Integrācijas mēslaine

Sakarā ar šo pētījumu faktiski aktuāls ir ne tikai viens jautājums. Aktuāli ir vairāki jautājumi. Turklāt ļoti aktuāli!

Vai vispār latviešu sabiedrību interesē atbilde uz jautājumu par pašlaik tērēto naudu „integrācijai”? Vai aizvadītajos pēcpadomju gados latviešu sabiedrība ir nopietni interesējusies par naudas izlietošanu slavenajai „integrācijai”? Vai latviešu sabiedrībā ir īsta skaidrība, kas tas ir par zvēru „integrācija”? Vai latviešu sabiedrību interesē „integrācijas” jēga, vajadzība, rezultāti? Vai latviešu sabiedrība zina, cik lielā mērā kompetenti cilvēki organizē šo slaveno „integrāciju”? Vai kāds ir saskaitījis 25 un vairāk gados iztērētās summas „integrācijai”?

Uz šiem jautājumiem var būt tikai viena atbilde. Tie ir jautājumi, ar kuriem grib kaut ko kaismīgi apgalvot, bet nevis dabūt atbildes. Nav vajadzīgs dabūt atbildes. Atbilde uz visiem jautājumiem var būt tikai noliedzoša. Retoriski formulējot minētos jautājumus, vēlos akcentēt sabiedrības līdzšinējo drausmīgo vienaldzību gan pret „integrācijas” jēgu, gan pret „integrācijai” iztērēto (praktiski valdošās kliķes „sadalīto”) naudu.

Par naudu parunāsim mazliet vēlāk. Vispirms nepieciešams paskaidrot par „integrācijas” jēgu un rezultātu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka pret „intergrāciju” latviešu sabiedrībai ir jāizturās tāpat kā pret „prihvatizāciju”, suverenitātes zaudēšanu, atsacīšanos no lata, Lielo Bandu, Astoņkāji, Juvenālo astoņkāji, Stambulas konvencijas atbalstītājiem.

„Integrācija” ir nacionāls noziegums. „Integrācijas” darboņi ir tādi paši LRTT klienti kā citi nacionālie nodevēji. „Integrācija” ir ļoti dziļi iedragājusi latviešu tautas reputāciju un autoritāti ne tikai Latvijas mērogā. „Integrācija” ir vedinājusi pret latviešiem izturēties kā pret šovinistiem, idiotiem, aprobežotiem un neizglītotiem cilvēkiem. „Integrācija” rosina saskatīt latviešu mazvērtības kompleksu, latviešiem izgāžot savas mazvērtības žulti pret cittautiešiem.

„Integrācijai” jau no paša sākuma nevarēja būt konstruktīva jēga. Iemesls ir triviāls. Tā kā „integrācija” jau no paša sākuma garantēja dolāru un latu lielu summu regulāru „sadalīšanu” starp savējiem, saldais medus pods tūlīt nonāca valdošās kliķes pārziņā. Ar „integrāciju” pie mums vienmēr nodarbojās šausmīgi nekompetenti cilvēki. Galvenokārt valdošās kliķes mēsluvaboles – aldermanēm, ēlertēm līdzīgas aprobežotas, bet nekaunīgas „bābas”. Viņu lielākais ienaidnieks „integrācijas” organizēšanā bija zinātnieki – etnisko un sociālo attiecību speciālisti. Gatavojot „integrācijas” dokumentus, etnoloģijas, etnopsiholoģijas, kultūras socioloģijas, kulturoloģijas zinātniskās atziņas netika ņemtas vērā. Visu nosacīja nekompetenti tipi, kuri neprot pareizi lietot pat tādus elementārus jēdzienus kā kultūra, nācija, etnoss, tauta. Haotiski un pretrunīgi vienmēr tiek traktēts galvenais jēdziens – integrācija.

Bet tagad par naudu. Citātā minēti 13 miljoni. Tāda summa Kultūras ministrijā (LR valdībā atbild par „integrāciju”) paredzēta „integrācijai” trijos gados.

Vispirms ir jāzina, ka tā noteikti nav vienīgā summa „sadalīšanai” skaistās „integrācijas” aizsegā. Noteikti ir vēl citas summas. Piemēram, ārzemju fondu nauda. „Integrācijai” naudu paredz arī citas mūsu institūcijas. Piemēram, pašvaldības. Advokātu birojam „Cobalt” ir lieliska iespēja saskaitīt Latvijā visus izdevumus „integrācijai” 2016.gadā.

Ko nozīmē 13 miljoni latviešu tautas labklājībai? Ko latviešu tauta var labu sev iegūt par 13 miljoniem? Vai par to latviešu sabiedrība ir padomājusi?

No jaunākās informācijas par latviešu dzīvi ir lieliski redzams, kādus labumus var sniegt 13 miljoni, piemēram, izglītībā, neatņemot bērniem valsts finansētās brīvpusdienas: „[..] Nākamgad atrast līdzekļus pirmsskolas pedagogu algu celšanai, varētu būt atteikšanās no valsts finansētām brīvpusdienām 1.-4.klases skolēniem, nododot šo funkciju pašvaldībām. To intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" norāda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V).Viņš atgādina, ka skolotāju algām šogad no septembra līdz decembra beigām ir vajadzīgi deviņi miljoni eiro (izcēlums mans – A.P.).” Man ir aizdomas, ka Latvijā „integrācijai” tiks „sadalīti” vairāk kā 9 miljoni dolāru un eiro.

13 miljonu iespējas labi redzamas katastrofālo demogrāfisko problēmu kontekstā. Labi ir redzams, ko pie mums vērtīgu var realizēt par 13 miljoniem, neļaujot tos „sadalīt” starp savējiem.  

 2016.gada 10.augustā internetā varēja lasīt Demogrāfijas lietu centra (DLC) veiktos aprēķinus: „Ilgtermiņa priekšlikumi paredz palielināt uzturlīdzekļu maksājumus adoptētājiem un audžuģimenēm no pašreizējiem 45 eiro mēnesī par bērnu līdz valstī noteiktajam minimālajam uzturlīdzekļu apmēram 92,50 eiro. Pēc DLC aprēķiniem, šim mērķim no valsts budžeta būs nepieciešami aptuveni 4,8 miljoni eiro papildu līdzekļu. Vēl 4 miljoni eiro būs nepieciešami, lai palielinātu apgādnieka zaudējuma pensiju no 43 eiro mēnesī līdz 92,50 eiro. Plānota arī ģimenes valsts pabalsta palielināšana par ceturto un katru nākamo bērnu līdz 50 eiro mēnesī, kam nepieciešami aptuveni 3,5 miljoni eiro ik gadu. Daudzbērnu ģimenēm paredzēts ieviest 25% atlaidi braucieniem starppilsētu transportā (nepieciešami 1,7 miljoni eiro)”.

„Integrācijas” mēslaines likvidēšana organiski ir vienota ar latviešu velmi likvidēt pārējās mēslaines – Lielo Bandu, Astoņkāji, valsts krahu vispār. Tautas dzīve ir sistēmiska „padarīšana”. „Integrācijas” mēslaines turpmākais liktenis ir atkarīgs no visas sistēmiskās „padarīšanas” turpmākā likteņa. Sākums nav bezcerīgs. Latvijas publiskajā telpā „integrācijai” iztērēto summu nelietderība tiek atzīta pirmo reizi.

Novērtē šo rakstu: