Iesaki rakstu: 
Publiskajā telpā izlasīju šādu ziņu: piektdien, 30.aprīlī Rīgas pilsētas izpilddirektora pienākumu izpildītāja Elīna Trautmane kopā ar drošību uzraugošajām iestādēm un citām atbildīgajām pašvaldības amatpersonām sprieda par 9.maijā pieteikto publisko pasākumu norisi, kuras laikā tika nolemts, ka pieeja Uzvaras piemineklim un tā teritorija 8. un 9.maijā tiks ierobežota, kā arī Uzvaras parka apkārtnē tiks noteikti satiksmes ierobežojumi, par kuriem tiks informēts atsevišķi.1
Atceroties tuvākā un tālākā pagātnē tur notikušos pasākumus, būs interesanti paskatīties kā tas viss beigsies, jo aizliegums varētu raisīt pārliecinātajos pieminekļa gājējos pretējas jūtas.
9.maija pasākumi vienmēr izraisa diskusijas. Šoreiz nolēmu papētīt parādes jautājumu pavisam no cita skatu punkta. Proti, vai šīs parādes tika organizētas jau no kara beigām, kamdēļ bijušajā PSRS teritorijā Otrā pasaules kara beigas tiek atzīmētas 9.maijā, bet citur – 8.maijā. Vai parādes pamatā ir tik tiešām pieminēt tos, kuri gāja bojā, vai tai cits mērķis? Visbeidzot, kas tad īsti ir tā lentīte, ar kuru rotājas cilvēki, kuri savā ziņā slavina PSRS.
Sākšu ar atskaites punktu. Kamdēļ daļa atzīmē 8.maiju, bet daļa – 9.maijā?
1945.gada 7. maijā ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls Vācijas Bruņoto spēku "Wehrmacht" virspavēlniecības vārdā Reimsā (Francijā) parakstīja Vācijas bezierunu kapitulāciju Sabiedrotajiem, kas stājās spēkā 8. maija vakarā.
Šo bezierunu kapitulāciju parakstīja arī PSRS pārstāvis ģenerālmajors Ivans Susloparovs, tomēr Kremlis Reimsā parakstīto kapitulācijas aktu noraidīja, atzīmējot, ka I. Susloparovs nebija saņēmis Maskavas pilnvaras šāda līguma parakstīšanai.
Vairums vēsturnieku atzīst, ka PSRS līdera Josifa Staļina neapmierinātība ar Reimsā parakstīto līgumu bija saistīta ar viņa vēlmi nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju padarīt par PSRS uzvaras triumfu, tādējādi akcentējot tās vadošo lomu Vācijas sakāvē.
Šī iemesla dēļ 1945. gada 8. maijā PSRS maršals Georgijs Žukovs kā PSRS pārstāvis un "Wehrmacht" Ģenerālštāba priekšnieks feldmaršals Vilhelms Kaitels kā viens no Vācijas pārstāvjiem parakstīja jaunu līgumu par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Līgums tika parakstīts 1945. gada 8. maijā plkst. 22:43 pēc Centrāleiropas laika, bet pēc Maskavas laika – 9. maijā plkst. 00:43.2
Te vietā būtu jautājums – vai vienā karā var padoties divreiz? Man jau šķiet, ka nē. Līdz ar to, skatoties hronoloģiski, kā atskaites punkts būtu jāņem vērā pirmais datums, kurā kapitulācijas akts tika parakstīts, tātad – 1945.gada 7.maijs, savukārt spēkā tas stājās – 8.maija vakarā.
Sanāk, ka 9.maijs ir datums, kurā atkārtoti tika parakstīts kapitulācijas akts, kas jau iepriekš parakstīts un izpildīts.
Nu labi, sanāk, ka tiek atzīmēts datums, kuram faktiski nav nekādas vēsturiskās vērtības, ja neskaita ambīciju apmierināšanu, jo, kā nofiksējām, faktiskā kapitulācija tika parakstīta 7.maijā.
Tad apskatīšu otru apskatāmo jautājumu – vai 9.maijs tika atzīmēts visu laiku? Ja ne, tad kad sāka atzīmēt un kāpēc?
Ļoti interesanti, ka 9. maija svinēšana atsākās 1965. gadā, 20 gadus pēc kara.3 Jāpiebilst, ka atzīmēšana sākās ne jau pēc iedzīvotāju vēlmēm, bet gan pēc tā brīža komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva rīkojuma.
Nelielai atkāpei – Brežņevs pie varas nonāca 1964.gada oktobrī, kad kārtējā apvērsuma rezultātā tika no varas gāzts Ņikita Hruščovs. Sākotnējā periodā Brežņevam viņa amats nebija drošs, līdz ar to viņam nācās domāt par savas popularitātes vairošanu. Nevar nepieminēt, ka 1964. – 1965.gadā PSRS bija lielas ekonomiskās problēmas.
Skatot to visu kopsakarībā – 9.maija atzīmēšana PSRS sākās pēc valdības norādījuma, faktiski lai novērstu sabiedrības domas no ekonomiskās situācijas jeb iepotētu pārliecību, ka tas nekas, ka mēs dzīvojam sliktāk, mēs tomēr esam uzvarētāji. Skarbi, nepatīkami, bet fakts. Realitātē visi bijušie frontinieki, kuru 1965.gadā vēl bija diezgan daudz, nejuta sevī vēlmi un nepieciešamību ko publiski atzīmēt.
Faktiski sanāk, ka viltus datumā tiek veidota partijas vadoņa noteikta atzīmējamā diena, kurai nav nekāda sakara ne ar otrā kara beigu faktisko datumu, ne arī ar iedzīvotāju, tajā skaitā frontinieku, vēlmēm.
Labi, ar atzīmēšanas datuma izcelšanos un atzīmēšanas atsākšanas iemesliem viss skaidrs, bet kā tad ir Rīgā ar vietu, kur līdz šim tika atzīmēts?
Vieta visiem zināma – Uzvaras parks. Šī parka nosaukums laika gaitā nav pārāk mainījies. Sākotnēji – Pētera parks, no 1930.gada tas bija Uzvaras laukums, 1961. gadā padomju vara parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, bet 1980. gadu sākumā parkā tika nolemts izveidot padomju varu slavinošu monumentālu ansambli, ņemot vērā šādu objektu trūkumu Rīgā un valdošās pieminekļu būvēšanas tendences Padomju Savienībā.
Visinteresantākais fakts ir tas, ka šajā parkā pēc Otrā pasaules kara beigām 1946. gada 3. februārī padomju varas iestādes publiski pakāra septiņus vācu armijas un SS virsniekus. 1985. gadā aptuvenā nāves soda izpildes vietā tika atklāts
Līdz ar to secināms, ka vietā, kurā tiek atzīmēts 9.maijs, faktiski nekādi ar Otro pasaules karu vēsturiski notikumi nav notikuši, ja nu vienīgi pakārti vācu virsnieki, bet tas jau bija pēc kara. Līdz ar to, ja tā paskatāmies, tad 9.maija svinētāji ar runām saka ko vienu, bet faktiski noliek ziedus aptuveni tajā vietā, kur realitātē tika pakārti vācieši. Nezinu, kā citiem, bet neatkarīgi no paustajām runām ziedu nolikšana automātiski attiecas uz tur nogalinātajiem. Nez, paši ziedu licēji zina, ka faktiski viņi noliek ziedus nogalinātajiem vācu karavīriem.
Līdz ar to, skatot no citu skata punkta, sanāk, ka šogad notiks pasākums, kura datums neatbilst vēsturiskajai patiesībai un kurš bija partijas vadības noteikts, lai nostiprinātu savu popularitāti, bet realitātē – tiks nolikti ziedu kalni vietā, kur tika nogalināti vācu karavīri.
Visbeidzot, kāda saikne ir starp Otro pasaules karu un oranžmelni svītroto lentīti (Georga lentīti).
Oranži melnās lentītes dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija cariskās Krievijas impērijas augstākais militārais apbalvojums. To dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Ar Katrīnas II rīkojumu ordenis dibināts 1796. gadā. Līdz 1913. gadam tā oficiālais nosaukums bija Svētā Jura militārā ordeņa goda zīme. No 1913. gada – Jura krusts.
Ar Jura krustu apbalvoti arī daudzi latviešu strēlnieki, kas savulaik cīnījušies cariskās Krievijas armijas strēlnieku rindās, krievu – japāņu karā un citos konfliktos.
Svētā Jura ordenis tika likvidēts pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā, taču joprojām tas tika dalīts baltgvardu armijā Pilsoņu kara laikā, tātad karavīriem, kuri cīnījās pret boļševikiem.
Staļina režīms visus Svētā Jura ordeņa kavalierus iznīcināja kā ideoloģiskos pretiniekus. Sarkanarmietim Svētā Jura ordeņa vai krusta pieminēšana varēja beigties kā minimums ar soda rotu.5
Protams, ka nevar nepieminēt, ka PSRS 1943.gadā izveidoja Slavas ordeni, kura ordeņu lentai bija zināmas līdzības ar Georga lentīti, bet izteikti Georga lentītes nēsāja tie, kuri cīnījās pret PSRS.
Līdz ar to, lai cik ironiski nebūtu, mūsdienās ar Georga lentītēm rotājās tie, pret kuriem kā pirms, tā arī Otrajā pasaules kara cīnījās reālie šo lentīšu nēsātāji.
Uzrakstot visu iepriekš minēto rodas pārdomas, nez, visi tie, kuri aktīvi 9.maijā soļo Uzvaras parka virzienā, rotājušies ar Georga lentītēm, vispār zina, kas un kā veidojies?
1 https://lvportals.lv/dienaskartiba/327713-sogad-organizeti-9-maija-pasakumi-pie-uzvaras-pieminekla-nenotiks-2021
2 https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-lasmanis-vesturiskais-un-politiskais-9-maijs.d?id=48813149
3 https://lv.wikipedia.org/wiki/Uzvaras_diena
4 https://lv.wikipedia.org/wiki/Uzvaras_parks
5 https://jauns.lv/raksts/zinas/215734-ar-georga-lentitem-cinijas-pret-stalinu
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.