Iesaki rakstu: 
Pagājis mēnesis, kopš uzrakstīju vēstuli, daloties pārdomās par uzņēmējdarbības vidi Latvijā un Igaunijā. Skaidra lieta, ka vislielākā rezonanse pēc publikācijas bija par VID izdarībām, un nav jau nekā pārsteidzoša. Lai gan nebiju domājusi rakstīt turpinājumu, tomēr pāris notikumi aizvadītajā mēnesī ir bijuši ievērības cienīgi, lai aprakstu turpinātu un ļautu domai lidot zelta spārniem.
PALDIES
Paldies par labajiem vārdiem, par n-tajām pārpublikācijām dažādos portālos, par dalīšanos sociālajos tīklos, par visāda veida komentāriem un diskusiju, kas radās pēc pirmās vēstules publikācijas. Visiem komentētājiem vēlreiz apstiprināšu, ka visi manis minētie piemēri ir reāli un salīdzinājumi atbilst patiesībai.
ČUM UN MUDŽ
Man ir diezgan plašs paziņu loks, esmu pietiekami komunikabla, un arī paceltā tēma bija pietiekami interesanta, lai satiktos, runātos, diskutētu un dalītos pieredzē ar citiem uzņēmējiem.
Pēc nedēļas man likās, ka mana galva uzsprāgs.
Simtiem piemēru un reāli stāsti par ierēdniecības un uzņēmēju saskarsmi, ko var nosaukt vienā vārdā. Ja šim vārdam ir jābūt vairāk mazāk pieklājīgam, tad es izvēlēšos “bezpreģels” (tulkojums – ierēdniecības bezkaunībai nav robežu!)
Esat redzējuši zivjaudzētavās dīķus, kuros audzē zivis? Ir tādi, kuros zivis čum un mudž. Tāds ir mūsu dīķis, kuros sadzīti mazie un vidējie uzņēmēji. Gribētos runāt un pateikt, bet nevar, jo zivis taču nerunā. Visi esam vienā dīķī, tāpēc labāk mazāk lieku kustību, lai “neuzķertos uz āķa”, taču visiem ir skaidrs - agrāk vai vēlāk mūs visus “uzceps”.
Mēs – uzņēmēji – esam baigi izturīgie, ja neesam vēl izgājuši ielās. Bet uz kurieni tad mēs ietu?
VAI TAD MUMS VISPĀR NEKĀ LABA NAV?
Ir. Mūsu Rīgas uzņēmuma darbinieki. Un to es novērtēju tikai tad, kad uzņēmums Igaunijā jau bija atvērts. Es gribētu klonēt savu Rīgas restorāna komandu, atvest uz Tallinu un izbaudīt to jauko kombināciju = Latvijas komanda + Igaunijas uzņēmējdarbības vide.
CILVĒKI UN STRAUSS
Igaunijā ir problēmas darba tirgū. Arī šeit daudzi ir aizbraukuši, iespējams, proporcionāli vēl vairāk kā Latvijā, jo Helsinki ir tepat blakus, nokļūt ātrāk nekā līdz Liepājai…
Un vietējais tirgus šeit ir daudz mazāks kā Latvijā. Darba algas šeit ir augstākas, dzīve dārgāka…
Taču Igaunija nav strauss, kas, iebāzis galvu smiltīs, izliekas, ka neredz problēmas. Iespējams, tādēļ arī uzņēmējdarbības vide šeit draudzīgāka.
MEDUS MAIZE VAI SAPNIS VASARAS NAKTĪ RĪGAS RESTORĀNIEM
Varat 150 reizes minēt (un neuzminēt), cik ilgu laiku man aizņēma vasaras terases saskaņošana restorānam Tallinas vecpilsētā?
1 (vienas) stundas laikā, esot 2 dažādas institūcijās, es saņēmu nepieciešamās atļaujas uz 3 (trīs) gadiem. Pēc nedēļas aiziešu pakaļ jau gatavam līgumam ar pilsētu.
Sazinājos ar dažiem restorāniem Rīgā, kuriem ir vasaras terase. Aptuvenais laiks 1-1,5 mēnesis + kuriozi gadījumi, kad process var ievilkties arī ilgāk. Un tā katru gadu…
SĪKUMS, BET PATĪKAMI
Skaņojot vasaras terasi, pabiju institūcijā, kas pēc līdzības būtu mūsu Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Inspekcijas darba sēdes ir ceturtdienās, uzņēmēji brīvi nāk un iet, pajautā kaut ko vienam, apspriežas ar citu, turpat blakus ne tikai komisijas biedri, bet arī citi darbinieki. Kaut kā visi kopā, un kaut kā viss notiek ļoti raiti, bez liekas izrādīšanās un mērīšanās, kurš krutāks. Kāds vēl pajoko par manu krievu valodas akcentu (jo runāju krieviski, un nevienam tā neliekas problēma) un iestarpina pāris vārdus latviešu valodā. 5 minūšu laikā esmu dabūjusi zīmogus un parakstus uz diviem dokumentiem.
Ja kādam ir bijusi līdzīga pieredze Rīgā, uzrakstiet...
JŪS VĒL ESAT?
Šis ir jautājums, kuru, skaņojot vasaras terasi Tallinā, man uzdeva abās valsts institūcijās. Var jau šo uztvert kā igauņu humoru, bet abas situācijas diezgan gaumīgas.
Tā kā vasaras terase mums bija jau pagājušajā vasarā, tad šogad ar pagājušā gada līgumu un terases shēmu devos pakaļ jaunam saskaņojumam.
Abās vietās “vajadzīgo parakstu” personas ir kundzes labākajos gados. Abas no sirds nopriecājas, ka mūsu restorāns vēl strādā, apjautājas, kā iet, un atvainojas, ka jau iepriekšējā gadā nav izsnieguši atļauju terasei uz 3 gadiem, piebilstot, ka jauni restorāni reti “dzīvo” ilgāk par gadu.
Sajutos kā Alise Brīnumzemē.
Par šo pašu jautājumu “Jūs vēl esat?” mēs bieži ironizējam Rīgā. Pasniegšu anekdotes formā: “Ierēdnis iet, skatās. Oooo, uzņēmējs atvēris jaunu vietiņu. Un sākas. Viena pārbaude, otra pārbaude, trešā, ceturtā, piektā... Paiet gads. Ierēdnis iet, skatās. Koooo, Jūs vēl esat? Nu, ja vēl esat, tātad zogat...”
Kur atšķirība? Igaunijā visi tā sapriecājās, ka terasi saskaņoja 1 stundas laikā uz nākamajiem 3 gadiem. Latvijā – absolūti neadekvāti valsts institūciju lēmumi ar izrietošām sekām.
Un abas šīs lietas vienā un tajā pašā dienā.
VID – SMEJIES VAI RAUDI...
Nu, par šo fenomenu laikam varētu rakstīt kopotos rakstus.
Tikko esmu saņēmusi lēmumu par vairāku tūkstošu eiro soda naudas piemērošanu ar mērķi – audzināt pārkāpēju un atturēt no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Un tas ir par pārkāpumu, kas radies nevērības dēļ, kas novērsts tajā pat dienā, kad mums norādīja uz tā esamību, un kā rezultātā valstij nebija un nav nodarīts zaudējums pat 1 eiro centa vērtībā.
Ja nav nodarīti zaudējumi, kāpēc nav iespējams piešķirt minimālo sodu, kas ir 5 reizes mazāks? Feini, vai ne?
Manuprāt, šādos gadījumos vispār varētu iztikt ar brīdinājumu, ņemot vērā, ka iepriekš nekādi pārkāpumi nav bijuši un par konkrēto gadījumu ir minēti tikai vainu mīkstinoši apstākļi.
Pasakiet man, lūdzu, tad kāds ir pārkāpums, kuram tiek piemērots minimālais sods? Vai tas, ka mēs vēl elpojam?
Turpretim VID savus aizdomās turamos darbiniekus rotēs uz visām pusēm. Lai gan vēl pat nezina, vai ir nodarījuši valstij reālus zaudējumus vai nav.
Uzņēmējs maksā, VID rotē.
Uzņēmējs zagļus izmet ārā pa durvīm, VID rotē.
Vispār man šis rotācijas princips nav izprotams. Aizrotējot uz citu amatu, paiet laiks, kamēr “iebrauc lietās”, un vai tiešām ierēdņiem ir nepieciešamās zināšanas, kompetences, lai varētu strādāt vienā, otrā, trešā amatā?
Pat, ja kāds man varētu ieskaidrot, ka rotācija ir kaut kas labs, tās galvenais minētais iemesls – izvairīšanās no korupcijas un interešu konflikta – ir “bezpreģels 2”.
Kukuļi VIDam tiek maksāti un tiek ņemti pretim vēl joprojām. Takse gan ir augstāka, visticamāk pateicoties ažiotāžai ap šo kantori.
Viena liela, rotējoša bēdu ieleja.
REKVIZĪTUS VAJAG?
Igaunijā šī prasība ir tikai rekomendējoša un arī tikai par uzņēmuma nosaukumu un atrašanās vietu. Līdz šim nevienu čeku grāmatvedībā neesmu iesniegusi ar rekvizītiem. Un, ticiet man, arī tā ir laika ekonomija un atteikšanās no liekas birokrātijas.
SAUDZĒSIM DABU VAI KĀDS IR TAVS PARAKSTS?
Ir viena vai pat vairākas dienas gadā, kad, pildot birokrātijas prasības, man ir jāparaksta visi tie nevienam nevajadzīgie dokumenti.
Tā ir diena, kad pēc stundas es jau neieredzu savu parakstu, kad man liekas, sajukšu prātā no bezjēdzīgu papīrīšu aizpildīšanas un parakstīšanas.
Varētu uzfilmēt vienu īsfilmu paātrinātā versijā, kā izmainās paraksts no normāla līdz tādam, ka ir jau vienalga… jo tas ir mans trīstūkstošais nevienam nevajadzīgais paraksts. Bet normatīvie akti prasa. Un mēs kā pirmrindnieki ejam un darām. Aizpildām un parakstām papīru kalnus.
Mīļie, ir 21.gadsimts!!!
Nu šobrīd jau man ir grūti iedomāties, ka Igaunijā mana grāmatvede varētu palūgt kaut ko līdzīgu. Ja palūgs, es noteikti par to uzrakstīšu.
APRĪLIS = JŪNIJS?
Latvijā uzņēmumu gada pārskati jāiesniedz līdz 30.aprīlim, Igaunijā – līdz 30.jūnijam.
Sīkums? Nedomāju vis!
Kas būtiski mainītos VIDam, ja gada pārskatus iesniegtu līdz 30.jūnijam vai 31.jūlijam? Ēka taču pilna ar darba skudrām!
Visi manis aptaujātie grāmatveži atzina, ka gada pārskata iesniegšanas termiņa pagarināšana būtiski atslogotu grāmatvežu darbu. Un neaizmirsīsim arī par birokrātiskā sloga atšķirībām.
Interesanti, kā ir citās valstīs?
CIEMOS AR SAUSIŅIEM
Sarkastiskie jociņi par izmaiņām Krimināllikumā un vārda brīvību, ceru, paliks tikai sarkastiskie jociņi.
VĒLOS SVEIKT
Apsveicu Solvitu Āboltiņu ar jaunu matu griezumu un Ināru Pētersoni ar noturēšanos VID ģenerāldirektores amatā!
Apsveicu savu Igaunijas grāmatvedi ar trim jauniem klientiem no Latvijas nedēļas laikā (no manis neatkarīgu apstākļu dēļ).
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
