Jautājumi augstākajām valsts amatpersonām par piespiedu vakcināciju

- Ievērojot to, ka vakcinācija ir skaidra, noteikta un konkrēta medicīniska manipulācija, kas, ievērojot ES zāļu nevēlamo notikumu datubāzes (EudraVigilance) datus, kur ir oficiāli reģistrēti simtiem tūkstošu Covid-19 vakcīnu izraisīti komplikāciju gadījumu, tajā skaitā smagi neatgriezeniski veselības traucējumi un pat tūkstošiem letālu iznākumu, ievērojot to, ka katrs cilvēks ir indivīds ar atšķirīgu un individuālu medicīnisko stāvokli un raksturojumu, un ņemot vērā to, ka tikai un vienīgi attiecīgās jomas speciālists ievērojot katra individuālā gadījuma specifiku, objektīvi apkopojot visu pieejamo informāciju konkrētajā un individuālajā gadījumā var pieņemt medicīniska rakstura lēmumus;

- Ņemot vērā, ka vakcinācija nav vienīgais Covid-19 apkarošanas līdzeklis, jo ES ir apstiprinājusi trīs Covid-19 terapijas līdzekļu stratēģijas un cer līdz gada beigām apstiprināt vēl divas Covid-19 terapijas līdzekļu stratēģijas;

- Ņemot vērā to, ka katra valsts iestāde, tai skaitā Saeima, Ministru kabinets, katra atsevišķa ministrija, Latvijas Republikas prezidents drīkst darboties tikai un vienīgi savas kompetences robežās, un ievērojot to, ka noteikti cilvēki būs spiesti pieņemt vakcināciju, neskatoties uz savām individuālajām, medicīniskajām vajadzībām,

lūdzu sniegt atbildi uz šādu jautājumu: vai Latvijas Republikas Saeima, Latvijas Republikas Ministru kabinets, katra atsevišķa ministrija un Latvijas Republikas prezidents ir tiesīgi un to kompetencē ietilps pieņemt specifiskus un konkrētus lēmumus un nozīmēt kādam konkrētas profilaktiskas, ārstnieciskas vai medicīniska rakstura manipulācijas, kas tieši – ņemot vērā ES zāļu nevēlamo notikumu datubāzes (EudraVigilance) datus – var apdraudēt ikviena konkrētā cilvēka veselību un dzīvību.

Ja atbilde ir apstiprinoša, lūdzu sniegt informāciju, kur var iepazīties ar visām atļaujām un licencēm – atbilstoši uzrādīt, ka Latvijas Valsts prezidents ir praktizējošs un kompetents ārsts vai ka Latvijas Republikas Saeima, Ministru kabinets vai atbilstošā ministrija ir iestādes, kuras ir saņēmušas atbilstošās atļaujas, lai pieņemtu konkrētus lēmumus par precīzām medicīniskām manipulācijām, jo šāda rakstura lēmumu pieņemšanas tiesības ir tikai un vienīgi konkrētās jomas speciālistiem, kuri paši arī ir atbildīgi par šiem lēmumiem – šai situācijā nav pieļaujama lēmuma izpildes un atbildības dalīšana, jo šie lēmumi nes sevī arī morālo un ētisko atbildību un neviens ārsts nevar piespiedu kārtā likt veikt kādam medicīniskas manipulācijas, kuras nav 100% drošas un var būt pat letālas.

Ņemot vērā jau pieminēto informāciju par Covid-19 vakcīnu iespējamajiem blakus efektiem un ar tām izraisīto komplikāciju radītajiem neatgriezeniskajiem veselības traucējumiem, kas var beigties arī letāli un kas ir dokumentāli, objektīvi, patiesi un starptautiski reģistrēti fakti un kas katrā individuālajā gadījumā ir izvērtējami reāli apdraudējumi  dzīvībai un veselībai, lūdzu sniegt atbildi uz šādu jautājumu: vai lēmumi, kas spiež konkrēto jomu darbiniekus veikt vakcināciju, neskatoties uz pieminētajiem vakcinācijas riskiem, nav tiešs Latvijas Republikas Satversmes 116. panta pārkāpums attiecībā uz šiem cilvēkiem.

Ja atbilde ir, ka šie normatīvie akti nav Latvijas Republikas Satversmes 116. panta pārkāpums, lūdzu uzrādīt Latvijas Republikas sniegtās garantijas, ka Covid-19 vakcīnas ir 100% drošas un nekaitīgas cilvēka veselībai, kā arī to, kādu atbildību uzņemas Latvijas Republika un kāda ir vai būs Latvijas Republikas rīcība un kompensācijas, ja šīs garantijas nepiepildās.

Ievērojot to, ka atbilstošo jomu speciālisti, kuri ir spiesti vakcinēties, lai saglabātu vai tiktu pieņemti amatos, tiek izvērtēti ne tikai pēc savām praktiskajām zināšanām, iemaņām un pieredzes, bet arī citiem individuāliem medicīniska rakstura kritērijiem, lūdzu sniegt atbildi uz šādu jautājumu: vai katrā šajā gadījumā netiek pārkāpts ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 7. pants un  Latvijas Republikas Satversmes 91. pants, kas aizliedz īstenot jebkādu cilvēku diskrimināciju, tajā skaitā arī diskrimināciju pēc jebkādiem medicīniskiem parametriem.

Latvijas Republika ar Latvijas Republikas Satversmes preambulu, kurā deklarēts, ka “vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības” ir Latvijas valsts pamatvērtības, atzīst un ir apņēmusies ievērot visas vispārcilvēciskās un kristīgās pamatvērtības, kas ir vispārēji principi, kuri ir iedibināti principi vai teorēmas. Likuma principi, kas ir vispārpieņemti kā pareizas likuma atziņas vai kā nenoraidāmas dabiskas atziņas … Vispārējais princips ir atziņa, kurai ir pakļauti visi cilvēki un ir nodrošināma bez pierādījumiem, argumentiem vai diskursa. (Black's Law Dictionary, 4th, Fourth Edition; 1951).

Latvijas Republikas tiesību zinātne, kā arī Latvijas Republikas Tiesībsargs atzīst, ka visos kolīziju gadījumos vispārējiem tiesību principiem ir augstāks spēks nekā rakstītajai tiesību normai.

Likuma varas jeb tiesiskas valsts principu, kas ir iestrādāts Latvijas Republikas Satversmē, veido trīs pamatelementi: 1) Likuma pakļautības princips: valdība un iestāde nevienam nevar uzspiest nest civiltiesiskus zaudējumus vai krimināli sodīt, kā tikai gadījumos, kad tas notiek stingrā saskaņā ar labi izstrādātiem un skaidri noteiktiem normatīviem aktiem un procedūrām; 2) Likuma atrunas princips: neviena valsts pārvaldes nozare nav augstāka par likumu, un neviena valsts amatpersona nedrīkst patvaļīgi un vienpusēji rīkoties ārpus likuma; 3) Augstākā likuma pakļautības princips: neviens normatīvais akts nav saistošs, ja vien tas neatbilst noteiktiem nerakstītiem, vispārīgiem tiesiskuma, morāles un taisnīguma principiem, jo šo principu juridiskais spēks ir augtāks par cilvēku rakstītām tiesību normām.

Satversmes tiesa Lietā nr.04 – 01(97) atzinumu ka saskaņā ar vispārīgiem tiesību principiem normatīvais akts zaudē spēku šādos gadījumos: 1) ja iestājies termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks laikā… .

Ņemot  vērā augstāk minētos faktus un atbildot zemāk uzdotajiem jautājumiem un apgalvojumiem, lūdzu pamatoti un, balstoties faktos, apstiprināt, ka Latvijas Republikas normatīvie akti, kas pēc būtības nosaka obligāto vakcināciju atsevišķu nozaru speciālistiem, atbilst visiem vispārējajiem tiesību principiem un visām vispārcilvēciskajām un kristīgajām pamatvērtībām. Tāpat lūdzu ņemt vērā, ka visi vispārējie tiesību principi pēc sava juridiskā spēka ir vienlīdzīgi un nav pieļaujama situācija, kad tie jelkādā veidā tiek interpretēti tā, ka kāds princips ir augstāks par citu vai atceļ citu principu – ja šis apgalvojums nav patiess, lūdzu to pamatot ar atbilstoši autoritatīvi spēcīgiem un pamatotiem faktiem un nevis kāda filozofa vai jurista pieņēmumiem vai aizspriedumiem, jo nevienai personai nav tiesību atcelt ar saviem uzskatiem tiesību normas, kuras autoritatīvi nav tā noteiktas, apstiprinātas un nostiprinātas (autoritātes princips). Tāpat ņemt vērā, ka, ja šie normatīvie akti neatbilst kaut vienam no šiem principiem, tie saskaņā ar augstāk minēto nevienam nav un nav bijuši juridiski saistoši.

Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem neviena cilvēka nekādas tiesības nedrīkst būt ierobežotas, balstoties uz jelkādiem hipotētiskiem pieņēmumiem – lūdzu objektīvi un pamatoti atbildēt, vai Latvijas Republika attiecībā uz katru individuālo gadījumu, kurā kādam cilvēkam tā pēc būtības uzspiež obligāto vakcināciju, ir spējīga pamatoti ar faktiem uzrādīt, ka šis cilvēks ir vai būs apdraudējums kādam citam cilvēkam – ka šis cilvēks neizbēgami saslims ar Covid-19 un apdraudēs citus.

Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem ikvienam pacientam vai cilvēkam, kurš ir pakļauts jebkādai medicīniskai ārstēšanai vai manipulācijai, ir tiesības saņemt alternatīvu cita speciālista viedokli un pašam izlemt, kā, kad un vai vispār veikt konkrēto ārstēšanu vai medicīnisko manipulāciju (alternatīvā viedokļa princips) – šie normatīvie akti pilnībā iznīcina alternatīvā viedokļa vispārējo tiesību principu un, ievērojot augstākminētos atzinumus, padara šos normatīvos aktus par spēkā neesošiem – ja tas tā nav, objektīvi un ar faktiem pierādīt, ka attiecībā pret ikvienu cilvēku, uz kuru attiecas šie normatīvie akti, ir ievērots un īstenots alternatīvā viedokļa princips.

Saskaņā ar privātautonomijas principu tikai un vienīgi pašam cilvēkam ir tiesības lemt par savu ķermeni, it sevišķi jautājumos, kas skar fiziskas un tiešas manipulācijas ar šo ķermeni. Nevienai mākslīgi (cilvēku radītai) institūcijai, kura arī saskaņā ar Latvijas Republikas 2. pantu ir hierarhiski autoritātes ziņā zemākā stāvoklī, nav tiesību bez paša cilvēka brīvprātīgas un pierādāmas piekrišanas lemt par šā cilvēka ķermeni un manipulācijām ar to. To nosaka arī autoritātes tiesību princips, kas deklarē ka neviena vara nav augstāka par to varu, kura tai deleģējusī šo varu – lūdzu uzrādīt, ievērojot to, ka vakcinācija ir individuāls pasākums, kur un kad katrs no šiem cilvēkiem individuāli kādam cilvēkam vai iestādei brīvprātīgi ir nodevis tiesības rīkoties ar tā ķermeni pretēji šī cilvēka paša gribai.

Tāpat, ievērojot to, ka, ja cilvēks brīvi pats nevar rīkoties ar savu ķermeni, tad pēc būtības un reāli tiek iznīcināts ar Latvijas Republikas Satversmes preambulu noteiktais cilvēku cieņas un brīvības princips un cilvēki, kuriem tiek atņemtas tiesības uz cilvēcisko cieņu un brīvību, objektīvi atrodas verdzībā, kas saskaņā ar ANO Vispārējo cilvēktiesības deklarācijas 4. pantu un citiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem kategoriski ir aizliegta, – lūdzu pamatoti un objektīvi pierādīt, ka Latvijas Republikas normatīvie akti, kuri pēc būtības noteiktas profesijas pārstāvjiem liek veikt piespiedu vakcināciju, neiznīcina cilvēku cieņas un brīvības principus, ANO Vispārējo cilvēktiesības deklarācijas 4. pantu un nenoved šos cilvēkus verdzībā.

Ikvienai Latvijas Republikas iestādei un amatpersonai ir pienākums atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām (LPSR AP deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1. pants). Tas nozīmē, ka  ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pēc sava juridiskā spēka prevalē pār jebkuru Latvijas Republikas normatīvo aktu. Tāpat to apstiprina arī Administratīvā procesa likuma 15. panta trešais punkts.

Saskaņā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savās tiesībās un cieņā: lūdzu pamatoti paskaidrot un parādīt, ievērojot visus goda un cieņas principus, ka rīcība, kuras rezultātā cilvēkam jāveic izvēle starp divām eksistenciāli līdzvērtīgām lietām, nav šim cilvēkam pazemojoša un cieņu aizskaroša.

Saskaņā ar ANO Vispārējās cilvēktiesības deklarācijas 3. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz personas neaizskaramību, dzīvību un brīvību. Brīvība ir stāvoklis, kad nav (politiskas, ekonomiskas, juridiskas) pakļautības vai atkarības, tāpat tiesības uz dzīvību sevī paredz tiesības uz patstāvīgiem, brīviem un neatkarīgiem lēmumiem pār savu ķermeni un veselību. Lūdzu pamatoti pierādīt un paskaidrot, ka Latvijas Republikai ir tiesības lemt par jelkāda cilvēka privāto ķermeni, aizskarot tā privātumu un tā individuālās brīvības.

Saskaņā ar vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām ikviens cilvēks savu ķermeni un dzīvību ir saņēmis no Dieva kā augstākās autoritātes un šo autoritāti Latvijas Republika ir atzinusi, apstiprinot šīs tautas lūgšanu Latvijas Republikas Satversmē - “Dievs, svētī Latviju!”. Dievs kā augstākā autoritāte nevienā vietā nav devis Latvijas Republikai vispārējas vai individuālas tiesības rīkoties ar jelkādu dzīva cilvēka ķermeni pēc savas gribas un ieskatiem. Tāpat, tā kā ikviens cilvēks ir saņēmis savu ķermeni un dzīvību no Dieva tiesības uz šo ķermeni, katram cilvēkam ir pilnīgi individuālas un privātas un nekādi kolektīvi lēmumi nevar mainīt šis tiesības kā vienīgi un tikai Dievs vai pats cilvēks.

ANO Vispārējās cilvēktiesības deklarācijas 23. panta 1. punkts nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir brīvas tiesības uz brīvu darbavietas izvēli, tātad nedz politiski, ekonomiski vai juridiski uzspiestu, bet brīvu izvēli, un šo izvēli nedrīkst ietekmēt nekādi valsts politiskie vai juridiskie lēmumi – lūdzu pamatoti parādīt to, ka ikviens un katrs  individuālais cilvēks, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlēsies atstāt savas darba vietas šo normatīvo aktu prasību rezultātā, nebūs aprobežoti šajās savās tiesībās - brīvi izvēlēties savu darba vietu atbilstoši savām prasmēm un iemaņām.

ANO Vispārējās cilvēktiesības deklarācijas 25. panta 1. punkts aizsargā ikviena cilvēka tiesības uz kompensāciju gadījumos, ja tā veselībai ir radīts kaitējums, kas radies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. Lūdzu pamatoti un dokumentāli uzrādīt, ka visas Latvijas Republikā lietotās vakcīnas ir izgājušas visas testa fāzes, uzrādīt šo testu pilnus rezultātus un skaidrojumus, dokumentāli un pamatoti uzrādīt, ka visas Latvijas Republikā lietotās vakcīnas ir 100% drošas un to rezultātā cilvēkam nevar rasties veselības kaitējums. Gadījumā, ja Latvijas Republika nevar sniegt pierādījumus, sniegt skaidru un smalku informāciju un likumisko pamatojumu par to, kādā apmērā un kārtībā ikviens cilvēks varēs saņemt kompensāciju gadījumā, ja tā veselībai tiks radīts jelkāds kaitējums obligātās vakcinācijas rezultātā, un 100% pamatot un pierādīt, ka obligātās vakcinācijas rezultātā neiestāsies nevienas komplikācijas, kuru rezultāts būs letāls, jo šādā situācijā Latvijas Republika būs pārkāpusi šī cilvēka tiesības uz dzīvību neatgriezeniski un bez iespējas to kompensēt šim konkrētajam cilvēkam.

Es vēlos norādīt, ka saskaņā ar ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas preambulu visas šajā deklarācijā paustās tiesības ir neatņemamas ikviena cilvēka tiesības, un nekādi valsts amatpersonu skaidrojumi vai to rīcība nedrīkst ietekmēt nevienu no šīm tiesībām tā, ka tās pēc būtības tiek iznīcinātas.

Atsaucoties uz tiesiskas valsts principa otro daļu, labas pārvaldības tiesību principiem, Latvijas Republikas Satversmes 90. pantu un 104. pantu, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta 7. punktu, ikvienai valsts iestādei ir obligāts pienākums un ikvienas valsts iestādes atbildība ir izskaidrot savu rīcību ikvienam cilvēkam skaidri, objektīvi, pierādāmi un pamatoti, pirms atbilstošā valsts iestāde vēršas ar jelkādām tiesiskām vai represīvām darbībām pret šo cilvēku, jo ikvienai valsts iestādes darbībai ir jābūt saprotamai, tiesiski pamatotai un skaidrai tam cilvēkam, pret kuru šī valsts iestāde vēršas.  Ja valsts iestāde atsakās sniegt šādu skaidrojumu, tā zaudē jelkādu tiesisko pamatu jelkādi vērsties pret kādu atbilstošajā jautājumā.

Ņemot vērā objektivitātes principu un tiesiskas valsts principu, neviena valsts iestāde, amatpersona, ministrs, tiesnesis u.t.t. nevar pamatot savu rīcību ar saviem vai jelkāda cita subjektīviem aizspriedumiem un pieņēmumiem kā tikai un vienīgi ar autoritatīvi, objektīvi reāliem pamatojumiem, pierādījumiem un faktiem, tas ir - reāli pārbaudāmiem faktiem. Neviena tiesību norma nav skaidrojama patvaļīgi vai subjektīvi pēc kādas amatpersonas, tiesneša vai cita iestādes darbinieka subjektīvās sapratnes vai interpretācijas.

P.S. Bieži mēs dzirdam, ka sabiedrības labā, patriotisma vārdā un tamlīdzīgi mums jāvakcinējas vai jādara šis vai tas. Bet tieši sabiedrības vārdā un kolektīvā labuma vārdā senatnē tika upurēti cilvēki dažādiem dieviem, sabiedrības un kolektīvā labuma vārdā savu galvu pacēla fašisms un komunisms, sabiedrības un kolektīvā labuma vārdā pastāv un eksistē ikviens totalitārisms – vai tas nav dīvaini, ka sabiedrības un kolektīvā labuma vārdā cauri vēsturei mēs esam izlējuši vairāk asiņu nekā mūsu ir šodien. Kas ir sabiedrība – tas ir koncepts, nav un nepastāv tāda tiesību subjekta sabiedrība, tā ir utopija. Šī koncepta, izdomājuma, mākslīgās fikcijas dēļ mēs ķildojamies un graužam pušu viens otram rīkles, aizmirstot savu un sava kaimiņ individuālo unikalitāti, personisko brīvību, Dievišķo līdzību – mēs kļūstam par zvēriem, kuri nes nāvi – nāvi, no kuras mēs tā bēgam.

Kas ir patriotisms, ko ietver sevī šis jēdziens. Šis jēdziens, šī ideja radusies senajā Bizantijā un sevī nesa nozīmi – Dievs, kaimiņš, valsts. Pirmām kārtām stāv Dievs un tā morāle, tās ir tās vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības, kuras šī tauta ir deleģējusi saviem priekšstāvjiem aizstāvēt. Labestību un mīlestību nosaka Dieva morāle, bez Dieva morāles nepastāv šis cēlākās mūsu cilvēcības izpausmes, un, tik tikko mēs sākam spēlēties ar šo svētumu un atmetam no tā kaut ko sabiedrības vai paša labuma vārdā, mēs to zaudējam neizbēgami un strauji – tas ir elementārs entropijas likums, mēs zaudējam mīlestību uz Dievu, kaimiņu un valsti.

P.P.S. Ievērojot augstāk minēto un acīmredzamu Latvijas Republikas tiesiski nihilistisko rīcību pret savu tautu, es aicinu ikvienu vērsties pie valsts iestādēm, lai tās sniedz objektīvus un pamatotus skaidrojumus savai rīcībai. Mūsu valsts iestāžu darbība pēc būtības pastāv, balstoties uz tiesiskās vardarbības pamatiem, kur liela daļa iestāžu darbinieku neuzdod nekādus jautājumus un nevaicā nekādus skaidrojumus par tiem lēmumiem un rīkojumiem, kādi tiem tiek uzspiesti, kur ļoti intensīvi strādā dažādi kontrolējošie un represīvie mehānismi, kas liecina par arvien lielāku valsts neuzticēšanos saviem padotajiem un savai tautai. Ļoti bieži  valsts iestādes skaidro savu rīcību ļoti banāli un truli: ministrija tā lika, vadība tā prasa, kas liecina par valsts iestāžu neieinteresētību tajā, ko tās dara, un viss tiek darīts banāla ķeksīša dēļ un, lai būtu godīgi, daļa darbinieku vienkārši nonāk situācijas gūstā un vai nu padodas plūsmai, vai vienkārši dodas labākas dzīves meklējumos… Mūsu katra paša atbildība šai situācijā ir prasīt atjaunot tiesisko taisnīgumu attiecībā pret mums pašiem…

Novērtē šo rakstu: