Iesaki rakstu: 
“Es arī uzskatu, ka piespiest nevar un nevajag nevienu cilvēku. Ja viņš negrib vakcinēties, viņš var nevakcinēties, bet tad viņš nevar iet sabiedrībā!” TV24 raidījumā postulē bijusī veselības ministre Ingrīda Circene. Tātad ieslodzīt cilvēku mājas arestā, pie reizes liedzot viņam iztikas līdzekļus (darbu, kā ienākumu avotu), nav potes uzspiešana?!
Uzskatu, ka publikā tomēr labāk nerādīties deputātiem un ministriem, kas ieviesa nepotēto diskrimināciju, bet nupat jau genocīdu. Jau tagad varnešus pavada nievas un lamas. Ja man garām cilpotu kāds no šiem varmākām, es arī diez vai spētu noturēties, lai nepateiktu to, ko domāju.
Turklāt daudzi ļaudis saprot, ka par viņu tuvinieku nāvēm slimnīcās ir atbildīgi “pasaules ļaunīšu” dienderi, jo aizgājēji lētu, reiz pieejamu un efektīvu medikamentu vietā saņēma “ārstēšanu pēc izdzišanas protokola”. Tālab tieši vakcīndīleri slapstās, slēpjoties no tautas naida, jo ne katrs no pašreizējās varas cietušais latvzemietis spēs aprobežoties tikai ar verbālu emociju izpausmi.
Manuprāt, visi, kas pieņēmuši lēmumus par obligāto (lasi – spaidu) potēšanu, segregāciju un liedz zāles pret vīrusu, ir sabiedrības atkritumi un viņu vieta labākajā gadījumā ir politiskajā miskastē. Tieši tie, kas pagaidām sēž augstos krēslos, nevar iznākt sabiedrībā (atliek vien čupoties savā starpā), jo nejauši var tikt nolinčoti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.