Iesaki rakstu: 
Man ir Izraēlas pase. Man ir Latvijas pase. Tāpēc, pārfrazējot Dikensu, A Tale of Two Presidents.
Izraēlas valsts 9. prezidents Šimons Peress š.g. 3. augustā kļūs 91 gadu vecs. Vecākais valsts galva pasaulē, joprojām možs un darbīgs. Š. g. jūlijā aprit viņa septiņu gadu termiņš šai augstajā amatā.
Valsts prezidenta amats Izraēlā ir ceremoniāls, bet nozīmīgs tai ziņā, ka prezidents ir nācijas simbols. Prezidentu Izraēlā, tāpat kā Latvijā, ievēlē parlaments aizklātā balsošanā.
Šimons Peress diviem lāgiem bijis Izraēlas premjerministrs (kam pieder faktiskā vara), bijis ministrs 12 kabinetos. Viņš bija "nācijas tēva" - Izraēlas pirmā premjerministra Dāvida Ben-Guriona tuvs līdzgaitnieks. No 1953. līdz 1959. gadam Peress bija Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektors un lika pamatus Izraēlas kodolpotenciālam un militārajai rūpniecībai. 1994. gadā viņu kopā ar Jitchaku Rabinu un Jaseru Arafatu apbalvoja ar Nobela Miera prēmiju - par t.s. Oslo vienošanos, kuras rezultātā okupētajā teritorijā tika izveidota autonoma palestīniešu pašpārvalde.
Viņa vārdā nosaukts Šimon Peres Peace Center Jaffā, netālu no manas dzīvesvietas. Tur notiek konferences un semināri, kas veltīti miera un izlīguma problēmām Tuvajos Austrumos.
Prezidenta amatā Šimons Peress bauda cieņu, pat apbrīnu ne tikai savā valstī. Tas nenozīmē, ka viņa raksturs ir bez vainas. Pirms 37 gadiem, kad Peress bija Jitchaka Rabina sāncensis cīņā par Darba partijas priekšsēža posteni, Rabins savā dienasgrāmatā viņu nosauca par "nelabojamu intrigantu". Bet tagad, vecumdienu spožumā, šī piezīme šķiet aizmirsta...
2011. gada 4. jūnijā Latvijas Avīzē parādījās mans komentārs, kurā atgādināts, ka pagājušā gadsimta 90. gados kāds ārzemnieks secinājis, ka Latvijā visbagātākā un varenākā ir kāda firma, kuras nosaukums redzams uz katra stūra: PĒRK UN PĀRDOD. Pieminēju, ka par atjaunotās Latvijas ceturto prezidentu nupat ar 55 balsīm pret 44 ievēlēts Andris Bērziņš, un citēju politoloģi Ivetu Kažoku, kura lika saprast, ka Saskaņas centram ir kāds politisks darījums ar Ventspils pilsētas galvu Lembergu. Es secināju, ka firma Pērk un Pārdod Latvijā diez vai izputēs.
2013./2014, gadumijā mani, Latvijas pavalstnieku, mulsināja un kaitināja prezidenta Andra Bērziņa rīcība. Pēc Zolitūdes traģēdijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (manuprāt, labākajam no atjaunotās Latvijas premjerministriem) bija īsa saruna ar Andri Bērziņu, pēc kuras viņš paziņoja par savu atkāpšanos, uzņemoties atbildību par notikušo. Pirmoreiz viņam acīs bija asaras. Ko īsti prezidents Bērziņš viņam bija teicis tajos pāris mirkļos? Un kāpēc prezidents Bērziņš atņēma Egilam Levitam sava juridiskā padomnieka amatu - tūlīt pēc tam, kad Levits bija izpelnījies atzinību par savu Satversmes preambulas projektu? Un kāpēc prezidents Bērziņš, kad sākās sarunas par jaunās valdības veidošanu, tik strupi un asi uzbruka Artim Pabrikam, kas premjerministra amatā varēja kļūt par otru Dombrovski?
Un, kad prezidents Bērziņš brīdī, kad civilizētā pasaule bija sašutusi par Krievijas agresiju, nomurmināja, ka pirms vairākiem gadiem izteiktais ielūgums Putinam apmeklēt Latviju paliek spēkā, vadzis lūza.
Māris Antonevičs 28. martā Latvijas Avīzē: "Varētu rasties iespaids, ka valsts galva pēdējos mēnešus pavadījis ilgstošā atvaļinājumā kaut kur Alpos, kur nav pieejamas ne avīzes, ne televīzija un pat ne internets." Un tālāk, tā sakot, crescendo: tai pašā dienā portālā TVnet Otto Ozols publicē "Neesoša Valsts prezidenta paziņojumu Latvijas tautai" - "versija, ko varētu vēstīt Latvijas prezidents, „ja tāds valstij būtu"".
Tai pašā portālā tai pašā dienā Toms Ostrovskis: "Prezident Andri Bērziņ, aicinu Jūs atkāpties no amata un nolīst kaut kur tumšā stūrī, lai mums nekad no Jums vairs nav jākaunas!". Un tīmekļa žurnālā Satori Ilmārs Šlāpins jautā: "Vai Latvijai ir vajadzīgs prezidents?"
Visbeidzot 31. martā žurnālā Ir publicēta pāri par 600 kultūras un citu nozaru darbinieku parakstīta „Atklāta vēstule” ar virsrakstu: "Neuzskatām, ka prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses." Šis, jāatzīst, satriecošais dokuments beidzas ar aicinājumu Saeimai un Valsts prezidentam "izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu".
Man pietiek ar to, ka Atklātās vēstules parakstītāju vidū ir Uldis Bērziņš un Alvis Hermanis, lai tajā teikto „simtprocentīgi atbalstītu”.
Un ko prezidents - viņš pat nenosarkst un liek savai kancelejai nākt klajā ar klīrīgu, paštaisnu paziņojumu: prezidenta "darbības mēraukla ir ilgtermiņa rīcība, lai Latvijā cilvēku dzīve uzlabotos, nevis ātra un lēta popularitāte īstermiņā".
Vārdu sakot, uz atkāpšanos neceriet, popularitāte tāpat ir vējā, iztiks bez tās. Vai es esmu pareizi sapratis?
Pārpublicēts no brivalatvija.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
