Iesaki rakstu: 
Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību vēlēšanās. Taču ar šā lēmuma palīdzību valdošais vairākums paslauka zem tepiķa acīmredzamu, arvien pieaugošu demokrātijas krīzi mūsu valstī.
Tie, kas tagad jūtas gandarīti, ka šis kompromiss esot “novēris konstitucionālo krīzi” un pasargājis Saeimu no iespējamas atlaišanas draudiem, vēl dziļāk ielaiž šo kaiti. Jumts ir caurs: Satversme un pastāvošā tiesiskā regulējuma sistēma negarantē varas atzaru neatkarību. Izpildvara diktē noteikumus likumdevējiem, tiesu varas neitralitāte rada šaubas, bet prezidentam izlīdzsvarošanai dotās pilnvaras netiek pietiekami izmantotas.
Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) likumdošanas process tam ir uzskatāms piemērs. Kaut gan tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem - stūrakmens valsts attīstības jautājumos, ATR apspriešanas gaitā un likuma pieņemšanā valdošajam vairākumam noteicošais bija ātrums, nevis kvalitāte. Likumsakarīgas sekas – nekonsekvence dažādos risinājumos un Satversmes tiesas spriedumi, kas stiepj garumā reformas norisi un rada arvien jaunus pretrunu mezglus.
Atgriezīšos pie “Varakļānu lietas”. Neesmu saņēmis atbildes uz pavisam konkrētiem jautājumiem. Kā varēja tā būt, ka tajā pašā dienā, kad Satversmes tiesa pasludināja savu spriedumu, uz Saeimu jau bija atnests likumprojekts par ATR grozījumiem un pašvaldību vēlēšanu likums Madonas un Rēzeknes novados?
VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs apgalvo, ka tie sagatavoti “preventīvi”. Vai AT reformas tēvi var uzrādīt preventīvi sagatavotus likumprojektus arī visos citos apstrīdētajos gadījumos? Vai arī informācija no tiesu varas par gaidāmo spriedumu tomēr noplūda izpildvaras virzienā? Vai iespējams, ka augstie juristi vienas puses argumentus, kas sakrīt ar ministrijas pozīciju, sadzirdēja mazliet labāk kā Latgales balsi? Vai Saeimas pieņemtā likuma aizstāvju argumenti bija sagatavoti ar tādu pašu entuziasmu, kā protesta iesniedzēju? Vai Satversmes tiesas priekšsēdētājas komentāri par “vairāk vai mazāk priviliģētiem novadiem” neiziet ārpus juridiskiem rāmjiem, tā kā uz politikas pusi?
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, taču tas nenozīmē, ka tas nav apspriežams un kritizējams.
Vēl jo vairāk pārsteidz Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rīcība. Tautas priekšstāvji vēl neko nebija lēmuši, bet CVK, reaģējot uz Satversmes tiesas spriedumu, 28. maija vakarā pieņem lēmumu par vēlēšanu apturēšanu Madonas novadā un Rēzeknes novadā. Ir zināms par sarunātām komandu sporta spēlēm, ko nosoda patiesie sporta fani. Bet kaut kas līdz šim nezināms ir iespējamā Saeimas lēmuma “sarunāšana” ar augstāko konstitucionālo uzraugu un izpildvaras institūciju… Šķiet, var sākt nojaust, ar ko valdošo koalīciju tā savaldzināja Kristīne Bērziņa iepretim ilggadējam CVK vadītājam, kurš tika bez kāda pamatojuma nomainīts, pie varas nākot “tiesiskuma koalīcijai”.
Vēl dažas piebildes par apgalvojumiem, ko atsevišķi konstitucionālo tiesību eksperti izteica par deputātiem, kuri nevēlējās izpluinīt Latgali. Mēs graujot valsts tiesiskos pamatus, neievērojam Satversmes tiesas nolēmumu… Gribu vērst uzmanību, ka Satversmes tiesas spriedumā īpaši uzsvērts, ka kultūrvēsturiskais aspekts ir vērā ņemams arguments novadu veidošanā, ja tas ietverts reformas kritērijos un tiek vienoti piemērots visos strīdīgajos gadījumos. Taču tieši VARAM izvēlējās ceļu likumu labot “ātri un bez žēlastības”, lai gan pastāvēja alternatīva to pārstrādāt prātīgi un nesteidzoties. Tāpēc nevajadzētu aizrauties ar tiesiskā nihilisma birku karināšanu.
Valdošās koalīcijas rīcība ne pirmo reizi apliecina, ka Latvijā politiskās varas mehānismā pieaug necieņa pret demokrātijas vērtībām, varas monopolizācija un tiesiska patvaļība. Lietusargi ilgi vairs neglābs, jumts jālabo, iekams tas vēl nav sagrauts driskās.
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
