Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ Latvijā viesojās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Knuts Vollebeks, kurš, no vienas puses, slavēja Latvijas paveikto sabiedrības integrācijas jomā un pat teica, ka Latvija varētu būt paraugs citām valstīm, bet, no otras puses, kārtējo reizi pamanījās aicināt dot tiesības nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Atšķirībā no viņa priekšgājēja Maksa van der Stūla viņš, protams, izklausījās kā pati labvēlības saulīte. Sabiedrības integrācija, krievvalodīgo jautājums, lielais nepilsoņu skaits problēmu sarakstā bijusi visus Latvijas atjaunotās neatkarības gadus. Par to var lasīt apgāda Atēna izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005 šodien publicētajā nodaļā.

Tas, ka starpnacionālās attiecības padomju Latvijā ir tālu no ideālām, bija skaidrs visiem. Taču ko darīt, lai tās uzlabotu, – lūk, par to gan vienprātības nebija, un astoņdesmito gadu nogalē nekur daudz tālāk par labiem nodomiem nacionālā jautājuma risināšanā tā arī neizdevās tikt. Savukārt pēc tam vajadzēja kaut kā atrisināt sarežģīto uzdevumu – kā integrēt milzīgo sveštautiešu masu, izpildīt mainīgās starptautisko organizāciju prasības un vienlaikus kaut kā pasargāt no iznīcības latviešu valodu.

LTF plāni nacionālajā jautājumā

Tajās aizraujošajās dienās, kad Latvijas Tautas fronte izstrādāja savas pirmās programmas, kurās ieskicēja atjaunojamās Latvijas attīstības ceļus, tādu vārdu kā „integrācija” gan neviens nelietoja. Tā vietā lietoja citu apzīmējumu – „nacionālais jautājums”. Un šim sasāpējušajam jautājumam bija veltīts viens no pirmajiem punktiem 1988. gadā izstrādātajā LTF programmā.

Uz papīra viss bija skaisti un loģiski. „LTF aktīvi piedalās visu Latvijā dzīvojošo tautību etnisko interešu aizsardzības un atjaunošanas procesā valodas, kultūras, izglītības un reliģiskās apzināšanās jomā, kategoriski noraida nacionālā naida kurināšanu, jebkura Latvijas iedzīvotāja nacionālās pašcieņas aizskāršanu un pazemošanu. Dzimtās valodas un kultūras aizsardzībai jākļūst par katra republikā dzīvojošā pilsoņa pienākumu, neatkarīgi no viņa nacionalitātes,” vēstīja LTF programma.

Un patiesi, laikā, kad ritēja stīvēšanās ar Maskavu par neatkarību, LTF attiecības ar nacionālajām kopienām bija teju vai ideālas. Būtībā šīs pašas nacionālās kopienas arī bija LTF sastāvdaļa, un to pārstāvjiem bija liela loma Tautas frontes vadībā, piemēram, Latvijas Poļu biedrības priekšsēdētājai Itai Kozakēvičai un redzamajiem ebreju kopienas pārstāvjiem Mavrikam Vullfsonam un Rutai Marjašai. Taču vienlaikus bija skaidrs, ka LTF būs grūti atrast kopēju valodu ar tiem krievu tautības cilvēkiem, kuri līdz šim nav uzskatījuši par nepieciešamu apgūt latviešu valodu un negatavojas to darīt arī turpmāk, – te vienīgā izeja tika saskatīta īpaša statusa piešķiršanā latviešiem.

Tādēļ LTF programmā parādījās arī šādas rindas: „Latviešu tautai ir pamatnācijas statuss republikā, jo Latvija ir latviešu vēsturiskā teritorija, vienīgā vieta pasaulē, kur saglabāties un attīstīties latviešu nācijai, latviešu valodai un kultūrai. Tāpēc LTF uzskata par nepieciešamu latviešu tautas nacionālās pašnoteikšanās garantijai LPSR likumdošanā par padomēm un vēlēšanām ietvert principu, saskaņā ar kuru jebkura līmeņa padomēs republikā nepieciešams garantēt stabilu un nesamazināmu mandātu vairākumu, kas jebkurā demogrāfiskā situācijā rezervējams latviešu tautības pārstāvjiem.” Citiem vārdiem sakot, lai cik liels, piemēram, Daugavpilī būtu krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars, vismaz 51 procents deputātu vietu jārezervē latviešiem.

Tiesa, pirms šausmināties par cittautiešus diskriminējošajiem plāniem, der atcerēties, ka šī LTF programma tika rakstīta laikā, kad neviens pat nesapņoja par to, ka kādudien vēlēšanās piedalīsies vairāki desmiti partiju, – tolaik kandidēja tikai atsevišķas personas, ko lielākoties atbalstīja LTF vai kompartija. Tādēļ tikai loģiski, ka laikā, kad tika izstrādāti likumi, kas noteica, kā tiks vēlēta pirmā atjaunotās Latvijas Saeima, lielas jēgas tajos iekļaut normu par tautību kvotām vairs nebija – pirmkārt, bija acīm redzams, ka īpaši demokrātiski šādi ierobežojumi neizskatīsies; otrkārt, tā īsti nebija mehānismu, kā regulēt iespējamās kvotas; treškārt, bija skaidrs, ka, ja likumā būs noteikts, ka tik un tik deputātiem jābūt latviešu tautības, tad ne tikai privātbiznesā, bet arī politikā kļūs aktuāls jēdziens „strādāt par latvieti”. Proti, prokrieviski noskaņotas partijas vadībā gan ieliks pa kādam latvietim, taču neba nu šādi zicpriekšsēdētāji būs tie, kas noteiks partijas kursu. Turklāt pati dzīve jau bija pierādījusi, ka piederība latviešiem vēl nebūt nenozīmē, ka cilvēks automātiski ir liels neatkarības cīnītājs. Tādēļ nekādas norādes par tautībām Vēlēšanu likumā neparādījās, - pilnīgi pietika jau ar liegumu kandidēt un vēlēt nepilsoņiem.

Reizē ar neatkarības atgūšanu kļuva skaidrs, ka, par spīti skaistajiem Atmodas sapņiem, kā nu mēs visi mīļi dzīvosim kopā, pratīsim vairākas valodas un draudzīgi tajās runāsim, realitātē sabiedrība ir sašķelta divās nometnēs lielākoties pēc valodas principa – vienā pusē latviski, otrā krieviski runājošie. Valoda gan nebija vienīgais klupšanas akmens – atšķirīga izrādījās arī izpratne par nesenās vēstures jautājumiem: daļa iedzīvotāju pa vecam turpināja svinēt 9. maiju un uzskatīt padomju karavīrus par atbrīvotājiem, bet daļa tagad godā cēla leģionārus, bet sarkanarmiešus dēvēja par okupantiem. To, ka īsti pareiza šāda dalīšanās nav, vairums politiķu gan saprata, taču ideju, kā panākt saskaņu, tā īsti nevienam nebija.

Visai simptomātiska šajā ziņā bija kāda 1992. gadā paustā Augstākās Padomes Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāja Andreja Panteļējeva atziņa: „Cilvēkam, kurš krievu problēmu Latvijā reducē uz jautājumu par krievu minoritātes integrēšanu latviešu sabiedrībā, es iesaku aizbraukt uz Bolderāju un pamēģināt tur kaut ko integrēt.” Pēc viņa domām, bija divi varianti nacionālo attiecību risināšanai Latvijā. Pirmais – divkopienu valsts kā, teiksim, Beļģija. Otrais – Latvija kā nacionāla valsts, kurā „politiskā kontrolpakete” piederētu latviešiem. Politiķu vairākumam simpātiskāks likās otrais variants; atlika vien tāds sīkums – izdomāt, kā to īstenot.

Latviešu valoda – ko darīt?

Būtībā tieši valoda bija visa nacionālā jautājuma stūrakmens. Ja padomju varas gados pastāvētu sistēma, kas cittautiešiem efektīvi mācītu latviešu valodu un radītu apstākļus, kad bez tās iztikt ir grūti, tad, visticamākais, nekādi nacionālie kašķi nemaz nesāktos vai arī būtu daudz niecīgāki. Taču, tā kā faktiski visa lietvedība republikā un arī visā PSRS tika kārtota krievu valodā, kas oficiāli skaitījās starpnacionālās saziņas valoda, tad iebraucējs no Rjazaņas vai Orlas arī Preiļos un Rīgā gluži labi varēja iztikt bez latviešu valodas. Kas savukārt ne visai patika latviešiem, īpaši jau ņemot vērā, ka viens otrs krieviski runājošais reizēm atklāti izrādīja nicinājumu pret vietējo valodu.

Tādēļ tikai loģiski, ka, parādoties pirmajām demokrātijas pazīmēm astoņdesmito gadu otrajā pusē, valodas tēma kļuva teju vai pati aktuālākā – blakus tobrīd ne mazāk svarīgākajiem migrācijas ierobežošanas un metro būves atcelšanas jautājumiem. To, ka valodas lietas ir potenciāli sprādzienbīstamas, gluži labi saprata arī kompartijas vadoņi, kas atzina – jā, ar latviešu valodas mācīšanu līdz šim republikā ir bijušas problēmas, taču nu gan ar skubu ķersimies pie to risināšanas. Krievu skolās tika palielināts latviešu valodas stundu skaits, tika organizēti valodas kursi – taču nu jau ar to vien bija par maz.

Diskusijas par latviešu valodas lomu gāja plašumā, un, kā jau tajos laikos bija pieņemts, nereti pat visnotaļ nacionāli noskaņoti cilvēki mēdza piesaukt ļeņiniskos ideālus, lai tā sakautu pretinieku ar viņa paša ieročiem. Vienu no jaukākajiem argumentiem par labu latviešu valodai kādā publikācijā bija piemeklējusi valodniece Aina Blinkena: „Reiz G. Čičerins jautājis Ļeņinam: „Jūs zināt gandrīz trīsdesmit valodas, kura no tām jums liekas visskaistākā?” V. I. Ļeņins atbildējis: „Tā ir valoda, kas skan latviešu tautasdziesmās. Ieklausieties, kā dzied latviešu strēlnieki, un jūs sapratīsiet, ka man ir taisnība.”” Tagad šādi pastāstiņi var likties smieklīgi, taču astoņdesmito gadu nogalē tie gluži labi noderēja, lai strīdētos ar zvērinātiem komunistiem.

Tautas fronte savās prasībās gāja tālāk par valodu kursiem un jau uzstāja, ka latviešu valodai jāpiešķir lielāka nozīme: „LTF prasa Latvijas PSR Konstitūcijā nostiprināt latviešu valodu par valsts valodu. Latviešu valodai ir jābūt Latvijas PSR valsts orgānu un iestāžu lietvedības valodai, bet krievu valoda izmantojama kā federatīvo attiecību valoda. Pilsoņu saskarsmē ar Latvijas PSR valsts orgāniem, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām var izmantot kā latviešu, tā krievu valodu un pēc savas izvēles saņemt šajās valodās oficiālus dokumentus. Sociālās aprūpes sfērā pilsoņiem jānodrošina brīva latviešu un krievu valodas izmantošana. Par starpnacionālās sazināšanās līdzekli pēc pilsoņu vienošanās izmantojamas latviešu, krievu un citas valodas.”

Tolaik šis 1988. gada rudenī tapušais projekts likās viegli utopisks, taču jau pēc gada Augstākā Padome patiesi pieņēma Valodu likumu, kurā bija iekļautas LTF programmā paustās idejas. Piemēram, bija noteikts, ka saziņā ar valsts iestādēm cilvēks var izvēlēties, kādā valodā kārtot dokumentus – latviešu vai krievu. Savukārt iestāžu darbiniekiem jāpārvalda abas valodas. Likums arī paredzēja, ka vispārējo vidējo izglītību republikā var iegūt latviešu vai krievu valodā. Tiesa, jauno noteikumu īstenošanu dzīvē gan mazliet piebremzēja tehniska rakstura problēmas – vairums iestāžu lietoja rakstāmmašīnas ar krievu šriftu, bet latviešu šrifts bija diezgan liels retums. VDR gan steigšus tika pasūtīti 5000 komplektu latīņu alfabēta burtu, taču pasūtījuma saņemšanu nobremzēja valūtas trūkums. Izeja tika meklēta, pasūtot burtus rūpnīcā Kirovogradā, kas vairākus simtus komplektu tiešām atsūtīja, taču ar to bija par maz.

Atgūstot neatkarību, mainījās arī Valodu likuma normas, un 1992. gadā pieņemtie likuma labojumi jau krievu valodu būtībā „izņēma no apgrozības” valsts un pašvaldību iestādēs – turpmāk gan to apritē visa dokumentācija bija kārtojama tikai valsts valodā. Iesniegumus no iedzīvotājiem gan vēl pieņēma arī krievu valodā, taču atbilde amatpersonām vairs obligāti nebija jāraksta tādā pašā valodā – primārā tomēr bija valsts valoda, un atbildēšana krieviski nu jau bija vairs tikai ierēdņa labas gribas žests. Jaunums bija arī valsts finansēto augstāko mācību iestāžu pilnīga pāreja uz latviešu valodu – tikai pirmajā kursā vēl bija pieļaujama krievu valodas lietošana. Ar latvisko tulkojumu nu obligāti bija jānodrošina visi ārzemēs iepirktie televīzijas raidījumi. Bet, lai nevienam nenāktu prātā likumu pārkāpt, tika izveidota īpaša uzraudzības iestāde – Valsts valodas inspekcija.

Divkopienu valsts bubulis

Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma gan faktiski visiem valdošajiem politiķiem bija viens universālais bubulis, ar ko kā kaut ko teorētiski iespējamu, taču noteikti nepieļaujamu biedēt gan sabiedrību, gan vienam otru. Tā bija – divkopienu sabiedrība un divkopienu valsts. Neviens gan nekad tā īsti nevēlējās vai varbūt nemaz nevarēja detalizēti paskaidrot – kas tad šī divkopienu valsts un sabiedrība īsti ir; bija skaidrs tikai viens – kaut kas briesmīgs un baiss. Valsts prezidents Guntis Ulmanis pat valsts svētkos 1997. gada 18. novembrī paziņoja – viņš nevēloties, lai „mēs kādā rītā atklātu, ka reāli dzīvojam divkopienu valstī. Tas būtu Latvijas nacionālās drošības apdraudējums un tāpēc nav pieļaujams”.

Brīdinājumi par teju, teju iespējamu divkopienu sabiedrības un valsts veidošanos skanēja gadu no gada – un visskaļāk saistībā ar politisko oponentu aktivitātēm. Tā, piemēram, 1995. gadā „ceļinieks” Edvīns Inkēns presē brīdināja, ka, nākot pie varas kreisajām partijām, tās noteikti iedegšot arī zaļo gaismu nepilsoņu aktivitātēm – un ceļš uz divkopienu valsti būšot atvērts. Pusgadu vēlāk Joahima Zīgerista Tautas kustībai Latvija nevis kreiso, bet tieši labējo spēku – partijas Tēvzemei un Brīvībai – pilsonības likumprojekta variants lika runāt par nenovēršamu divkopienu valsts izveidošanu šādas likuma versijas pieņemšanas gadījumā. Pilsonības likumprojekts tika padarīts krietni „mīkstāks” – un nu jau savukārt apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ģenerālsekretārs Aigars Ķimenis bija tas, kas 1998. gada jūlijā ierunājās, ka šādu Pilsonības likuma grozījumu īstenošana dzīvē nozīmētu „divkopienu valsts izveidošanos, krievu valodas pilnīgu kundzību Latgalē un lielākajās Latvijas pilsētās”.

Uz pirkstiem bija skaitāmi politiķi, kuri jau tobrīd saskatīja acīmredzamo – izsakoties publicista Mārča Bendika vārdiem, „mums ir divkopienu valsts, latvieši skatās vienu televīziju, krievi – citu, latvieši iet uz vieniem koncertiem, krievi - uz citiem, loti daudz firmu ir tādu, kur darba valoda ir tikai latviešu vai tikai krievu, Vecrīgā arī vieni iet uz vieniem krogiem, otri – uz otriem un šajā kvadrātkilometrā nesatiekas”. Viens no šiem retajiem bija Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, kurš jau 1997. gadā vairākkārt publiski paziņoja: „Viens no faktoriem, kas kavē un apgrūtina vienotību, ir pilsonības jautājums. Skatoties patiesībai acīs, jāatzīst, ka mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā un esam tikai soli no tā, ka Latvija pārvēršas par divkopienu valsti. Latviešiem beidzot ir jāsāk justies savā valstī kā saimniekiem, nevis kā aizsargpozīcijās esošai nacionālai kopienai.” Un vēl arī tā: „Mēs joprojām atrodamies tādās kā aizsargpozīcijās, spītīgi norobežojušies no krieviem, kuri dzīvo tepat, mūsu valstī, neuzdrošinādamies, piemēram, arī viņus nosaukt par latviešiem un pieradināt pie latviskā dzīves stila. Tas nozīmē – vai gribam to atzīt vai ne, ka īstenībā mēs veidojam divkopienu valsti ar visām no tā izrietošajām sekām.”

Vairums gan bija to, kuri izmantoja jebkuru pa rokai pagadījušos argumentu, lai mēģinātu pierādīt – Latvijas valstī nekādas divkopienu sabiedrības nav un nevar būt tāpēc, ka nevar būt. „Atbilde ir gandrīz viennozīmīga – nē,” 1998. gada martā sabiedrībai svaigi prezentētā pētījuma Ceļā uz pilsonisku sabiedrību rezultātus laikrakstam Diena raksturoja Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks. „Mūsu sabiedrība nav polarizēta, nepilsoņiem un pilsoņiem ir ļoti plaša saskarsme. 90% nepilsoņu draugi ir latvieši, un 73% pilsoņu ir draudzīgi kontakti ar krieviem. Darba kolektīvi ir jaukti - 90% nepilsoņu kolēģi ir latvieši un līdz ar to nav tā, ka mēs dzīvojam pilnīgi nošķirti viens no otra. Arī masu mediju auditorijas nav pilnīgi nošķirtas, piemēram, Diena latviešu valodā un Lauku Avīze piesaista 4% no nepilsoņu auditorijas. Bet 15% pilsoņu krievu lasa Dienu latviešu valodā. Pilsoņu un nepilsoņu vērtības un morāles normas ir ļoti līdzīgas daudzos jautājumos. Abas grupas ir saskārušās ar līdzīgām problēmām, abām ir līdzīgi priekšstati par tiesībām un pienākumiem pret valsti, līdzīga interese par politiku, un abas grupas vieno atsvešinātība no politiskās elites. Vairāk nekā 90% pilsoņu un nepilsoņu uzskata, ka latviešu valoda ir brīvi jāpārvalda, un tas ir labs pamats integrācijai uz valsts valodas pamata. Bet cits jautājums ir, cik tālu to katrs attiecina uz sevi — vai konkrēti man vajadzētu iemācīties latviešu valodu...”

Zīmīgi, ka ar šīm atklāsmēm nākamais „integrācijas ministrs” nāca klajā brīdī, kad Rīgas centrā tika izdzenāts pārsvarā krievvalodīgo pensionāru mītiņš un starpnāciju attiecības samilza kā nekad vēl pirms tam (ko, protams, nekavējoties metās izmantot arī Krievija, tagad savukārt tās politiķiem – pat labējiem, piemēram, savienības Jabloko pārstāvim, Valsts domes deputātam Vladimirs Averčevam – sākot runāt par divkopienu valsts veidošanu Latvijā). Taču divkopienu valsts un sabiedrības pastāvēšanu kategoriski noliedzošais N. Muižnieks viņam līdzīgi domājošie arī tobrīd vēl uzskatīja par labāku galvu iebāzt smiltīs: „Konfrontācijas, izņemot pēdējās nedēļas laikā notikušo, ir samērā maz, un tā ir galvenokārt Krievijas presē. Pāris pensionāru piketētāju es neuztveru kā nopietnu spriedzi sabiedrībā. Lai gan pēdējā laikā es sāku mazliet satraukties, jo man zvana diplomāti un starptautisko organizāciju pārstāvji un saka - sabiedrībā ir liela spriedze. Es atbildu, ka neesmu manījis.” Maksimums, ko bija gatavs atzīt N. Muižnieks: „Daugavpilī bija viens vīrs, kas aizstāvējis Ļeņingradu. Skaidrs, ka viņam būs ļoti grūti atrast kopēju valodu ar leģionāriem. Tas nav iespējams, un es domāju, ka to mēs arī nevaram sagaidīt.”

Tomēr 1998. gada notikumi savā ziņā bija robežšķirtne sabiedrības noskaņojumos, un jau gadu vēlāk tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS tai uzdeva virkni ļoti skaidru un konkrētu jautājumu par divkopienu sabiedrību (tiesa, jau atkal nenoprecizējot, kas tā tāda īsti ir). Nu pēkšņi 48,2% aptaujāto pauda uzskatu, ka arī nākotnē Latvijā turpinās pastāvēt divkopienu sabiedrība, bet tikai 37,1% aptaujāto palika pie pārliecības, ka nākotnē abas kopienas. Viedokļi dalījās jautājumā par to, kā īsti Latvijā notiek sabiedrības integrācija, savukārt gan latvieši, gan cittautieši bija vairāk vai mazāk vienisprātis par to, ka „Latvijā nākotnē pastāvēs savstarpēji pretrunīgas latviešu un cittautiešu kopienas”, - tam piekrita 47% cittautiešu un 49,9%.

Pēc gadsimtu mijas divkopienu valsts atzīšana jau bija gana ierasta lieta arī politiķu paziņojumos. Atšķīrās tikai toņkārta: tā, piemēram, tikai 2002. gadā viens Latvijas ceļa pārstāvis Andrejs Panteļējevs presei atzina, ka Latvija divkopienu sabiedrībā esot sadalīta ar valodas palīdzību, tēvzemietis Roberts Zīle jūsmoja par gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā, pēc kuras Latvijas sabiedrība vairs nejutīšoties kā divkopienu valstī, jo tad mēs būšot brīvāki un zināšot, ka Latvijā dzīvo arī citas kopienas, savukārt mazietekmīgās apvienības Visu Latvijai! vadītājs Raivis Dzintars skaidri skaldīja, ka visus pārējos Latvijas iedzīvotājus no latviešiem, lūk, šķirot gan valoda, gan kultūra, gan politiskā pārliecība, reliģija un informācijas ieguves avoti, bet labot to varot faktiski tikai divējādi – audzināšanas vai repatriācijas ceļā. Savukārt divus gadus vēlāk Jurijs Petropavlovskis no Krievu skolu aizsardzības štāba aizrunājās tiktāl, ka „šajā brīdī mēs jau atrodamies auksta etniskā konflikta stadijā. (..) Ja paskatās uz pasaules pieredzi, piemēram Balkānos, kļūst skaidrs, ka viss sākās ar sadursmēm sadzīviskā līmenī. (..) Konfliktu var apturēt, tikai atzīstot Latvijā divu kopienu pastāvēšanu”.

Tiesa, arī tad vēl atradās politiķi, kas redzēja tikai to, ko vēlējās redzēt, savukārt visu netīkamo bez ilgas domāšanas pasludināja par naidīgo spēku ļaundarībām. Šeit nepārspēts palika premjers Einārs Repše, kurš 2003. gada maijā Latvijas Radio skaidri un gaiši paziņoja - Latvijas sabiedrība esot vienota un nekādu nopietnu strīdu tajā vienkārši neesot, bet sabiedrību kā sašķeltu un neintegrētu mudinot saskatīt valsts pretinieki, kas no „ārpuses mēģina uzkurināt ideju par divkopienu valsti, mēģina no ārpuses vājināt latviešu valodas pozīcijas” un kuriem „nepatīk, ka Latvijas iedzīvotājiem - gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem - ir izdevīga vienota, demokrātiska, plaukstoša valsts”. Vēl vairāk – premjers paziņoja, ka valdība un labi zinot to, kas ir šie ļaundari un „kas stāv aiz piektās kolonnas, un vēro aktivitātes”: „To nedara krievi šeit - to dara Latvijas valstij naidīgi spēki, kas asociējas ar kādām mums mīļotām kaimiņvalstīm vai arī ar kādiem komunistu režīma līdzskrējējiem. (..) Maskavas līdzskrējēji dzied savu pēdējo gulbja dziesmu, un viņi to labi saprot.”

Reforma un „krievu skolas”

Nedaudz dīvaini, ka premjers ar šo paziņojumu klajā nāca tieši brīdī, kad skaidrāk kā jelkad bija redzams, ka ar viņa slavēto integrāciju Latvijas valstī tiešām kaut kas nav kārtībā, - bija pats tā saukto „krievu skolu aizstāvju” protestu pilnbrieda laiks.

„Bumba” bija ielikta jau sen – deviņdesmito gadu beigās, kad Izglītības likumā tika iekļauta norma par obligātu apmācību valsts valodā mazākumtautību skolu desmito klašu skolēniem, sākot no 2004. gada. (Bet varbūt arī vēl senāk – kā nekā jau 1995. gadā Izglītības likuma grozījumi „krievu skolās” noteica obligātu divu priekšmetu apguvi latviešu valodā pamatskolas posmā, bet trīs – vidusskolas posmā.) Deviņdesmito gadu beigās šī norma nevienam – tostarp arī pašiem krievu skolu pārstāvjiem – nekādus īpašos iebildumus neizraisīja. Vēl vairāk – dīvainā kārtā nekādus īpašos protestus neizraisīja ne Izglītības un zinātnes ministrijas 1999. gadā sāktā bilingvālā reforma, par kuru pat ministrijai pietiekami lojāli eksperti atzina, ka tā bijusi sasteigta un nesagatavota (jūnijā ministrija prezentēja skolotājiem četrus mazākumtautību izglītības programmas modeļus, bet jau septembrī pēc kāda no tiem bija jāsāk strādāt, - tiesa, pati ministrija apgalvoja, ka modeļi bijuši publiskā apspriešanā jau divus gadus), ne tai pašā gadā bez īpašām diskusijām valsts augstskolās sāktā apmācība tikai un vienīgi valsts valodā.

Toties ap 2001. gadu sarosījās gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan mazākumtautību interešu pārstāvji, gan mediji. Visvairāk vismaz pirmsākumos – tieši pēdējie, kurus aizvien vairāk sāka interesēt, kā tad īsti likumā iecerētā pāreja uz mācībām latviešu valodā „krievu skolās” īsti notiks. Jo vairāk – tāpēc, ka pēkšņi tika „atklāts”: jau 2002. gada 1. septembrī uz bilingvālo izglītību jeb mācībām divās valodās būs jāpāriet visām pamatskolām ar krievu mācībvalodu. Jau tobrīd varēja nojaust, kas varētu būt sagaidāms, - kā nekā bija izveidota Latvijas Asociācija krievu skolu aizsardzībai, bet pretējo viedokļu pārstāvji skaidri iezīmēja savas nākamās pozīcijas. 2001. gada oktobrī laikraksts Čas publicēja plašu diskusiju par pāreju uz izglītību latviešu valodā „krievu skolās”, kurā oficiālās valsts pozīcijas pārstāvji demonstrēja izcili cietu principialitāti - izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns deklarēja, ka bērniem vispār nepastāvot problēmas, kādā valodā skolā mācīties, bet viņa padotā, ministrijas integrācijas departamenta vadītāja Evija Papule piebalsoja, ka problēmas šajā jomā, lūk, esot tikai pieaugušajiem.

Vēlāk tā pati ierēdne (un ne jau viņa vien) spēja vienlaikus gan apliecināt, ka ar likuma normu ieviešanu nekādu problēmu nebūšot, gan pieļaut, ka šādi tādi sarežģījumi tomēr varot būt gaidāmi, -  bet neviens valstiskās pozīcijas pārstāvis šos izteikumus īpaši nopietni neanalizēja un secinājumus neizdarīja. Tieši tāpat vienas ausis sadzirdēja, bet otras pilnībā ignorēja dažus mēnešus iepriekš premjera Andra Bērziņa nākamajiem „krievu skolu” aizstāvjiem publiski skaidri doto signālu – likums ir pietiekami brīvi traktējams, tā ka, ja nu kas, vajag tikai „spiest”. Un „spiešana” sākās faktiski nekavējoties – jau tā paša 2001. gada decembrī Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāts Jakovs Pliners, Krievu kopienas prezidents Vjačeslavs Altuhovs un Latvijas Pilsoņu un nepilsoņu savienības līdzpriekšsēdētājs Vladimirs Sokolovs pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vērsās ar atklātu vēstuli, paziņojot, ka „varmācīga dzimtās valodas aizstāšana mācību procesā ar valsts valodu ir pasākums, kas var tikai kaitēt integrācijai un pastiprināt šķelšanos mūsu sabiedrībā”, un ka „sabiedrības integrācija nevienā jomā nedrīkst būt piespiedu, arī mācību valodas jomā”, tāpēc prātīgāk būtu, ja katra skola pati varētu izlemt, kā samērot valsts valodas un dzimtās valodas lietojumu mācību procesā.

Vēstuli neviens īpaši nopietni vērā neņēma – tāpat kā „kreiso” politiķu pakluso murdēšanu nākamajos mēnešos. Faktiski tikai zināšanai tika pieņemts jau 2002. gada augustā publiskotais Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums, no kura izrietēja, ka tikai nepilni 20 procenti skolotāju labi zina latviešu valodu, tātad vispār var strādāt bilingvāli, un ka tikai aptuveni puse skolu likumā noteiktajā laikā būs gatavas pārejai uz valsts valodu. Izglītības un zinātnes ministrija tās pašas E. Papules personā „nepareizos” datus apstrīdēja, pavēstot, ka tās dati rādot daudz, daudz, daudz pozitīvāku ainu – vairāk nekā 60 procenti skolotāju esot atzinuši, ka viņu prasmes darbam bilingvāli atbilst pilnībā.

Savukārt 2003. gadā situācija jau mainījās burtiski pa nedēļām, - kamēr reformas pretinieki kļuva aizvien skaļāki, tās aizstāvji no valsts iestādēm sāka meklēt atkāpšanās ceļus – vēlams, tādus, lai neviens šo atkāpšanos nepamanītu. Kad janvārī premjera biedrs Ainārs Šlesers publiski atļāvās izteikt bažas, vai tikai 2004. gada pāreju tiešām izdosies īstenot, nekompetence vēl bija vismazākais no viņam pārmestajiem grēkiem. „Varētu pieļaut iespēju, ka tas ir kāds politisks pasūtījums, bet, analizējot viņa teikto, drīzāk rodas iespaids, ka A. Šlesers nepārzina iepriekšējās Saeimas pieņemtos likumus, kur pats bijis klāt,” publiski paziņoja, piemēram, Saeimas Izglītības un kultūras komisijas deputāts Dzintars Ābiķis. Savukārt Jaunā laika izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis deklarēja, ka nekādus šķēršļus reformai nesaskatot – trakākais, kas varot gadīties, esot individuāla pārejas termiņa noteikšana atsevišķām skolām, savukārt „Šlesera kungs ir izteicies politiskā līmenī. Bet citādi viņš nemaz izteikties nevarēja, jo neko nesaprot pedagoģijā”.

Tomēr laiks gāja, un „pedagoģijā saprotošais” ministrs pamazām zaudēja sākotnējo pārliecību. „Protams, pāreja uz mācībām valsts valodā nenorit gludi un ir problēmas, kas vēl jārisina. Tomēr mums ir pietiekami daudz laika, lai katru jautājumu atrisinātu kopīgā darbā ar skolām un pašvaldībām. (..) Lai neciestu kvalitāte, ir pieļauta iespēja katrai skolai izvēlēties individuālu modeli pārejai uz mācībām valsts valodā, tomēr pārejas procesam nebūs jēgas, ja netiks saprasts galvenais mērķis - nodrošināt visiem skolu beidzējiem vienādas konkurences iespējas darba un izglītības tirgū, integrēt sabiedrību, padarot latviešu valodu nevis par izglītības priekšmetu, bet gan līdzekli,” viņš presei skaidroja jau pavasara pusē.

Marta sākumā tas pats laikraksts Čas sāka vērienīgu akciju Saki nē reformai - 2004 pret plānoto izglītības reformu, bet ministrs jau ķērās pie sabotieru meklēšanas reformai ir kā tik gatavajā izglītības sistēmā. „Bērnus vispār aizmirst! Jau kopš 1999. gada bērni mācās divus vai trīs priekšmetus latviski, un viņiem ir jābūt gataviem. Protams, ja skola visu laiku ir rādījusi fasādi, to, ko inspektoram vajag, un patiesībā ir, vienkārši sakot, šmaukusies, tad šajā skolā ir neatbilstība starp ārējo tēlu un realitāti. Bet tad, piedodiet, tā ir direktora atbildība. Jebkurš var aiziet uz darbu, snaust un izlikties, ka strādā. Ja direktors slēpti ir reformas pretinieks, jā, cilvēks jebkuru lietu var sabotēt,” viņš marta vidū stāstīja Latvijas Avīzei. Vēl viens vaininieks, kas nepalīdzot īstenot reformu, K. Šadurska skatījumā bija Rīgas pašvaldība, kuru par vainīgo ātri vien atjēdzās nosaukt arī iepriekš optimistiskā E. Papule: „Pašvaldība nekādā veidā nemēģina ietekmēt skolu direktorus, lai viņi īstenotu reformu...”

Tomēr pamatuzstādījumu reformas vadoņi tobrīd vēl nezaudēja: „Mēs no reformas negrasāmies atkāpties ne par sprīdi un savu mērķi sasniegsim,” deklarēja K. Šadurskis, vēl ironizējot par krievu skolu aizstāvju organizāciju (tobrīd jau pazīstamu ar saīsinājumu LAŠOR), kuras vadībai vienkārši neesot nekādu argumentu. Bija jāpaiet vēl dažām gana skaļām nedēļām līdz maija sākumam, lai pat V. Vīķe-Freiberga atzītu – likuma gars taču patiesībā nemaz neprasot lai mazākumtautību pārstāvjiem skolās būtu jāmācās tikai valsts valodā. Nelaimes sakne slēpjoties neveiksmīgi noformulētajā Izglītības likumā, kuru turklāt nemaz neesot jēgas grozīt, jo visas „neskaidrības” precizējot 1999. gadā pieņemtais Vispārējās izglītības likums. Savukārt iepriekš tik bravurīgā K. Šadurska vadītā ministrija paklusām sāka gatavot valdības noteikumus par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, kuros tad arī būtu noteikts latviešu un krievu valodas īpatsvars mācību procesā, savukārt ministra padomniece Anita Kalniņa laikrakstam Rīgas Balss nu jau vēstīja – esot tikai pareizi, ka cittautieši dzimtajā valodā apgūst, piemēram, savu vēsturi un kultūru, jo tad viņi pratīs cienīt arī latviešu kultūru...

„Pašreizējās situācijas saspīlējuma” mazināšanai savukārt apņēmās pieķerties tādi krīžu risināšanas speciālisti kā premjers E. Repše un īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās N. Muižnieks. Piemirstot vēl pavisam nesen skanējušos apgalvojumus par valsts ienaidniekiem un piekto kolonnu (premjers aizrunājās pat līdz tam, ka kampaņu pret izglītības reformu finansiāli, kazi, atbalstot Parex bankas saimnieks Valērijs Kargins, ko tas, protams, kategoriski noliedza), nu viņi, it kā nekas nebūtu noticis, sāka runāt par jauniem draudzīgas integrācijas plāniem un „dialoga turpināšanu” ar nevalstiskajām organizācijām un krievu medijiem. Savukārt tie no oficiālās varas pārstāvju līdzšinējās rīcības bija skaidri sapratuši: šie kungi saprot tikai asus, skaļus protestus, tāpēc – ja reiz tik ātri izdevās panākt šādas piekāpšanās, kāpēc gan nepamēģināt paprotestēt vēl? Un tā arī notika –protestētāji kļuva skaļāki un uzstājīgāki.

„Situāciju kontrolējam, un lielu problēmu nebūs,” presei stāstīja K. Šadurskis, īpaši piebilstot, ka „Latvijā nekad vairs nerunās Staļina valodā”, tikmēr E. Repšes „principiālā” valdība akceptēja noteikumus, kas paredzēja, ka no 2004. gada 1. septembra mazākumtautību skolās no 10. klases latviešu valodā vajadzēs apgūt tikai ne mazāk kā piecus priekšmetus. Izglītības ministrs pat nāca klajā ar apgalvojumu, ka šī noteikumu par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu maiņa vispār esot tikai likumdevēju savulaik pieļauta „brāķa” un „tehniskas kļūdas” labošana, taču īpašu piekrišanu viņa versija neguva. Krievu skolu aizsardzības štābs 2003. gada jūnijā oficiāli brīdināja pat par starpnacionālo konfliktu iespējamību Latvijā, ja valdība nepārskatīšot izglītības reformu, savukārt septembrī uz skaļu pasākumu Esplanādē pulcējās jau četri tūkstoši reformas pretinieku, protesta akcijas turpinājās (gan turpat Esplanādē, gan Vecrīgas ielās), bet mēneša beigās LAŠOR K. Šadurskim – aizvien biežāk sauktam par „melno Kārli” – iesniedza 107 tūkstošu cilvēku parakstītu aicinājumu ļaut mazākumtautību kolām izvēlēties mācību valodu.

„Plinera „šāvieni no sabrukuša cietokšņa”” – ar šādu virsrakstu par reformas pretinieku pūliņiem nicīgi vēstīja Latvijas Avīze, taču nepilnus divus mēnešus vēlāk – 2004. gada 5. februārī Saeima pieņēma Ministru kabineta ierosinātos un Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtos grozījumus Izglītības likumā, kas cita starpā skaidri noteica, ka, „sākot no 2004. gada 1. septembra, izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta, ievērojot proporciju trīs piektdaļas no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā”. Neko nedeva ne protestētāju aizvien skarbākās akcijas (janvāra sākumā nacionālboļševiku atbalstītāji pat aizdedzināja Izglītības un zinātnes ministrijas ēkas ārdurvis), izsludinātā „jauniešu revolūcija” un Rīgas pils apmētāšana ar sniega pikām, ne dažu deputātu mēģinājums kompromisu izgāzt, uz brīdi iebalsojot aizliegumu skolām pašām izvēlēties latviski un krieviski mācāmos priekšmetus.

Jau īsti komiski izskatījās K. Šadurska pēdējie izmisīgie paziņojumi – par ieceri ieviest obligātu prasību, ka skolotājiem jābūt Latvijas pilsoņiem (kaut esot „redzēti daudzi Latvijas ienaidnieki, kuri ir pilsoņi”), un par to, ka „reformas pretinieku politiskajiem barvežiem pienācis laiks beigt izlikties un skaidri pateikt savu mērķi - Latvija kā impērijas sastāvdaļa” (pēdējo atmaskojumu īpaši kvēli atbalstīja kādreizējais Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš). Saeimas pieņemtos Izglītības likuma grozījumus – acīmredzami kompromisa variantu – izsludināja Valsts prezidente, un jau pirms tam, nemaz nesagaidot Saeimas balsojumu par paša K. Šadurska demisijas pieprasījumu, atkāpās visa E. Repšes valdība.

„Atkāpšanās nebija negaidīta, bet negribētos, lai izglītības reformas pretinieki to tulkotu kā savu politisko uzvaru. Jāatkāpjas bija ministra noņemšanas un budžeta apdraudēšanas dēļ, nevis reformas dēļ,” presei paziņoja Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Taču, protams, reformas pretinieki to tulkoja tieši tā – un arī pieņemtais kompromisa variants viņiem nepatika (piemēram, frakcija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā par labāko variantu uzskatīja – latviešu valodā jāmācās trīs priekšmeti un vēl latviešu valoda un literatūra). Rezultātā dažāda mēroga protesta akcijas turpinājās gan pavasarī, gan arī septembrī, taču iepriekšējais spars jau bija zudis, un nekas lāga nesanāca arī no iecerētās akcijas Tukšās skolas mācību gada sākumā. Pusotru gadu ilgušais konflikts bija beidzies, atmetot atpakaļ nevis iedomātās, bet reālās integrācijas procesus – kopš 2004. gada sākuma aizvien biežākas kļuva ziņas par reizēm gana asiņainiem latviešu un krievu skolēnu konfliktiem.

Oficiālā integrācija

Nesalīdzināmi labāk Latvijas valstij jau kopš deviņdesmito gadu sākuma veicās ar dažādu formālu integrācijas pasākumu veikšanu un atbilstošu struktūru veidošanu.

1993. gada rudenī Latvijas nacionālais sastāvs bija šāds – 53,88 procenti latviešu, 33,33 procenti krievu, 4,15 procenti baltkrievu, 3,09 procenti ukraiņu, 2,24 procenti poļu, 1,29 procenti lietuviešu, 0,55 procenti ebreju un 0,28 procenti čigānu. Un tieši šajā laikā, kad bija notikušas pirmās Saeimas vēlēšanas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, valsts nopietni sāka domāt – kā tad īsti risināt nacionālo jautājumu nevis brīdi pa brīdim, bet gan sistemātiski un pastāvīgi. Jau augustā jaunieceltais tieslietu ministrs Egils Levits tikās ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem un sprieda – ko gan īsti vajadzētu iesākt ar ministrijas struktūrā esošo Nacionālo lietu departamentu.

Beigu beigās departaments, kuru iepriekš vadīja direktori Vladimirs Stešenko (ukrainis) un Aleksandrs Maļcevs (krievs), tika pārveidots par Nacionālo lietu nodaļu, par kuras vadītāju kļuva Ilmārs Geige (lībietis). Viņš laikrakstam Diena laikā, kad krievvalodīgās avīzes vēl visā nopietnībā masveidā baidīja lasītājus ar drīz gaidāmām nepilsoņu deportācijām no Latvijas, savu un nodaļas misiju skaidroja šādi: „Mēģinām vairot iedzīvotāju savstarpējo sapratni un uzticēšanos, šai virzienā pirmām kārtām atbalstot nacionālās kultūras biedrības, cittautiešu sabiedriskās organizācijas, sekmējot Latvijas minoritāšu centienus viņu izglītības un kultūras vajadzību apmierināšanai. Protams, ka šāda darba veikšanai mēs uzkrājam nepieciešamo informāciju, veidojam ekspertu komisijas un darba grupas kāda jautājuma padziļinātai pētīšanai un tamlīdzīgi.”

Pirmais skaļākais – un valsts nekādi neorganizētais – nosacītas integrācijas pasākums bija 1994. gada februārī nodibinātās Tautas saskaņas partijas (dibinātāju vidū bija Jānis Jurkāns, Mavriks Vulfsons, Ilze Jurkāne, Ivars Ķezbers, Jānis Āboltiņš, Juris Rozenvalds un Nikolajs Neilands) iecerētā Nacionālā un sabiedriskā izlīguma deklarācijas sagatavošana un parakstīšana. Tika pat izveidots politisko partiju konsultatīvais forums, taču tam nepilna gada laikā iecerēto sabiedriskā izlīguma deklarāciju tā arī neizdevās parakstīt, jo no piecām partijām divas – Latvijas ceļš un sociāldemokrāti - drīz vien izdomāja, ka izlīgt šādā formā (kura patiesībā paredzēja tikai amatu ierobežojumu atcelšanu nepilsoņiem) nemaz tā īsti nevēlas. „Faktiski mēs varam forumu atlaist, jo, pat parakstot izlīguma deklarāciju, mums nebūs pa spēkam revidēt vairākus desmitus likumu, kuros ietverti amatu ierobežojumi,” – presē skumji secināja Vladlens Dozorcevs.

Tā nu no kaut vai deklaratīva izlīguma nekas nesanāca, un Tautas saskaņas partija reizē ar Sociālistisko partiju un kustību Līdztiesība 1998. gadā nodibināja politisko apvienību Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, kuru formāli vadīja šo triju partiju pārstāvji – attiecīgi Jānis Urbanovičs, Oļegs Deņisovs un Sergejs Dīmanis. Tomēr par reāli redzamāko šīs apvienības – kura oficiāli kā savus darbības principus minēja cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu, patiesu sabiedrības integrāciju un cilvēku sociālo aizsargātību – pārstāvi kļuva spīvā Tatjana Ždanoka.

Tikmēr Latvijas valsts elite turpināja dzīvot vismaz šķietamā pārliecībā, ka par sabiedrības integrāciju nudien nav nekāda pamata satraukties: tiesa, vajadzētu gan atrisināt permanentas domstarpības radošo pilsonības jautājumu (1995. gada aprīlī pat finansists Džordžs Soross vizītes laikā Rīgā aicināja ļaut iespējami lielākam cilvēku skaitam iespējami ātri dot iespēju iegūt pilsonību – citādi Latvija Eiropas simpātijas neiegūšot), taču – ar to tad arī būtu gana. Savukārt valdošās elites reakcija uz jebkādiem skaļākiem paziņojumiem, ka nekāda integrēšanās sabiedrībā faktiski nav manāma, līdz pat deviņdesmito gadu vidum un arī vēl pēc tam bija, maigi izsakoties, diezgan asa.

Tā, piemēram, 1996. gada februāra sākumā (kad Latvijā, starp citu, jau bija aptuveni 250 tūkstoši pilsoņu – nelatviešu), virkne pietiekami pazīstamu kultūras darbinieku – nelatviešu bija iepazinušies ar jauno Izglītības likuma un Valodas likuma projektu, kurā jau tobrīd tika paredzēts likvidēt iespēju Latvijā iegūt profesionālo izglītību krievu valodā, un nāca klajā ar Valsts prezidentam Guntim Ulmanim adresētu aicinājumu. Paziņojumā, kura iniciators bija Krievu kultūras biedrības pārstāvis Jurijs Abizovs, tika apgalvots – Latvijā netiekot respektētas minoritāšu tiesības iegūt izglītību savā valodā. „Reāla kultūrautonomija minoritātēm Latvijā neeksistē. Mūsu valsts nerealizē arī dažādās starptautiskās konvencijās paustās normas,” laikrakstam Diena vēl pasūdzējās V. Dozorcevs. Un tad nošķīda zibeņi un nogranda pērkoni - G. Ulmaņa reakcija bija ārkārtīgi asa: viņš paziņoja, ka tā esot „netīra, rupja politiskā spēle”, aicinājuma autori sagrozot faktus, kā rezultātā tapis „smalki kombinēts politiskais pasūtījums” vai arī „daudzu birokrātisko ierēdņu kļūdu rezultāts”, turklāt jebkurā gadījumā aicinājums atgādinot bēdīgi slaveno Ivana Haritonova atbalsta vēstuli.

Troksnis noklusa, taču kaut kas prātos aizķērās – un arī svētais sašutums netraucēja G. Ulmanim jau gadu vēlāk asi kritizēt politiskās partijas par attieksmi pret nepilsoņiem, kuru lielākā daļa jau tradicionāli bija krievvalodīgie: „Kāpēc politiskās partijas savās programmās šķiet aizmirsušas lielu un nozīmīgu Latvijas iedzīvotāju daļu?” Taču nācās pagaidīt vēl līdz 1998. gada martam, kad tika pabeigts jau pieminētais pētījums Ceļā uz pilsonisku sabiedrību (1500 aptaujātu pilsoņu un tāds pats nepilsoņu skaits), kuram saskaņā ar tās pašas Dienas pārliecību bija jākļūst par „pamatu valsts integrācijas programmai”.

Neko īsti precīzi par pareizāko integrācijas metodi pētījums gan nepateica un arī nevarēja pateikt – pat optimistiskais Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors N. Muižnieks presei bija spiests atzīt, ka „šajā pētījumā netiek dota skaidra atbilde, uz kādiem pamatiem varētu balstīties sabiedrības vienotība, taču tas parāda, ka mums jādomā par to, vai pilsoņi un nepilsoņi atšķirīgi nesaprot integrācijas procesu. Nesen Daugavpilī notikušajā seminārā par integrāciju Daugavpilī un Latvijā izskanēja doma, ka ar integrāciju latvieši saprot to, ka cittautieši pilnībā pieņem latviešu valodu, kultūru, mīl dainas. Taču cittautieši bieži vien integrāciju saprot apmēram tā — iemācīšos valodu, atzīšu neatkarīgo valsti, pildīšu likumus, bet vairāk no manis neprasiet. Interesanti, ka latvieši sagaida aktīvāku piederības apliecināšanu, nekā cittautieši ir gatavi dot”...

Taču šīs neskaidrības netraucēja Viļa Krištopana valdībai (lielā mērā, pateicoties ASV mudinājumiem) jau 1999. gada martā prezentēt sabiedrības integrācijas programmas koncepcijas projektu, kura deklarētais mērķis bija ne vairāk, ne mazāk kā - vienota Latvijas sabiedrība un visas sabiedrības integrācija. Tā paša gada decembrī valdības sēdē programmas Sabiedrības integrācija Latvijā koncepcija tika akceptēta un bija pārpilna ar dažādām skaistām frāzēm – sākot ar to, ka „sabiedrības integrācija valstī ir pamats lojalitātei pret Latvijas valsti, apziņai, ka ikviena indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību”, un beidzot ar to, ka „sabiedrības integrācijas pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru”.

Tiesa, koncepcija vēl nebija pat programma (un reāls, praktisks rīcības plāns pavisam ne) – tādu vēl vajadzēja izstrādāt, un tāpat tika uzskatīts par nepieciešamu radīt virkni struktūru atbildīgā... nē, mazāk pašas integrēšanas, vairāk integrācijas dokumentu sagatavošanas darba veikšanai: jau 1999. gadā ar premjera Andra Šķēles rīkojumu tika izveidota Sabiedrības integrācijas padome, savukārt 2000. gadā Tieslietu ministrijā tika izveidots jauns departaments ar galveno uzdevumu – uzraudzīt programmas Sabiedrības integrācija Latvijā īstenošanu, bet papildus tam tika spriests, ka vajadzētu radīt gan konsultantu padomi, kas informētu tieslietu ministru par sabiedrības viedokli integrācijas jautājumos, sabiedrības integrācijas konsultatīvo komiteju, gan sabiedrības integrācijas fondu.

Pēc zināmām ierēdņu un politiķu nesaskaņām tika pat atrasts nepieciešamais finansējums oficiālā integrācijas procesa veicināšanai, savukārt 2002. gada rudenī E. Repšes valdībā tika izveidots arī īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās postenis, ko ieņēma tas pats N. Muižnieks, un premjers savu izpratni par šī ministra darāmo intervijā Latvijas Radio raksturoja ar vārdiem „sabiedrības integrācija ir moderna lieta” un „no mums to sagaida”.

Nelaime tik viena – visus nākamos gadus jaunradīto struktūru darbiniekiem un vadītājiem labāk par reālu integrāciju padevās dažādu pētījumu, projektu un pasākumu organizēšana, bet visvisvislabāk – gudri paziņojumi un analīze. Tā, piemēram, Sorosa fonda – Latvija izdotās grāmatas Atsvešinātības pārvarēšana autori Artis Pabriks, Reinis Āboltiņš un Elmārs Vēbers bagātināja integrācijas procesu ar atziņu, ka „integrācija ir process, kura laikā tiek apvienoti atšķirīgi elementi vienā kopībā, vienlaikus šiem elementiem saglabājot pamatidentitāti”, bet Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga – ar domugraudu: „Sabiedrības integrācija ir process, kas stiprina saites starp indivīdiem sabiedrībā un starp visiem indivīdiem un sabiedrību kopumā, ir vairāk nekā jautājums par integrāciju starp etniskajām grupām.”

No valsts līdzekļiem dāsni tika apmaksāta dažādu pētījumu veikšana un koncepciju izstrāde, kuri pēc tam tika skaļi prezentēti, taču visas šīs aktivitātes lielākoties nenonāca „līdz tautai”. „Ziniet, līdz mums, līdz Skrīveriem, manām simtgadīgajām dzimtas mājām, multikulturālisma idejas vēl nav aizgājušas! Lai kā arī integrācijas sekretariāts censtos, neesmu dzirdējusi savus kaimiņus Imantu un Robertu runājam par multikulturālismu,” jau 2000. gadā presei ironiski atzina kultūras ministre Helēna Demakova, un nekas būtisks nemainījās arī turpmāk.

Savukārt jaunais integrācijas ministrs N. Muižnieks (kura posteni premjers E. Repše raksturoja ar vārdiem „nekas nevar būt labāks kā šāds ministrs, kas varētu dažādus konfliktus risināt”) savu darbību jaunajā amatā sāka diezgan īpatni – izsakoties bijušās Valsts valodas centra direktores Dzintras Hiršas vārdiem Lauku Avīzei, „ar konfrontāciju gan ar Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju, kuras pienesums Latvijas neatkarības atgūšanā un sabiedrības saliedētībā ir nenovērtējams, gan ar valodniekiem, kuri jau vairākkārt ir atgādinājuši sabiedrībai, ka Latvijas valodas situācija pagaidām neļauj ratificēt Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju”.

Vispārējās mazākumtautību konvencijas ratifikācija, protams, bija lielās politikas jautājums, kurā Latvijas politiķu viedoklis dažu gadu laikā pietiekami būtiski mainījās. Vēl 2002. gadā V. Vīķe-Freiberga to dēvēja par „nākotnē vēlamu soli”, ko pašlaik valsts neesot gatava spert, savukārt tobrīdējā ārlietu ministre Sandra Kalniete deklarēja - minoritāšu tiesības Latvijā pietiekami sargājot jau esošie likumi (kā piemēru minot tieši Izglītības likumu), tāpēc konvencijas ratifikācija nemaz neesot vajadzīga. Lielā – kaut dažādi traktētā – problēma bija tā, ka konvenciju ratificējušās valstis apņēmās nodrošināt mazākumtautību valodu izmantošanu administratīvajās institūcijās (faktiski – pašvaldībās) „savu iespēju robežās (..), ja šāds lūgums atbilst patiesai nepieciešamībai”, un šāda norma bija pretrunā Valsts valodas likumam, kas noteica, ka pašvaldības ar valsts iedzīvotājiem kontaktējas tikai valsts valodā. Taču... pagāja trīs gadi, un 2005. gada maijā konvencija ar lielu balsu vairākumu Saeimā tomēr tika ratificēta, - no S. Kalnietes tolaik vēl pārstāvētā Jaunā laika pret nobalsoja tikai viens pats Paulis Kļaviņš.

Savukārt ar Nacionālo kultūras biedrību asociāciju ministrs saķīvējās visnotaļ smieklīga iemesla dēļ – bija izdomājis ietaupīt uz interneta pieslēguma apmaksu asociācijas vadītāja Rafi Haradžanjana dzīvoklī, papildus tam savā sekretariātā pieņēma darbā cilvēkus, kuru lojalitāte Latvijas valstij, maigi izsakoties, radīja zināmas šaubas, bet ar laiku nonāca līdz tam, ka pat tāds caurmērā piesardzīgs politiķis kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš bez aplinkiem publiski paziņoja: „Viņam ir bulīmija un rijība, kas nav adekvāta, jo viņš vēlas pārņemt arī citu ministriju funkcijas, piemēram, gatavojot grozījumus Krimināllikumā.” Vienlaikus N. Muižnieks izrādījās pārsteidzoši liberāls – lai neteiktu, ka svārstīgs – visbūtiskākajos jautājumos: „Neskatoties uz nepieciešamību nostiprināt latviešu valodu, izpratni par sabiedrības integrāciju nevajag un nevar sašaurināt uz valodu vien,” – arī šis bija viens no „valsts galvenā integrētāja” publiskajiem domugraudiem.

Taču pilnīgi bezspēcīgs integrētājs izrādījās, sākoties tai pašai „krievu skolu” krīzei. „Priecāšos, ja varēšu palīdzēt Šadurska kungam uzturēt dialogu starp sabiedrību, ministriju un valdību,” N. Muižnieks Lauku Avīzei deklarēja, stājoties amatā. Savukārt reālu rezultātu vietā viņš nepilnu gadu vēlāk publiski varēja atskaitīties tikai par aktivitātēm, kas atbilda visam pārējam „oficiālās integrācijas” procesam: „Jau pavasarī, kad reformas pretinieki mobilizējās, es ar savu sekretariātu nācu talkā, saskaņoju rīcību ar Izglītības un zinātnes ministriju, un mēs īstenojām vairākas kopīgas akcijas, sniedzām kopīgas intervijas krievu laikrakstos, kopīgi rīkojām brīfingu ārvalstu diplomātiem, piedalījāmies abu ministriju konsultatīvās padomes sēdēs, panācām Sabiedrības integrācijas fonda aktīvāku līdzdalību izglītības reformas veicināšanai. Sadarbosimies ar Izglītības un zinātnes ministriju arī turpmāk, jo šā jautājuma risināšanu nevar atstāt viņu ziņā vien...”

Neraugoties uz acīmredzamo integrācijas procesa buksēšanu un pat skaidras stratēģijas trūkumu, N. Muižnieks integrācijas ministra amatā sabija veselās trijās valdībās un posteni zaudēja tikai 2004. gada beigās, bet pirms tam sekmīgi pārdzīvoja demisijas pieprasījumu tā paša gada maijā (starp citu, nu jau E. Repše runāja, ka savulaik vairākkārt esot bijis tuvu, viņa vārdiem izsakoties, „antiintegrācijas ministra” demisijas pieprasīšanai, pats N. Muižnieks runāja par baļķi, kas, lūk, tieši Jaunajam laikam „aizēno visu seju”, bet vēlāk ar saviem erotiskajiem piedzīvojumiem plašu atpazīstamību ieguvušais N. Muižnieka partijas biedrs Oskars Kastēns biedēja, ka, „balsojot pret Muižnieku, jūs balsojat arī pret lībiešiem un intensīvāku sadarbību ar tautiešiem ārzemēs”). Savukārt valdība 2005. gada augustā jau jaunā īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Ainara Latkovska sekretariāta aktivitātēm papildus piešķīra vēl pusmiljonu latu – un „oficiālā integrācija” varēja turpināties uz nebēdu. Jautājums tikai – cik paatīgi to atpakaļ atsvieda atsevišķi nepārdomāti politiķu izteikumi, no kuriem visslavenākā neapšaubāmi bija Valsts prezidentes 2005. gada sākuma atklāsme, kas pamatīgi aizvainoja lielu daļu krievvalodīgo iedzīvotāju: „Mēs neizmainīsim to padzīvojušo krievu apziņu, kuri 9. maijā liks voblu uz avīzes, dzers vodku un dziedās častuškas, kā arī atcerēsies, kā viņi varonīgi iekarojuši Baltiju...”

Valsts valodas aizstāvība – oficiālā un reālā

Tiesa, kā pa celmiem visus deviņdesmitos gadus gāja ne tikai ar cittautiešu integrēšanu, bet arī ar valsts valodas nostiprināšanu: šajā jomā nācās gan rēķināties ar ārvalstu ekspertu spiedienu (vairākus gadus par visu nacionālo politiķu bubuli Latvijā kļuva Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Makss van der Stūls), gan rūpēties par latviešu valodas izdzīvošanu un reālas divvalodības nepieļaušanu (ņemot vērā pētījumu apliecināto latviešu gatavību sarunās ar krieviem nekavējoties pāriet uz krievu valodu; „Zinu tikai krievu valodu un dēlam saku: ja gribi nodarboties ar biznesu, tad vari nezināt citas valodas, bet krievu valoda jāzina obligāti,” – tā publiski deklarēja Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš cita starpā arī konferences Krievi Eiropā dalībniekus sveica „vienā no lielākajām Krievijas ostām – Ventspilī”), gan arī spert zināmus kaut vai demonstratīvus soļus krievvalodīgās sabiedrības daļas simpātiju iegūšanas virzienā (piemēram, Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga pat apsolījās ķerties pie krievu valodas mācībām, no kā gan nekas nesanāca – gluži tāpat kā līdzīgu apņemšanos izteikušajam Joahimam Zigeristam).

„Kā diezgan lielu kuriozu atceros savu uzstāšanos Tēvzemes un Brīvības frakcijā. Tur piedalījās arī tolaik populārais nacionālradikāļu tribūns Visvaldis Brinkmanis. Likumprojektā bija rakstīts, ka ierēdnim ir obligāti jāzina latviešu valoda un vismaz viena svešvaloda, mērķis ir zināt divas svešvalodas, bet, ja zina vēl trešo, tad par to jau piemaksā desmit procentus. Brinkmanis jautāja, kādas svešvalodas tur ir domātas, vai arī krievu valoda. Es teicu, ka, protams. Uz to viņš iebilda, ka krievu valodu nevar ierindot svešvalodu skaitā, jo tā vispār nav valoda. Es savukārt viņam pajautāju: „Ja jau krievu valoda, jūsuprāt, nav svešvaloda, kas tad tā ir? Vai jūs to pielīdzināt valsts valodai?”” – šādi savos memuāros ekspremjers Māris Gailis atminējās diskusiju gaisotni saistībā ar Civildienesta likuma projektu. Taču tas vēl bija tīrais sīkums, salīdzinot ar gadiem ilgušajiem strīdiem ap Valsts valodas likumu.

Runas par to, ka Latvijai būtu vajadzīgs jauns Valsts valodas likums, sākās jau deviņdesmito gadu vidū, un 1997. gada aprīlī tā projekts jau tika apstiprināts Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Taču 1998. gada oktobrī – pēc tam, kad parlamentā divas reizes tika pārtraukta tā izskatīšana galīgajā lasījumā – tautas kalpi nosprieda, ka labāk būs likuma pieņemšanu uzticēt jau nākamajai, 7. Saeimai. Taču arī tai ar likuma pieņemšanu neklājās viegli – lielākā daļa sabiedrības jau sen nesaprata, par ko notiek galvenās diskusijas (piemēram, par jautājumu, vai privātuzņēmumu oficiālās sanāksmes obligāti jārīko valsts valodā), tomēr politiķi tikai turpināja un turpināja strīdus: nonāca pat tiktāl, ka Andra Šķēles vadītā Tautas partija paziņoja, ka esot gatava rīkot tautas nobalsošanu par valodas likumu, ja tajā pieņems Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas rekomendācijas.

Beigu beigās pirmoreiz – 1999. gada 8. jūlijā Saeima ar 73 deputātu balsīm pieņēma likuma „skarbo” variantu, kas tiešām varēja radīt ne mazums šķēršļu uzņēmējdarbībai: „Likumā iekļautās normas un noteikumus neviens nepildīs, jo ko tad darīs 2000. gadā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas direktoru sanāksmē Rīgā? Kā notiks šī sanāksme, kādā valodā tad runās?” – tā, piemēram, retoriski izsaucās Ventspils mērs Aivars Lembergs. Valsts prezidente likumu arī tiešām nodeva otrreizējai caurskatīšanai, un tā paša gada decembrī pieņemtā versija jau bija daudz „mīkstāka” (izsakoties, deputāta Imanta Kalniņa vārdiem, arī „idiotiskāka”, bet Aīdas Prēdeles – vienkārši „samudžināta”): tā paredzēja, ka publiskajai informācijai jābūt valsts valodā, taču valdība noteiks, kādos gadījumos līdztekus tai var lietot arī svešvalodu, kā arī to, ka publiskos valsts institūciju rīkotajos pasākumos jālieto valsts valoda un svešvalodu lietošanas gadījumos jānodrošina tulkojums, turklāt valdībai ir tiesības noteikt gadījumus, kad valsts valodā jātulko arī privātajos pasākumos notiekošais, toties valodas lietošana privātajā sfērā reglamentējama tikai tad, ja tas skar likumīgas sabiedriskās intereses – drošību, veselību, tikumību, patērētāju tiesību aizsardzību un tamlīdzīgi.

Ar to tad arī lielās diskusijas par valsts valodas oficiālo lietošanu norimās – krietni miermīlīgāks kļuva pat kādreizējais „bubulis” M. van der Stūls, kurš turklāt 2001. gada pavasarī no Latvijas atvadījās uz visiem laikiem (viņa pēctecis komisāra amatā bija Ralfs Ekeuss, kurš Latvijas politiķiem nervus maitāja nesalīdzināmi mazāk). Par zināmiem satraukumiem parūpējās vienīgi tās pašas EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors Žerārs Studmans, kurš gadu vēlāk nāca klajā ar ieteikumiem par otras oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā, taču par šo paziņojumu neizpratni izteica pat Latvijas „kreisie” politiķi – un nekāda turpinājuma šim ieteikumam nebija.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...