjomīgi un ne vienreiz vien klāstījis savus uzskatus visiem partijas biedriem: gan to, ka „Latvijā nevarētu ārstēt krievus un latviešus līdzīgi”, gan to, ka, „ja būtu zāļu trūkums, es tās vienmēr dotu latvietim”, gan to, ka „varbūt varētu attaisīt klīniku tikai priekš latviešiem?”.
Kā visu šo gadu, līdz brīdim, kad „privātā” sarakste nonāca atklātībā, uz šiem „partijai nepieņemamajiem uzskatiem” reaģēja Divkosīgās savienības vadība – tā pati, kam saskaņā ar pirmdienas oficiālo paziņojumu „nosodāma ir jebkura cilvēku šķirošana pēc etniskās izcelsmes, īpaši saņemot medicīnisko palīdzību”?
Nekā. Pilnīgi nekā. Kristovskis Slucim savā muļķībā aizrakstīja „piekrītu tavam redzējumam un vērtējumam”, pārējie vadoņi un pusvadoņi godīgi klusēja, bet partija tikpat godīgi un pilsoniski iekasēja, iekasēja un iekasēja. Un nebija Slucim ne vainas, kamēr viņš atpogāja naudiņu partijas vajadzībām un nekrita acīs „svešajiem”.
Tagad Slucis, kuram, lai nu mēs skatītos, kā vēlamies, tomēr ir savi, kaut brīžam nepolitkorekti, brīžam vienkārši mežonīgi uzskati un principi, ir izrādījies pie varas nākušajai partijai nevajadzīgs, - jo naudiņai nu ir citi, ietilpīgāki kanāli.
Bet – ko tad nu darīs Kristovskis, kurš pirmdien daudzos interneta portālos paustos viedokļos kopā ar Sluci bija kļuvis par galveno nacionālās idejas nesēju (un neba nu visi tā domājošie bija Vienotības klerki un biroju darbinieki)? Kāpēc mēs vēl nedzirdam par to, kā kaismīgais nacionāli domājošais politiķis metas sava „domubiedra” aizstāvībai? Nu, vismaz aizliek kādu labu vārdiņu?
Nedzirdam – un nedzirdēsim. Vai kādam ir kaut mazākās šaubas, ka Divkosīgajai savienībai pēkšņi par neērtu kļuvušais principiālais Slucis būs prom – bet bezprincipu Kristovskis jau ir nodevis Sluci un arī no pirms gada atbalstītajiem kaismīgi nacionālajiem uzskatiem tikpat viegli atteiksies mīļā krēsla labad?
Līdz ar to vienīgais, kas patiesi interesanti – ko jūs, mīļie Vienotības fanu kluba biedri, kam stulbos melos pieķertais Kristovskis kopā ar Sluci šodien bija nacionālās idejas galvenais paudējs, rakstīsiet rīt? Kādu jaunu versiju paši sev izdomāsiet, lai spētu turpināt sajūsmināties par šiem kristovskiem, šadurskiem, kalnietēm, ēlertēm, čigānēm un pārējiem pilntiesīgajiem Divkosīgās savienības pārstāvjiem, kam meli ir dzīves ikdiena un kam ir viena taisnība sev, bet pavisam cita – tiem, kas neietilpst „barā”?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.