Deģenerātu provokāciju panākums

Pirmkārt, naivi un pat savā ziņā smieklīgi ir valstiskā dokumentā formulēt audzināšanas un morāli tikumiskos noteikumus pavalstniekiem. Audzināšanas sfēras un morāli tikumiskās sfēras iekšējā struktūra (vērtības, normas, nerakstītie likumi, tradīcijas, paražas, stereotipi, rīcības un uzvedības manieres un tā visa savstarpējā hierarhija un savstarpējās sakarības) ir bezgalīga. Katrs mēģinājums fiksēt šo sfēru iekšējo struktūru ir nolemts nepilnībai, vienpusībai, tendenciozitātei, interpretācijas neprecizitātei. Nav faktiski iespējams fiksēt tādus audzināšanas un morāli tikumiskos noteikumus, kas ideāli aptvertu visas dzīves situācijas un ideāli apmierinātu visus cilvēkus. Vienmēr kaut kas būtisks paliks nefiksēts. Vienmēr ar fiksētajiem noteikumiem kāda sabiedrības daļa būs neapmierināta. Turklāt tamlīdzīgi valstiskie noteikumi automātiski cementē stagnāciju – relatīvi iemidzina dzīves procesus. Valstisko noteikumu uzspiešana sevišķi bīstama ir cilvēku dzīves garīgajā segmentā. Tikumiskums ietilpst cilvēku dzīves garīgajā segmentā.

Otrkārt, pilnīgi aplami ir uzsākt dialogu ar deģenerātiem, turklāt to darot morāli godīgā valodā un morāli godīgā komunikācijas žanrā. Deģenerātu rīcības pamatā vienmēr ir deģenerācija – demoralizēšanās. Deģenerāti eksistē savā demoralizētajā vidē. Tāpēc nekāds dialogs ar deģenerātiem nevar būt. Katrs mēģinājums uzsākt dialogu ar deģenerātiem ir šausmīgi apdraudēts, jo tūlīt tiekam ievilināti deģenerātu demoralizētajā vidē. Ar deģenerātiem var komunicēt tikai deģenerāti. Ja morāli godīgi cilvēki sāk komunicēt ar deģenerātiem, tad morāli godīgi cilvēki ātri zaudē garīgo līdzsvaru, sāk izpatikt deģenerātiem, pārņem viņu valodu, pieļauj kļūdas, izsakās neskaidri, nepilnīgi, aplami, apzināti un neapzināti atsakās no morāli godīgo cilvēku nostādnēm, izpratnes, dzīves kārtības.

Diemžēl tas atspoguļojās arī minētajā dokumentā. Principā VK ir ļoti neapdomīgs solis. Izšķiroties atbildēt uz deģenerātu provokāciju ar VK, netika ņemti vērā vairāki kardināli momenti.

Mēs dzīvojam eiropeīdu deģenerātu agresijas laikmetā. Turklāt strauji progresējošas agresijas laikmetā. „Balto” rases deģenerāti jau ļoti daudz ir panākuši ģimenes un laulību institūtu sagraušanā, homoseksuālisma legalizācijā, audzināšanas un izglītības piesārņošanā ar seksuālo tematiku. Saprotams, panākumi iedvesmo deģenerātus. Viņu agresija pieaug. Agresijas pieaugumu stimulē tādi dokumenti kā VK. Deģenerāti redz, ka valdība respektē viņu viedokli un izpilda viņu prasības. Bet to nekādā gadījumā nedrīkst darīt.

VK sagatavošana noteikti bija metodoloģiskā kļūda. Ar deģenerātiem nedrīkst komunicēt tāpat kā nedrīkst komunicēt ar teroristiem. Ar teroristiem nedrīkst organizēt sarunas. Tā ir stabila metodoloģiskā prasība, kas tiek konsekventi ievērota. Acīmredzot šī metodoloģiskā prasība ir jāattiecina arī uz deģenerātiem. Deģenerātu sociāli demoralizējošā agresija ir valstiski kategoriski jānosoda, jāizolē, jālikvidē, bet nevis jāsāk iet viņu pavadā. Deģenerāti apzināti grauj sabiedrības tikumību un pret to valstij ir jāvēršas ar visu savu likumu bardzību.

Protams, tādā „valstī”, kurā Valsts prezidenta tronī ir sēdējusi pederasta māte un pašlaik sēž laulības pārkāpējs, pederasts var būt ministrs, ministriju ierēdņu korpuss sastāv gandrīz tikai no pederastiem, valsts institūciju attieksmē pret deģenerātiem var izpausties riebīgs liberālisms. Latviešu „politiķi” nevar vērsties pret „savējiem” arī tad, ja „savējie” pieder cilvēces atkritumiem.

Valsts dzīves juridiskajā organizēšanā tīkama efektivitāte mēdz būt tam, ko var dēvēt par likumdošanas netiešo diktatūru. Tas pilnā mērā attiecas uz VK aptverto materiālu.

Ko tas nozīmē? Kas ir šī likumdošanas netiešā diktatūra?

Tie ir gadījumi, kad netiek sastādīts speciāls likums, bet vajadzīgās juridiskās prasības tiek iekļautas dažādos likumos un pat valsts konstitūcijā.

Piemēram, faktiski nav vajadzīgs speciāls valsts valodas likums. Lai panāktu valsts valodas mācīšanos, pietiek ar to, ka „Darba likumā” un citos attiecīgajos likumos ir norādītas profesijas, kurās nedrīkst pieņemt darbā bez valsts valodas zināšanām. Turklāt no 1998.gada 6.novembra Satversme nosaka, ka „valsts valoda Latvijas republikā ir latviešu valoda”. Ar to pilnīgi pietiek, lai pieprasītu latviešu valodas zināšanas, kā arī sodītu par minētās konstitucionālās normas neievērošanu. Speciāls valsts valodas likums nav vajadzīgs.

Kas attiecās uz VK aptverto materiālu, tad šajā jomā arī pietiek ar ierakstu Satversmē, lai drastiski vērstos pret deģenerātiem. 2006.gada 17.janvārī stājās spēkā 110.pants „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Ar to pilnīgi pietiek, lai sodītu deģenerātus par katru mēģinājumu degradēt ģimeni, laulības starp vīrieti un sievieti, neļautu deģenerātiem propagandēt homoseksuālismu, bērnus „skolot” seksuālajos jautājumos. Ar to pilnīgi pietiek, lai no izglītības padzītu skolotājus deģenerātus un pasniedzējus deģenerātus. Viņu stumtā sērga Latvijas mācību iestādēs jau ir diezgan pamatīgi ieperinājusies, izplatot neoliberālisma un postmodernisma indīgos baciļus.

Diemžēl VK autori ārprātīgi neapdomīgi ir tiekušies formulēt ne tikai tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, bet arī ārprātīgi neapdomīgi ir tiekušies formulēt kārtību tikumiskās audzināšanas tehniskajā realizācijā. Minētais dokuments reglamentē mācību materiālu un skolotāju metodikas vērtēšanas kārtību. Un šajā ziņā vistrakākais ir tas, ka VK pieļauj neprofesionāļu atklātu un tiešu iejaukšanos profesionāļu darbībā. Tā ir izteikti dumja pieeja, kas noteikti sekmēs tumsonības lielus plūdus. Tā ir pieeja, kas nevis palīdz izglītībai, bet gan graujoši kaitē izglītībai.

Piemēram, profesionāli sagatavotā un profesionāli strādājošā skolotāja darbā tagad burtiski katru dienu un burtiski katrā mācību stundā var iejaukties kāds neprofesionālis un profesionālajam skolotājam diktēt savas iegribas un savu „viedokli” par mācību satura un metodikas vissīkāko niansi. Skolotājam ir uzmurcīts jauns kaklakungs – viszinošs neprofesionālis. Kā zināms, par izglītību tāpat kā par politiku un sportu katram sevi cienošam indivīdam ir gudru pamācību kolekcija. Tagad šie indivīdi ir ieguvuši perfektu iespēju skolotājam regulāri uzspiest savas viedās pamācības.

Šo iespēju noteikti izmantos deģenerāti, lai nelietīgi vērstos pret morāli godīgajiem skolotājiem. Šo iespēju noteikti izmantos filistri – pašapmierināti un aprobežoti cilvēki ar šauriem, mietpilsoniskiem uzskatiem un liekulīgu demagoģiju. Viņu ķērkšanā noteikti dominēs atsaukšanās uz „viedokļu plurālismu”, „eiropeiskajām vērtībām”, „vēlēšanos saglabāt padomju mantojumu”, „kalpošanu Kremlim”, „latviskuma neaudzināšanu”, „latviskās dzīvesziņas neakcentēšanu”, „tradicionālās kultūras neturpināšanu”. Netrūks arī tādi tipi, kuri skolotājam liks skaidrot seksa paņēmienus, kritizēs skolotāju par homoseksuālisma neslavēšanu un dzimuma mainīšanas neatzīšanu.

VK ir potenciāli ieprogrammēts milzīgs ļaunums skolotāju darbam, izglītības ministrijas ierēdņu darbam, mācību iestāžu administrācijas darbam. Ja šis potenciālais ļaunums sāks ziedēt, tad drīkstēs droši apgalvot, ka mūsu „politiķi” ir ievērojami rezultatīvāki izglītības kaprači nekā mūsu vietējie deģenerāti.

Kā zināms, VK ir „politiķu” pasūtījums izglītības speciālistiem, kuri šo stindzinoši nepateicīgo pasūtījumu un lielā mērā odiozo pasūtījumu ir izmocījuši līdz galam. Izglītības speciālisti neizmantoja iespēju apvaldīt bezprātīgos „politiķus” un panākt viņu atsacīšanos no pasūtījuma. Tāda iespēja bija. Izglītības speciālisti būtu panākuši uzvaru un tagad nesēdētu pašu sačurātajā peļķē.

Tas būtu noticis, ja viņi diskusijā par valstiski fiksētu audzināšanas vadlīniju lietderību būtu iesaistījuši mūsu augstākās izglītības biznesa vareno un solidāro korporāciju, kas, piemēram, vēl nesen viegli tika galā ar ministra Ķīļa slavenajām „reformām”. Šīs korporācijas rektorātu mafija kopā ar paklausīgajiem docētājiem un studentijas pašpārvaldes jaunajiem karjeristiem noteikti tūlīt kvēli aizstāvētu „augstskolu autonomiju” un „akadēmisko brīvību”. Rektorātu mafija kopā ar saviem tradicionālajiem satelītiem saceltu pamatīgu troksni sabiedrībā un medijos, vispusīgi šaustot kaitīgo vēlēšanos diktēt studiju procesu un tādējādi traucēt sniegt izglītības pakalpojumu vietējai tautai un pasaules pārējām tautām. Troksnis būtu bijis milzīgs, „politiķi” pārstātu vāvuļot par tikumības reglamentēšanu un pievērstos citai muļķībai.

Amizanti ir tas, ka VK savdabīgi atspoguļojās izglītības speciālistu neizmantotā iespēja saglabāt savu seju. Dokumentā ir norādīts, ka audzināšanas vadlīnijas attiecās uz visām izglītības iestādēm, „izņemot augstskolu”. Izglītības speciālisti brīvprātīgi un bezjēdzīgi norobežojās no augstākās izglītības un galu galā sameistaroja tipisku idiotiju. Viņi lika saprast, ka augstskolā audzināšana nav vajadzīga. Tas no vienas puses. No otras puses viņi ierakstīja VK, ka audzināšana turpinās „visu mūžu”. Tātad turpinās arī augstskolā.

Tagad vārds ir skolotājiem. Vai viņi vēlēsies aizstāvēt savas profesijas vitālās intereses? Vai viņi pieļaus sava darba tumsonisku apkakāšanu? Vai viņi pieļaus labāko kolēģu nievāšanu, kas noslēgsies ar viņu aiziešanu no skolas, aizbraukšanas no valsts? Vai viņi pratīs pretoties deģenerātu agresijai izglītībā?

Jautājumiem ir retorisku jautājumu piegarša. Latviešu sabiedrība nevēlās likvidēt noziegumu brīvību, Astoņkāji, Lielo Bandu. Latviešu sabiedrībā ir konstatējams smeldzošs apjukums. Pārāk daudzi ir sākuši prātot par to, ka varbūt pederasti patiešām ir „krietni cilvēki” (no VK anotācijas terminoloģijas) un viņiem drīkst uzticēt valsts pārvaldīšanu, bērnu mācīšanu, garīgās kultūras organizatorisko vadību Kultūras ministrijā. Arī pret apkaunojoši zemo atalgojumu skolotāji līdz šim ir vērsušies jēli, gļēvi un bez minimālas konsolidācijas valsts mērogā, savu problēmu risināšanu naivi uzticot arodbiedrības konformistu vecajai gvardei.

Vietējo deģenerātu jauns uzbrukums mūsu izglītībai sāksies septembrī. Tad arī redzēsim, kas notiks turpmāk mācību iestādēs. Taču pašlaik jau ir stabili zināms, ka vēsturiskā perspektīva „baltajiem” cilvēkiem nesola neko labu. Deģenerācija turpināsies. Vēsturiskais konteksts nav labs „krietnajiem cilvēkiem”. Bet tas nebūt nenozīmē to, ka jau šodien ir jāpadodas deģenerātiem un jāpaceļ kapitulācijas baltais karogs.

Novērtē šo rakstu: