Iesaki rakstu: 
Kāpēc ne tikai tādam tukšo salmu kulšanas fenomenam kā Aināram Šleseram, bet arī visu citu sugu un pasugu politiķiem – kā tagadējiem, tā izbijušiem – Latvijā ir tik viegli uz nebēdu melot, gvelzt un muldēt?
Ļoti vienkārši – tāpēc, ka cilvēku, kuri, klausoties šai muldēšanā, ir gatavi pielikt kaut minimālas pūles, lai kaut nedaudz padomātu un kaut jel ko atcerētos, valstī, maigi izsakoties, nekļūst vairāk.
Turklāt runa ir nevis tikai par parastiem ļaudīm, kuriem nudien ir svarīgākas darīšanas par galvas piebāšanu ar politiķu citātu krājumiem, bet arī par tiem, kuriem it kā profesionālais uzdevums būtu – raudzīties, lai kārtējais politiķis nevarētu bez kādas aiztures gvelzt visu, kas ienāk prātā.
Tam kārtējais apliecinājums – ceturtdien Dienas portālā par Tautas partijas izbijušo vecbiedru Gundaru Bērziņu lasāmais.
Bez mazākās aiztures un kritiskuma pieskaņas, gandrīz vai jūsmīgi tiek stāstīts par sarunu par šo viedo vīru, kurš „tikai vienā gadījumā ir kļūdījies savās priekšvēlēšanu prognozēs - viņš nav paredzējis, ka Vienotība iegūs tik lielu vēlētāju atbalstu”.
Piepalīdzēsim un atgādināsim visas tās šausmu lietas, kam ar mums būtu vajadzējis notikt kopš pagājušā gada sākuma – ja tiešām Gundarbērziņš būtu tik vieds, kā uzdodas tīši vai netīši naivajam medijam.
24.01.2009, intervija Neatkarīgajai Rīta Avīzei: „Izskatās, ka šogad notiks sociālais sprādziens. Kulminācija gaidāma oktobrī – novembrī. Tas, kas notiek tagad, vēl ir tikai ziediņi.”
24.01.2009, arī turpat: „Jau pēc pirmajām Saeimas vēlēšanām, kuras notiks šā gada pavasarī vai vasarā un ne vēlāk, jaunās Saeimas pirmā darba mēneša laikā tiks skatīts jautājums par jaunu prezidentu.”
23.04.2009, jauna intervija Neatkarīgajai Rīta Avīzei: „Ja vara nespēs pieņemt budžeta grozījumus, jūnijā, jūlijā pietrūks līdzekļu algu un pensiju izmaksai. Iespējami vēl sliktāki scenāriji, kad Saeimas atlaišanas ceļš var izrādīties par garu.”
23.04.2009, turpat: „Viens no scenārijiem: var izveidoties pašvaldību sapulce, kura būs spiesta pārņemt varu līdz brīdim, kamēr būs ievēlēts rīcībspējīgs prezidents un rīcībspējīga Saeima.”
26.03.2010, intervija Latvijas Avīzei: „Pusotrs gads ir vēlētāja pacietības mērs. Domāju, ka tas attieksies arī uz Dombrovska valdību un rudenī pacietības mērs droši vien būs izsmelts.”
12.07.2010, atkal jauna intervija Neatkarīgajai Rīta Avīzei: „Vēlēšanās ir iespējami divi varianti: viens – kad uzvar Saskaņa, otrs – kad Saskaņa uzvar graujoši ar desmit balsu pārsvaru pār otro vietu, sasniedzot 37–38 balsis parlamentā.
12.07.2010, turpat: „SC uzvara ir neizbēgama.”
Šo divu gadu garumā Gundarbērziņa sarunāto muļķību uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt – un paklusām priecāties, ka tādi kā viņš mums nepareģo rītdienas laiku aiz loga.
Taču būtiskākais ir ne jau tas, ka viens aiz pusslīkušas partijas borta izkritis onkulis runā blēņas, – kas gan cits tādiem atliek, ja ne kaut kā uzturēt savu viedu cilvēku slavu ar kārtējiem pareģojumiem, cenšoties nedomāt par to, kāpēc tie, sasodīts, neīstenojas un neīstenojas.
Būtiskākais ir kas cits – tas, ka tie, kam it kā būtu profesionāls pienākums atsijāt šādu Gundarbērziņu runātajā pāris graudus no pelavu maisiem, akli skatās viņiem mutē un visas šīs blēņas tikai tiražē tālāk. Bez apdoma un atmiņas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.