Jo vairāk saskaramies ar tiesībsargājošajām struktūrām, jo lielāka vilšanās pārņem

Redakcija saņēma Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža vēstuli uz 5 lappusēm. Saprotams, ka, iespējams, Ķuzis vēstuli, uz kuras stāv viņa paraksts, nemaz nav rakstījis un lasījis, bet to safabricējis kāds, kura uzvārds nav mums zināms un mērķi arī nav zināmi.

Kāpēc saņemta vēstule no Ķuža, kas tam par iemeslu? Pirms vairākiem mēnešiem Ludzas Zemes redaktore uzrakstīja viņam iesniegumu, kurā lūdza izmeklēt lietu, kas skar gadījumu ar kāda jaunieša piekaušanu, kur esot piedalījies Ludzas kriminālpolicijas šefs. Tā vietā, lai kāds nopietni sāktu lietu šķetināt, pretī saņemti faktiski draudi.

Ko tad valsts galvenais policists vai, precīzāk sakot, viņa apkārtne vēlas? Neapgrūtinot lasītājus ar izvilkumiem un citātiem no gara darba fragmentiem, informējam, ka motīvs ir viens – atsaukt nepatiesas ziņas par Ludzas kriminālpolicijas šefu Denisu Žuļinu. Ļoti interesanti, ka prasa atsaukumu, lai gan Ludzas Zeme jau bija publicējusi pilnā apjomā policijas sagatavotās oficiālās atbildes par šo situāciju. Turklāt pats D. Žuļins vairākkārt atteicies Ludzas Zemei sniegt savu situācijas redzējumu.

Par ko tad ir runa Ķuža vēstulē? Par 11 punktu atsaukšanu, galvenokārt tie saistīti ar uzņēmējas Olgas Rubīnes mazdēla piekaušanu, kura esot notikusi Rēzeknē. Atgādināsim lasītājiem, ka Olgas mazdēls, pēc viņas teiktā, ticis piekauts no vairāku policistu puses, izkāpjot no savas automašīnas. Kā uzskatīja D. Žuļins, minētais puisis esot bijis narkodīleris. Narkotikas pie puiša gan netika atrastas ne automašīnā, ne dzīvoklī.

Puisim, pēc Rubīnes teiktā, radīti nopietni materiālie zaudējumi – izdemolēta automašīna, dzīvokļa virtuves iekārta, sasists dārgs telefons, nozagta zelta ķēdīte ar krustiņu. Sišanas rezultātā sabojāta viena acs. Pamatīgi iedragāta psihe. Šo lietu pašreiz izskata policijā. Cik redakcijai zināms, izskatīšana vēl nav pabeigta.

Apsteidzot izmeklēšanu, valsts galvenais policists mudina atsaukt publicētās ziņas, lai gan ziņu nebija – bija intervija un viedoklis. Kā redakcija varētu atsaukt to, ko kāds mums ir stāstījis? Vai mums būtu jāmelo, ka Olga Rubīne nav neko tādu teikusi?

Varbūt mums uzrakstīt, ka tagad mēs uzskatām, ka O. Rubīne ir melojusi un viss tas bija viņas murgojums? Un ko darīt, ja mēs ticam, ka vismaz 70 procenti viņas stāstījumā ir bijuši patiesība? Vai nav absurds, ka kāds tagad ļoti satraucas par policijas mundieri, nevis par policistu rindu tīrību un cilvēku uzticēšanos šai struktūras?

Gara darbā, ko parakstījis I. Ķuzis, ir minēts, ka D. Žuļins VP dien no 2008. gada 9. oktobra. Neesot saukts ne reizi pie disciplināratbildības. Un tas nav nekāds jaunums vai brīnums. Gadījumā ar Olgas Rubīnes mazdēlu vairākas reizes vecmāmiņa pārsūdzēja lietu un vēlāk to darīt pārstāja, jo zuda cerība, ka tam ir kāda jēga.

Diemžēl visas sūdzības kā pret sienu, jo policijā, saprotams, ir pieņemts, ka savējos atmazgā baltus. Cilvēku nežēlīgi sit, pamatojoties un piesedzoties ar likuma par policiju 22. panta 2. punktu, kurā teikts, ka policijas darbinieks neatbild par mantisko un fizisko kaitējumu tam, kurš aizturēšanas brīdī nepakļaujas vai pretojas.

Redz, cik izdevīgi. Tiklīdz rodas kādas problēmas, velc tik laukā šo pantu un piesedzies kā ar vīģes lapu. Ja vien nebūtu viens, bet... Vai D. Žuļins visu ir fiksējis audio ierakstā? Kā viss bija īstenībā? Kā ir ar savas taisnības pierādījumiem? Mēs neko par to nezinām.

Kādu laiku iepriekš rakstījām par dīzeļdegvielu, ko D. Žuļins it kā konfiscējis kādam vīrietim. Kad vīrietis pierādījis savu taisnību, dīzeļdegviela esot izkūpējusi gaisā un cilvēkam nebija, ko atdot. Piesavināta un realizēta. Vismaz mums tā stāstīja avots. Tas laikam policijas vadības izpratnē ir normāli, ja kāda sveša manta pielīp pie rokām. Joprojām balts un pūkains?

Tā vietā, lai pārbaudītu, vai tas tā bija vai nebija un kārtīgi izpētītu, kā darbojas policisti, redz, Valsts policijas šefa apkārtne atrada vainīgos – Ludzas Zemi un, protams, mani, kas uzdrošinājās O. Rubīni uzklausīt.

Kur mēs esam pazaudējuši vārda brīvību un demokrātiju, kur mēs pazaudējām taisnīgumu un godaprātu, ja var vajāt neatkarīgo presi, kura uzklausa neaizsargātus cilvēkus?

Nu esam nostājušies uz kara takas ar koruptīvo, birokratizēto tiesībsargājošo (vai varbūt tiesībgraujošo?) sistēmu, kura gatava mūs – žurnālistus un neatkarīgo presi – samalt putekļos. Es personīgi jau zinu, kā tas ir, kad tev paņem pirkstu nospiedumus, kad safabricē materiālus, ka tu esot pat bijis 4 nedēļas izsludināts meklēšanā, kad pret tevi ierosina n-tos kriminālprocesus tikai par to, ka esi intervējis cilvēkus.

Man notiekošais liekas kaut kas tāds, ko pirms gadiem 20 Latvijā grūti bija iedomāties. Nu valsts tiešām kļuvusi policejiska, un tiesiskuma kļūst arvien mazāk. Notiek varas degradēšanās un vērtību iznīcināšana.

Iepriekš es, naivs cilvēks, biju vairākas reizes par dažādiem jautājumiem plānojusi tikties personīgi ar Intu Ķuzi. Arī galvenā redaktore gribēja pieteikt pie I. Ķuža vizīti. Gribējām informēt par to, ko zinām un kāda ir situācija mūsu pusē. Kā redzams, dzīve pati izlēma, ka tam nav jēgas, bet varbūt arī brauciens pie galvenās amatpersonas pat ir bīstams...

Kā tas bija ar bijušo Ludzas Kārtības policijas šefu Juri Civkoru, kurš pēc vizītes pie I. Ķuža atpakaļceļā esot miris mīklainos apstākļos. Vai tā bija nejaušība? J. Civkors zināja daudz, viņam bija daudz klāstāmā. Pieļauju, ka I. Ķuža kabinetā ir arī noklausīšanās iekārtas un notiek informācijas noplūde... Tās, protams, ir manas versijas, pieņēmumi. Bet es neticu, ka J. Civkora nāve ir sagadīšanās.

Atcerēsimies Ludzas VID vadītāja Vjačeslava Liscova nāvi. Tā arī notika pēc tam, kad viņš savā naivumā aizbrauca pie priekšniecības ar ziņojumiem. Vismaz manā rīcībā ir šāda versija. Bet toreiz lietu skaisti novēla uz Raiti Kononovu. Protams, ļoti viegli lietu piešūt tam, kurš jau reiz ir tiesāts vai uz kuru policija uzlikusi, tā sacīt, aci.

Tagad, kad mēs redakcijā uz savas ādas piedzīvojam tiesībsargājošo iestāžu spiedienu, mums ir skaidrs, kā notiek lietu sašūšana un kā tiek reaģēts uz mūsu pārsūdzēšanas iesniegumiem. Tā ir laba pieredze, lai tik tiešām ticētu dažu ekspertu izteicieniem, ka cietumos vismaz 30 procenti cilvēku sēž par to, ko nav izdarījuši.

Man personīgi nav bail no tā, ar ko beigsies pret mani safabricētās lietas. Pat, ja nāksies pasēdēt pāris nedēļas aiz restēm, visdrīzāk, es iemantošu lielu slavu. Un daudzi pasaules mediji varēs beidzot veidot sižetus par reālo preses brīvību Latvijā, kur pārbauda nevis prokurores Natālijas Gromas atbilstību amatam un ieinteresētību iesēdināt cietumā sava radinieka bijušo biznesa partneri kontrabandistu R. Kononovu, bet gan mēģina saukt pie atbildības žurnālisti, kas šos jautājumus mēģina celt gaismā. Vai nav jocīgi?

Taču atgriezīsimies pie V. Žuļina un I. Ķuža parakstītās vēstules. Kādu laiku iepriekš Ludzas Zemē bija intervija ar Valdi Skromuli, bijušo I. Ķuža kursabiedru un policistu. V. Skromulis izstāstīja šo to par D. Žuļinu. Pēc V. Skromuļa rīcībā esošās informācijas, D. Žuļins ar kādu Rēzeknes kriminālo autoritāti nodarbojas ar cigarešu kontrabandu. Kāds fūres šoferis, nozagdams no D. Žuļina un kriminālās autoritātes pusfūres cigarešu, esot pat pakāries.

Nodrukājām toreiz rakstu un gaidījām reakciju. Un kas? Klusums. Arī no I. Ķuža puses. Laikam sirdsapziņa neļāva sākt kriminālprocesu pret savu kursabiedru un likt rokudzelžus par policijas darbības ēnas puses atspoguļošanu. Lai nu kurš, bet V. Skromulis, bijušais policists, šo drēbi pazīst no iekšpuses, viņam acis ar pantiem neaizmālēt un tik viegli neiebiedēt. Kāpēc policija nepārbauda D. Žuļina darbību, bet raksta šādas draudu vēstules redakcijai? Kas notiek valstī un kas tad galu galā ir pie varas? Pie kā var meklēt aizsardzību?

Tagad paskatīsimies saknē. Domāju, ka ne D. Žuļins un pat ne I. Ķuzis nepavisam nav tie, kuri komandē šo parādi. Vienkārši tādi personāži ir izdevīgi kādam. Režisori sēž citviet.

Interesanti, kad Ludzas Zemes galvenā redaktore I. Ķuzim elektroniskā veidā aizsūtīja atbildi uz šo absurdo prasību atsaukt nepatiesas ziņas, tā netika pieņemta un akceptēta, jo tai neesot elektroniskā paraksta. Tajā pašā laikā citas iestādes pieņem iesniegumus e-pastā bez elektroniskā paraksta, piemēram, tiesās. Arī citreiz I. Ķuža sekretāre e-pasta vēstules pieņēma, bet šoreiz, lūk, kanceleja negrib to darīt.

Un tiešām – varbūt pat I. Ķuzis nekad šo atbildi neizlasīs un neuzzinās, ko ir parakstījis un kā tas izskatās no malas. Bet no malas tas izskatās tā – policijas šefs personīgi grib nolikt presi vietā, lai neuzdrošinās rakstīt par nekārtībām policistu rindās. Punkts.

Tāpēc šo atbildi vēl jo vairāk ir vērts nodrukāt laikraksta slejās. Jo, spriežot pēc I. Ķuža vēstules, vismaz Ludzas Zemi Valsts policijā lasa, lai gan uztvert tā īsti negrib, jo tas kādam nav izdevīgi.

Galvenās redaktores L. Linužas atbilde I. Ķuzim

Cienījamais I. Ķuzi, saprotu, ka esat parakstījis man izsūtītu dokumentu, kuru neesat sastādījis pats, nerunājot par iedziļināšanos lietas būtībā. Gribu paust nožēlu par jūsu pakļautībā esošo darbinieku nekompetenci un jūsu autoritātes graušanu, liekot uzņemties atbildību par apšaubāma rakstura dokumentiem, uz kuriem stāv jūsu paraksts.

Prasāt atsaukt nepatiesas ziņas. Taču Ludzas Zemē tika publicēts konkrētas sievietes Rubīnes stāstījums un viedoklis, bet mūsu valstī katram ir tiesības paust savas domas, ko nosaka Satversme, likums Par presi un starptautiskās normas.

Ludzas Zeme ir publicējusi pilnā apjomā Valsts policijas oficiālo viedokli šai sakarā. Līdz ar to nav skaidrs, par kādu atsaukšanu ir runa.

Vēlaties vērsties pret redakciju tiesā, lai gan nesen tika ierosināts kriminālprocess, kur šī situācija tiek izmeklēta. Laikam Valsts policijas viens gals nezina, kas notiek citā galā.

Ierosinu sakārtot Valsts policijas darbu, īpaši uzlabot komunikāciju ar presi. Tikai nekompetenti kadri var ierosināt Valsts policijas priekšniekam demokrātiskā valstī draudēt presei ar tiesāšanos situācijā, kad visi apstākļi liecina, ka Valsts policija procesā zaudēs.

Novērtē šo rakstu: