Etīdes par kultūras monarhiju. Izpratnes mocības un prieks

Nav viegli atradināties no primitīvi trafaretās izpratnes par kultūru kā garīgo darbību – literatūru, mūziku, tēlotājas mākslu, folkloru, Dziesmu svētkiem, Dzejas dienām, Baltijas pērlēm, kamermūzikas festivāliem, Paula šlāgeriem, ziņģu festivāliem, alus svētkiem, rokmūzikas festivāliem, artišoka biennālēm, fiziskajiem teātriem, pankroka koncertiem, dziesmas kaverversijām, dejas izrādēm perfomancēm, kailfoto mākslu, stulbingu, regeja grupām, šikiem burziņiem, bodifitnesa projektiem, bodibildinga projektiem, fitnesa projektiem, dzejas sesijām, Eiropas kultūras gadiem, Eiropas kultūras galvaspilsētām, bērnu kultūras mēnešiem, seno ugunskuru naktīm, vizuālās komunikācijas instrumentiem, kultūras pasākumiem un kultūras dižpasākumiem, kultūras patēriņu un kultūras līdzdalību, Dārza svētkiem, azartiskiem skrējieniem, ielīgošanas pasākumiem, Baznīcu naktīm, Zinātnieku naktīm, Muzeju naktīm, Stūra mājas ekskursijām.

Nav viegli atradināties, ka „kultūrai” nav pieklājīgi vulgāri atmest ar roku un mežonīgi pasūtīt uz vienu vietu. Nav viegli atradināties tumsoniski nelielīties, ka „kultūra mani neinteresē”. Savā laikā, kad aicināju izdot pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi, tā bija apgaroto latviešu vispopulārākā atbilde. Uzrunātie apgarotie latvieši reaģēja stereotipiski: „Kultūra mani neinteresē.” Atceros, nereti ar glamūrīgu šarmu: „Man ir citas prioritātes.” Minētās grāmatas epopeja noslēdzās ar to, ka pirmo grāmatu par mūsu kultūras vēsturi (tāpat kā mūsu tautasdziesmu pirmo kopojumu XIX gs. beigās) izdeva „nolādētie krievi”, un grāmatu iespieda Krievijas pilsētā Tulā, Ļeņina ielā 109 par krievu naudu.

Tolaik (1999.g.) latviešus kaunināt bija veltīgi. Zagšanas, blēdību un debilitātes prioritātes jau bija sasniegušas nacionāli cienījamu līmeni. Grāmata nekļuva prioritāte arī pēc publicēšanas, jo tajā nav slavēti latviešu stulbie naciķi un nacistu karakalpi, nav slavēta masu cilvēku pelēkā valdošā kliķe un patoloģiski alkatīgie vietējie reptiļi oligarhi. Grāmatā objektīvi ir raksturota kompartijas bosu un specdienestu ģenerāļu organizētā nelietīgā „perestroika”, „brīvības cīņas” imitācija un tās katastrofālā ietekme uz tautas nākotni.

Par tautiešu izpratnes mocībām liecina etīdēm veltītie komentāri. Komentētāji izsaka savu viedokli, it kā nemaz nebūtu sapratuši tekstu, ko komentē. Neticu, ka etīdēs normāls cilvēks nevar uztvert galveno domu. Respektīvi, to, ka runa ir par kultūras jēdziena ļoti plašu lietojumu. Var taču redzēt, ka kultūra nav ne "evolūcija", ne "ideoloģija", bet kaut kas daudz, daudz plašāks un dziļāks.

Tomēr komentāros var lasīt, piemēram, šādu apreibušu vienpusību: „Kultūra. To rada ideoloģija, kā blakusproduktu, kura uzdevums masām izskaidrot (ar mākslas izteiksmes līdzekļiem vai jebkuriem citiem līdzekļiem) pašu ideoloģiju, rīcību un attieksmi pret to daudzveidīgās dzīves situācijās. Un tikai.”

„Un tikai” apbēdina. Tā jau ir klaja stūrgalvība. To glauda un baro dogma – nekritiski pieņemta un par nemainīgu patiesību atzīta tēze.

Protams, cilvēce nevar būt apmierināta ar rezultātiem cīņā pret dogmatismu. Cilvēces vēsturē ir mainījies dogmu saturs, taču pats dogmatisms kā cilvēciskās apziņas mānija ir saglabājies visos laikmetos. Kultūras jēdziens arī ir pakļauts zināmai dogmatikai.

Lai kultūras jēdziena lietošanā nostiprinātu vismodernāko definīciju, prāta spriganumu var iešūpot zināšanas par apstākļiem, kas veicināja jauno izpratni. Zinot par šiem apstākļiem, kultūras izpratnes mocības var pārvērsties kultūras izpratnes priekā un pat uzbudinošā azartā. Prieku un azartu var uzburt pārliecinoši argumenti. Tādi argumenti, kas ar savu cienību vairo uzticību kultūras jaunajai izpratnei. Daudzi cilvēki jaunas zināšanas ātrāk uzsūc tad, kad ir iepazinušies ar jauno zināšanu priekšvēsturi.

Aizvadītajos apmēram 100 gados zinātnē ir sastopami ļoti daudzi teksti ar skaidri uztveramu tendenci. Tekstos var skaidri uztvert tendenci uz pasauli lūkoties no visas kultūras viedokļa.

Piemēru netrūkst. Ļoti spilgts piemērs ir vadāmā haosa teorija. Negaidīti interesanta ir vadāmā haosa speciālistu pieeja. Iepazīstoties ar viņu pieeju, kultūras izpratne patiešām var pārvērsties uzbudinošā azartā. Salikums „kultūra” un „haoss” jau pats par sevi ir ļoti atraktīvs. Tas var kutināt pat stulbinga fanu smadzenes.

Vadāmā haosa pamatā ir šāds svarīgs secinājums: mūsdienu zinātniski tehniskajā civilizācijā politisko varu nomaina kultūras likumsakarību vara. Vadāmā haosa speciālisti uzskata, ka sabiedrības dzīvi virza kultūra, jo tā caurstrāvo visus procesus.

Politiskā vara ne reti ir bezspēcīga dzīves daudzās situācijās. Politiskā vara kaut ko var panākt vienīgi tad, ja respektē visu kultūru, bet ne tikai attiecīgās situācijas lokālo specifiku.

Mūsdienās politiskā vara zaudē klasisko substanci. Politiskā vara pat var traucēt un graut cilvēku darbību - kultūras attīstību. Neapšaubāmi, tas ir noticis pēcpadomju Latvijā. Galvenokārt tāpēc, ka politiskajai varai nemaz neinteresē kultūras attīstība. Mūsu politiskajai varai interesē tikai viens kultūras segments  - finanšu segments un tā lokālā specifika. Mūsu politiskās varas intereses riņķo tikai ap naudu un tās izdevīgu sadalīšanu savā labā.

Politiskā vara, piemēram,  var censties regulēt tehnikas izmantošanu. Taču tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Cilvēku intelekts pats nodrošina tehnikas leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Ne velti ražošanas profesionāļi neciena politiķus, kuri bāž savu degunu, kur nevajag.

Mūsdienās ir modē atziņa, ka politiķu iejaukšanās kultūras procesos ir kaitīga. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai.

Daudzu zemju politiskā elite tagad milzīgu uzmanību pievērš internetam. Taču internetam nav vajadzīga politiķu līdzdalība. Internets ir tas, kas pašlaik visvairāk nodrošina kultūras pašorganizāciju un tajā skaitā stimulē cilvēku vienaldzību pret politiku, politiskajām partijām, valsts varu. Tas satrauc politisko eliti, kura vēlas internetu 100% kontrolēt un izmantot savā labā.

Šodien daudzi analītiķi vadāmo haosu uzskata par masu iznīcināšanas jaunu līdzekli. Vadāmais haoss masveidā iznīcina (regulē) cilvēku apziņas suverenitāti un pašorganizatoriskās spējas. Vadāmais haoss ir jauns „aukstā kara” ierocis. Vadāmā haosa laikā cilvēku apziņa zaudē savas darbības kontroli. Praktiski tas nozīmē, ka cilvēku apziņa zaudē kontroli gan par dzīves garīgo sfēru, gan materiālo sfēru. Visā kultūrā iestājās haoss.

Vadāmā haosa teorija it kā liecina par paradoksu. Paradoksāli it kā ir, lūk, kas. Zinātnieki, izdomājot jaunu „aukstā kara” ieroci, atklājuši gaišu perspektīvu – kultūras jaunu izpratni.

Taču faktiski minētajā domu gaitā nekā paradoksāla nav. Gaišā perspektīva radās tāpēc, ka vadāmā haosa izdomāšanā jau no paša sākuma dominēja sistēmiskā pieeja. Vadāmā haosa teorētiķi izturējās kompleksi pret cilvēku darbību. Vadāmā haosa teorētiķi jau no paša sākuma tiecās ņemt vērā kultūras visus segmentus. Dominēja hipotēze, ka „aukstā kara” jaunais ierocis cilvēciskās apziņas suverenitāti un pašorganizatoriskās spējas varēs regulēt tikai tajā gadījumā, ja maksimāli tiks aptverti visi kultūras segmenti. Citiem vārdiem sakot, vadāmais haoss ir jāizraisa gan materiālajā kultūrā, gan garīgajā kultūrā.

Visjaunākais piemērs vadāmā haosa sekmīgā pielietošanā, saprotams, ir Ukrainā. Šajā nelaimīgajā zemē haoss ir visur: gan cilvēku galvās, gan viņu iestādēs un uzņēmumos. Bet tas ir vadāmais haoss. Ja ir vajadzīgs, haosu var ātri apslāpēt, cilvēku smadzenes un darbību novirzot citā (konstruktīvā) virzienā.

Patiesībā tā nav pirmā reize, kad masu iznīcināšanas līdzeklis stimulē jaunas idejas. Arī kodolieroču draudi iznīcināt cilvēci stimulē jaunas idejas. Tā, piemēram, zinātnieki sāka uz planētas iedzīvotājiem lūkoties kā uz vienotu sistēmu. Tādu skatījumu veicināja kodolieroči un to nemitīgā modernizācija.

Būtiski jaunais skatījums atsaucās uz demogrāfiju. Ilgu laiku demogrāfija dzimstību un mirstību aplūkoja tikai atsevišķās valstīs, bet nevis visas cilvēces mērogā. Zinātnieku jaunā pieeja, kuras fonā rēgojās atombumbu „sēnes”, vainagojās ar matemātisko modeļu izveidi visas cilvēces demogrāfiskajiem aprēķiniem. „Karstā kara” drausmīgākais ierocis stimulēja gaišu perspektīvu – skatījumu uz cilvēci kā vienotu veselumu.

Neapšaubāmi, Rietumu civilizācijā aizvadītajos apmēram 100 gados ne tikai humanitāro un sociālo zinātņu teksti liecināja par skaidri uztveramu tendenci lūkoties uz kultūru ar universālām acīm. Universālas acis bija arī dabas zinātnēs un t.s. precīzajās zinātnēs. Pie tam aktuāls ir pikants jautājums – kurš no kura mācījās uz kultūru lūkoties ar universālām acīm. Var atklāties, ka humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji visu svarīgāko iemācījās no biologiem, fiziķiem, ķīmiķiem, kuri pirmie uz kultūru palūkojās ar universālām acīm.

Teiksim, tādā sociālajā zinātnē kā demogrāfija kolosālu ieguldījumu ir devis fiziķis Sergejs Kapica. Savukārt par dabas zinātņu un sociālo zinātņu sadarbību uzskatāmi liecina, piemēram, Čīles neirobiologu Umberto Maturanas un Francisko Varelas unikālais ieguldījums un tā ietekme uz komunikācijas teoriju, sociālo psiholoģiju, bioloģijas filosofiju, neirofizioloģijas filosofiju, izziņas bioloģiju, evolūcijas epistemoloģiju un vēl citām disciplīnām.

Tipisks piemērs ir arī daudziem latviešiem labi pazīstamais Tartu universitātes profesors Jurijs Lotmans – viena no lielākajām autoritātēm Rietumu humanitārajās zinātnēs XX gadsimta otrajā pusē. Viņa literatūrzinātniskajos rakstos un monogrāfijās kultūras kategorija strauji kļuva par galveno pētniecisko instrumentu un analītiskajā domā pārsvaru ieguva kulturoloģiskā pieeja.  Viņa darbos ļoti skaidri ir konstatējama pāreja no literatūrzinātniskā skatījuma uz kulturoloģisko skatījumu. Jurijs Lotmans 80.gados kultūras izpratnē ieviesa semiosfēras jēdzienu. Šī jēdziena saistība ar bioķīmijas pamatlicēja Vladimira Vernadska jēdzienu „biosfēra” ir acīmredzama.

Jurija Lotmana pēdējā grāmata saucās „Kultūra un sprādziens”. Tajā dominē saruna par kultūras dinamiku, atvērtību, neprognozējamību. Grāmatas metodoloģiskās un terminoloģiskās ietekmes avots ir izcilā ķīmiķa Nobela prēmijas laureāta Iļjas Prigožina publikācijas. To ietekmē Jurija Lotmana risinājumos parādījās jēdzieni „sprādziens”, „bifurkācija”, „fluktuācija”.

Kultūras jēdziena universalizāciju uzskatāmi raksturo XX gadsimta nogalē publicētie teksti par kapitālismu. Tiek atzīts, ka kapitālisma attīstību Rietumos nevar izskaidrot bez kultūras faktoriem. Kapitālisma analīzē nevar balstīties vienīgi uz ekonomiskajiem faktoriem – resursu sadali, ražošanas apjomu, darba ražīgumu, kapitāla uzkrāšanu u.c. Pie tam kultūras faktoru analīze palīdz izskaidrot, kāpēc kapitālisms neradās Austrumu civilizācijās.

XX gadsimta beigās mainījās attieksme pret ekonomiku, kuru parasti mēdza skaidrot šaurā saimnieciskās darbības rakursā. Apzinoties visas kultūras ietekmi uz ekonomiku, radās informatīvā ekonomika, psiholoģiskā ekonomika, komunikatīvā ekonomika, eksperimentālā ekonomika.

Izmaiņas ir radikālas. Ādama Smita liberālisma ekonomika māca, ka galvenā darbojošās persona ir racionāls un egoistisks indivīds, kas savā izvēlē vadās no aprēķina un tiecas tikai pēc tā, kas viņam ir izdevīgi. Ādama Smita liberālisma ekonomika ir absolūti izolēta no sociāli vēsturiskajiem apstākļiem. Tātad ir absolūti izolēta no  kultūras. Taču tagad Rietumu ekonomistu aprindās populārs ir jēdziens Culture Matters (kultūra nosaka visu).

Kā jau teicu, piemēru netrūkst. Iepazīstoties ar tiem, ātrāk kļūst saprotama kultūras vismodernākās definīcijas nepieciešamība. Redzam, ka vēsturiski progresē ne tikai zinātniski tehniskā doma, bet arī zinātniski humanitārā doma. Cilvēki arvien pamatīgāk izprot savas dzīves kārtības visdažādākos nosacījumus. Cilvēku eksistenciālā kompetence iegūst arvien plašāku vērienu. Tagad cilvēku eksistenciālās kompetences centrā ir nostājusies kultūras kategorija.

Novērtē šo rakstu: