Iesaki rakstu: 
Jau ierasts, ka pavasaris ir ļoti darbīgs un emocijām piesātināts laiks Latvijas hokeja saimniecībā. Nesen kā Dānijā sācies Pasaules čempionāts hokejā, kur startē arī Latvijas valstsvienība, bet vēl pirms neilga laika U18 hokejisti Oļega Sorokina vadībā aizvadīja stabilu turnīru un pretēji skeptiķu bažām uzvarēja ne tikai visās spēlēs, bet arī savā grupā, iekļūstot A divīzijā. No vienas puses, U18 sekmīgais sniegums ļauj uz Latvijas hokeja nākotni raudzīties ar piesardzīgu optimismu, it īpaši situācijā, kad pieredzējušo spēlētāju īpatsvars pieaugušo izlasē ar katru gadu samazinās, bet, no otras puses, skolu, kur augt jaunajai hokeja paaudzei, nemaz nav tik daudz.
Viena no spēcīgākajām jauno hokejistu skolām ir HS “Rīga” – bāze jauniešu izlasēm un vieta, no kuras nāk liela daļa šī brīža profesionālo hokejistu. Taču pēdējā laika skandalozie notikumi ap šo skolu liek apšaubīt šīs sporta iestādes kvalitāti un nākotni. Tā, piemēram, liels bija mans pārsteigums redzēt, ar ko hokeja turnīra starplaikā nodarbojas hokejisti (juridiski – liela daļa vēl bērni) – mācās kauties un ar to lepojas (uz to norāda video publiskošana). Šajos video var apskatīt mūsu jaunos talantus.
Nenoliedzu, ka ne tikai hokeja laukumā, bet arī dzīvē jāprot par sevi pastāvēt. Arī hokeja laukumā nedrīkst baidīties, vajadzības gadījumā spējot pretiniekam “iedot iekšās”, bet vai šādos “treniņos” nav riska iegūt traumas, kurām sekas var būt pat traģiskas?
Jautājums ir par to, kuram būtu jāuzņemas atbildība, ja ar kādu no jaunajiem censoņiem notiktu kaut kas slikts? Vai klāt nebūtu jābūt trenerim? Vai medicīniskajam speciālistam, kurš vajadzības gadījumā (tfu, tfu, tfu) spētu attiecīgi reaģēt? Ņemot vērā, ka paši jaunieši šo visu ir izlikuši publiskai apskatei, būtu tikai loģiski, ka esošā skolas vadība (direktora personā) kaut kā uz šo reaģētu.
Protams, kamēr visi ir puslīdz veseli, tikmēr neviens neceļ ausi, sak’ – “tiek tak puiši, mūsu laikā ne to vien darījām”. Tajā pašā laikā ne tikai pieaugušie hokejisti ir piemēri jaunajiem – arī paši jaunieši ir kā piemēri saviem vienaudžiem. Otrs moments – kas notiks, kad tiešām kādam no hokejistiem paliks slikti ar veselību? Nenoliedzami, ka hokejā var izsisties kā “policisti”, taču pašos pamatos ir hokeja prasmes. Kad apgūti pamati, tostarp ielikta spēcīga (!) fiziskā bāze, tad var domāt par konkrētu “nišas prasmju” attīstīšanu.
Viens no lielākajiem un prestižākajiem turnīriem (neskaitot izlases sacensības), kur piedalās HS “Rīga”, katru gadu notiek Sanktpēterburgā, Krievijā. Tas ir labs atskaites punkts, kur mēs atrodamies uz citu valstu fona. Ja salīdzina 2011. / 2012. gada sezonas ar laiku, kad esošais direktors Kārlis Vents pārņēma hokeja skolas vadību, rezultāti ir gājuši uz leju. Ja iepriekš pat divas vecuma grupas iekļuva čempionāta finālā, bet vēl senāk pat izcīnīja uzvaru, tad turpmāko piecu gadu laikā tikai reizi kāda no grupām spēja iekļūt medaļās (trešā vieta).
Diemžēl prakse un esošās vadības pieņemtie lēmumi attiecībā par jaunatnes hokeja attīstību Latvijā ir absurdi un degradējoši. Tiek strādāts savās, nevis bērnu vai hokeja interesēs. Tas izpaužas gan skolas saimniecības un infrastruktūras uzraudzībā, gan arī skolas kultūras un vispārpieņemtu ētikas normu neievērošanā. Gan šo kautiņu, gan hokeja skolas vadības darbā ir viena kopīga iezīme – bezatbildība un nedomāšana par sekām.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
