Diemžēl Čakšai vispār nav nekāda konkrēta plāna ne uz šo brīdi, ne nākotni

Lai glābtu Ministru kabinetu, premjers M.Kučinskis kā risinājumu piedāvā mums ikvienam maksāt 20 eiro mēnesī no savas algas, kas kopā tātad ir 240 eiro gadā. Cik noprotams, tā ir iemaksa, no kuras nomaksāti visi darbaspēka nodokļi, bet nav skaidrs, ko tieši par to varēs saņemt.

Nav skaidrs, kādu summu valsts taisās iegūt, uzliekot jaunu nodevu, un kam ar šo summu pietiks, jo pat ar visoptimistiskākajām prognozēm ar šādu summu var nosegt tikai paaugstinātās mediķu algas un pacienti nekādus uzlabojumus nejutīs.

Šādu risinājumu atbalsta Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kura ienākumiem šāda summa tiešām ir niecīga. Pēc pēdējiem statistikas datiem, neto algu vismaz 450 eiro apmērā saņem tikai 41% strādājošo, un jau šobrīd par veselības aprūpes pakalpojumiem nespēj samaksāt vairāk nekā 36% iedzīvotāju.

Daudziem strādājošajiem ir privātas veselības apdrošināšanas polises, bet tāpat skaitļi ir dramatiski. Arī veselības statistikas dati ir dramatiski uz citu ES valstu fona. Ikviens papildu maksājums ir kā šķērslis saņemt pakalpojumu, un ar šādiem veselības rādītājiem būtu jādomā pretējā virzienā - kā atcelt pacientu iemaksas, izsniegt bez maksas recepšu medikamentus, nodrošināt medicīnas pakalpojumu pieejamību laikā un vietā.

Ir interesanta premjera M.Kučinska tēze, ka priekšlikums par 20 eiro iemaksu esot jāpieņem, lai nezaudētu Darba devēju konfederācijas un Tirdzniecības un rūpniecības kameras atbalstu. Bat vai nav vajadzīgs sabiedrības atbalsts? Vai mēs vēlēšanās balsojām par sabiedriskām organizācijām vai par politiskām partijām?

Kādēļ premjeram tik ļoti nepieciešams tieši šo organizāciju atbalsts, nevis koalīcijas atbalsts? Tas nav saprotams, vai arī tā ir kaut kāda jauna politiskās dzīves organizācijas shēma.

Sociālo partneru “uzplaukums” sākās vājo premjeru Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas laikā, kad savas intereses spēja nolobēt dažādas sabiedriskās organizācijas, bet politisko partiju biedri bieži tika uzskatīti par otršķirīgiem cilvēkiem, un neatkarīgi no teiktā visur tika saskatīts politiskais spiediens. Bet, ja šo pašu izteica sabiedriskā organizācija, tad lēmums tika pieņemts kā profesionāls un pieņemts bez liekas vilcināšanās.

To ātri pamanīja izveicīgi ļaudis, un dažādas organizācijas, biedrības un asociācijas sāka augt kā sēnes pēc lietus, turklāt vēl pamanījās savām aktivitātēm piesaistīt Es projektu naudas. Un šī prakse nav beigusies un nu jau ietekmi ir pārņēmusi augstākās varas līmenī.

Veselības ministrei A.Čakšai ir viens no zemākajiem reitingiem valdībā, arī mediķu prestižs sabiedrībā ir zems, jo tās liela daļa ir saskārusies ar augstām izmaksām veselības aprūpē, bet ne ar augstu ārstēšanas kvalitāti, un sliktu attieksmi pret sevi un tuviniekiem.

Lai pieprasītu papildu maksu par medicīnu, valdībai ir jāpiedāvā skaidrs plāns, kur redzams skaidrs ieguvums no papildus naudas: sabiedrība nav gatava maksāt papildus tikai tāpēc, lai kāds cits saņemtu lielāku algu.

Esošā tarifu sistēma arī skaidri parāda, ka neviens īsti nesaprot ko sevī ietver tarifs. Ar vienādi apmaksātiem pakalpojumiem, piemēram, dzemdību palīdzībā, tarifos ietvertās algas speciālisti Stradiņos nesaņem. Uz to atkārtoti norādījusi Valsts kontrole.

Vēl pirms pusgada valdība kā vienīgo un labāko veselības finansēšanas modeli pieņēma esošo apmaksas sistēmu. Valdības rīcības plāns paredzēja virkni darāmo darbu, kurus A. Čakša ir ielikusi atvilktnē un cer izņemt tikai nākamgad, kad, viņasprāt, gaidītais naudas apjoms aizskalos visas problēmas un pa lielam visiem algu pietiks, neņemot vērā esošo darba kvalitāti, apjomu un sarežģītību.

Naudu pieliks visiem - gan privātās ambulatorās iestādēs strādājošiem mediķiem, kuri jau šobrīd saņem divreiz vairāk nekā stacionāros un slimnīcās strādājošie, un neaizmirsīs arī ģimenes ārstus.

Papildu nauda veselības aprūpei nonāk arī no pašvaldībām, kur atkarībā no budžeta tiek maksāti regulāri pabalsti vai vienreizēji, pirktas apdrošināšanas polises un atbalstītas ar iekārtām slimnīcas un ģimenes ārstu prakses. Šos ieguldījumus Veselības ministrija neskaita savos izdevumos.

Ir dīvaini, ka A.Čakša neredz, ka tieši šeit varētu rasts papildu naudu veselībai, jo šobrīd pirmsvēlēšanu laikā tiek solītas veselības polises pat 200 eiro apmērā visiem, arī bērniem un pensionāriem. Ja šādus maksājumus veiktu pašvaldības no saviem budžetiem par ikvienu iedzīvotāju, tad prognozējamu un konstantu summu varētu sasniegt jau uz nākamā gada 1. janvāri.

Diemžēl A.Čakšai ne uz šo brīdi, ne nākotni vispār nav nekāda konkrēta plāna, kā veselības aprūpes sistēmu padarīt kvalitatīvu un efektīvu, saprotamu gan pacientiem, gan mediķiem. Liekas, ka ministre vienkārši nesaprot sistēmu no iekšpuses un tādēļ šādu priekšlikumu nav. Vēl gaidāma trešā darba grupas sēde ar gala lēmumu, ko ZZS piedāvās kā risinājumu. Varbūt pēkšņi notiek brīnums...

Pielikumā: PVO pārskats par veselības aprūpes finansēšanas politiku Latvijā – iespējas un izaicinājumi starptautiskās pieredzes kontekstā
http://www.vm.gov.lv/images/files/Latvia_meeting_report_WHO_2016_final_13_July_LV_%281%29.pdf

Novērtē šo rakstu: