Iesaki rakstu: 
Lai gan jau šodien ir pēdējā diena, kad jāizvirza jaunais Tiesībsarga amata kandidāts, joprojām nedz valdošās partijas, nedz arī opozīcijas pārstāvji nav spējuši ne tikai vienoties, bet pat nosaukt kaut vienu, par kuru balsot. Tikmēr virkne uzrunāto kandidātu atteikušies no Tiesībsarga krēsla goda. Politologs Ivars Ījabs (attēlā) uzskata, ka paši deputāti ar savu divkosīgo rīcību iznīcinājuši jebkādu vēlmi cilvēkiem pretendēt uz amatu, kuram nepieciešams Saeimas balsojums. Turklāt pašreizējais Tiesībsargs Romāns Apsītis amatam nav radījis tādu tēlu, lai to kāds iekārotu.
Ivars Ījabs:
„Kāpēc gan kādam profesionālim, kuram ir normāla karjera, būtu vajadzīgs sevi pakļaut pilnīgi neprognozējamas Saeimas deputātu balsojumam? Liekulības deva tur ir nenormāla. Deputāti var skatīties acīs, sist uz pleca, bet pēc tam nobalsot pret. Pēc visām peripetijām ar Jāni Maizīti un Andreju Judinu domāju, ka nevienam negribas sevi pakļaut šādam pazemojumam. Turklāt šim amatam potenciāli var pretendēt tiesnesis, juridiskais mācībspēks, advokāts, notārs. Un kādēļ gan cilvēkam ar normālu algu un normālu karjeru vajadzētu sevi tagad nodot žurnālistiem saplosīšanai, lai pēc tam sanāktu čiks, jo tur kāds ar kādu par kaut ko nav vai ir vienojušies kādā slepenā sarunā...
Esmu pārliecināts, ka uz Saeimas vēlētajiem amatiem būs arvien mazāk pretendentu, izņēmums varētu būt vien Valsts prezidenta amats.
Turklāt Tiesībsarga amats patlaban nav no tiem iekārojamākiem tādēļ, ka pašreizējais Tiesībsargs tika izvēlēts pēc „mazākā ļaunuma” principa. Tika atrasts cilvēks, kuram jau tobrīd bija tuvu 70 gadiem, bijušais tiesnesis, par kuru bija skaidrs, ka viņš deputātiem darbu īpaši netraucēs. Pēc sava rakstura pašreizējais Tiesībsargs nav cilvēks, kas metīsies uz ambrazūras, stāsies televīzijas kameru priekšā, plēsīs kreklu un teiks, ka mums ir slikta pārvaldība. Viņš bija tiesnesis, kurš savā kabinetā bez stresa bija pats sev kungs. Ne viņam bija jāpierāda sava taisnība, ne jāpārliecina kāds, ne jānāk ar kādu iniciatīvu. Un viņš arī Tiesībsarga amatā turpināja skrupulozi izskatīt iesniegumus, juridiski korekti visu izvērtēt.
Vēl vairāk viņu degradēja paši deputāti. Tajās reizēs, kad viņš nāca klajā ar kādām iniciatīvām, deputātu attieksme bija – nu, ko tas Apsītis, viņš taču nav jāņem par pilnu! Tā institūcija ir tik tālu degradēta, ka neviens nesaprot, kādēļ tāda vispār bija vajadzīga.
Manuprāt, Tiesībsargam jābūt gados jaunam, enerģiskam, ar ambīcijām sevi apliecināt publiskajā telpā. Tagad likvidēt šo institūciju droši vien nevienam nebūtu dūšas, bet patiesībā jau atkal tiek meklēts kāds, kurš „nemainīsies” pa kājām, neapgrūtinās Saeimas dzīvi. Bet ir skaidrs, ka arī neviens no pašreizējiem Tiesībsarga biroja darbiniekiem nepiekritīs kandidēt, jo tad, ja viņu izgāzīs, kā viņš varēs sastrādāties ar to, kuru ievēlēs.Sabiedrībā redzamu cilvēku droši vien arī tur nepierunās darboties. Domāju, ka Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede varētu būt viena no kompromisa figūrām, kuru politiķi varētu izvirzīt un arī apstiprināt, jo izskatās, ka arī viņai publiska slava neinteresē. Līdz ar to viņu varēs atkal neņemt galvā.”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
