Ikvienam cilvēkam ir tiesības tagad, šajā izšķirīgajā brīdī stāties pretī piespiedu vakcinācijai
Jāzeps Baško juniors19.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Skaidrs, ka pastāv dažādas formas, kā dažādas sabiedrības ir vienojušās apzināti vai neapzināti, vēsturiski, kā tiks pārvaldīta sabiedrības veselība. Ja sabiedrība vienojas, ka veselība ir kaut kas tāds, kas nav parastajam cilvēkam atklātā valodā bez izlikšanās paskaidrojams, un ka tas ir jāuztic ekspertiem, kas šajos amatos nav vēlēti, un ka šī te "veselība", vienalga kā eksperti to saprot, pārtrumpo visas citas cilvēka eksistences dimensijas, ja "veselība" ir tāda kā genofonda uzturēšanas programma, tad — jā, cilvēkiem patiešām nevajag teikt, kā ir, ka nav viss zināms (un ka tas ir normāli), bet vajag teikt, ka viss ir labi, turiet tikai mutes ciet, eksperti par jums parūpēsies.
Jums atņems vienu, pēc tam otru cilvēka dzīves elementu, bet tas viss tiks darīts "veselības" dēļ, un tāpēc tikai eksperti par to drīkstēs runāt. Bet kur šajā sabiedrībā ir eksperti, kas pārstāvēs tradicionālo cilvēku? Jo ētikas speciālisti šķiet vairāk teicamnieki, juridisko dokumentu pārzinātāji nekā ar stingru morālo stāju un sabiedrības noskaņojumu uztvert spējīgi apveltīti humānisti.
Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kuru par spīti lielajām naudām un ar to saistītajām problēmām tomēr spējam novērot atsevišķās Rietumu valstīs un angliski runājošajā informācijas telpā? Ne kā Ķīnā, ne kā Padomju savienībā. Bet tā, ka cilvēks ir kas vairāk par gēnu pārnēsātāju, kas vairāk par spēlētāju valsts ekonomikā, ka cilvēkam dārgs ir kas vairāk nekā tikai viņa ķermenis.
Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kas ir tāpat kā stabiņu politika, tāpat kā digitālas transformācijas politika, tāpat kā zaļā politika un izglītības politika — kaut kas tāds, kur sabiedrībai ir teikšana, kur sabiedrība pakāpeniski nonāk līdz kompromisiem, kas ar laiku kļūst par atzītām idejām un pakāpeniski iesakņojas tradīcijās — idejās, par to, kā mēs ar katru situāciju "parasti" tiekam galā. Šī ir jauna situācija, ar kuru mēs kā jauna, it kā brīva nācija iepriekš neesam saskārušies un mēs meklējam tādu pandēmijas pārvaldes formu, kas būtu mums visiem pieņemama, kas mums neliktu vienam otru ienīst.
Tagad izrādās, ka mēs esam nevis Ziemeļvalsts, bet kaut kāda Ķīna, kur tomēr teikšanas par to, kā sadzīvot savā starpā, mums nav. Vīruss visvairāk apdraud seniorus, bet bez jebkādas vienošanās tādēļ ir upurēta visas pārējās sabiedrības veselība un jo īpaši bērni. Tas nav viennozīmīgi, un te uzreiz kāds var pārmest, vai es piedāvāju ļaut pensionāriem nomirt, — nē, palasiet Great Barrington Declaration un ar šo pētnieku grupu saistītās publikācijas, par to, kā dzīvot tālāk.
Mums, vakcīnšaubīgajiem, lai tiktu līdz kaut kādai normālai diskusijai, ir jātiek vaļā no kādās sešpadsmit kārtās noklātām dilemmām, kur vienā svaru kausā vienmēr ir stratēģiski veiksmīgi nolikts "ļaut citiem nomirt". Bet tur nav divdaļīgi svari, variantu vienmēr ir vairāk. Taču vienam cilvēkam pietrūkst kompetences visās sešpadsmit kārtās meklēt trešo variantu. Bet kopā mēs aizraksimies, un mēs atradīsim veidus, kā dzīvot, neupurējot izdzīvošanas vārdā līdz vakardienai par svētu uzskatīto.
Es neesmu eksperts. Es izsakos kā pilsoniskas sabiedrības loceklis. Angļu valodas pamatstraumē visu laiku parādās publikācijas un raidījumi, kuros runā par šīm lietām, un neviens to neuztver kā nacionālus draudus. Latviski raidošajās televīzijās tādi viedokļi netiek tiražēti. Ja vien neskaita Rīga TV24, kur dažreiz var kādu dzirdēt atklāti runājam, un visiem zināmo „pagrīdes” televīziju, kur tas nāk komplektā ar visādām blēņām.
Demokrātiskā sabiedrībā eksperti neizlemj cilvēku vietā tik nozīmīgus jautājumus. Ja sabiedrības daļa uzskata, ka piespiest kādu vakcinēties ar vakcīnām to pašreizējā stāvoklī ir necilvēcīgi, tad sabiedrībai ir tiesības uz tādu cilvēka vērtību izpratni, un šī daļa var uzstāt uz savu vērtību pārstāvniecību politikā. Kaut vai tad, ja vakcīna būtu simtprocentīgi droša (lai ko tas nozīmētu). Sabiedrība var izvēlēties neuzspiest šo vakcīnu kādu citu, augstāku vērtību dēļ. Šis jautājums nav tabu. Šī jautājuma padarīšana par tabu ir labākajā gadījumā neizpratne par to, ko nozīmē valsts un ko nozīmē politika, kopā sadzīvošana. Tā ir sava veida autoritārisma ieviešana, arvien mazinot to jautājumu loku, kuros sabiedrība drīkst par kaut ko vienoties.
Lai ko jums teiktu pamatstraume, ja jūs stājaties pretī piespiedu vakcinācijai, jūs neapšaubāt pasaulē labāko zinātnieku vai labāko ārstu, vai vienalga kā labāko ekspertīzi. Jūs iestājaties par morālām vērtībām. Jums nav jābūt ne vakcīnšaubīgajam, ne nevakcinētajam, jums nav jābūt ar zinātniskiem grādiem, jums nav jābūt sekojušam nekam Latvijā līdz šim notikušajam, lai jums būtu tiesības tagad, šajā izšķirīgajā brīdī stāties pretī piespiedu vakcinācijai.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
