Iesaki rakstu: 
Rakstu izlēmu rakstīt jau pēc Ingas Sprinģes un profesora Andreja Ērgļa sarunas televīzijas tiešraidē. Kopš šīs pārraides par kardioloģiju paspējuši izteikties visi Latvijā, kam ir sirds krūtīs, protams, fiziskā, nevis morāli ētiskā izpratnē. Sirds kā šķērssvītrotais muskulis.
Lai interneta ziņu portālu komentētājiem no viņu komentāriem paliek labāk! Komentārs tomēr ir psihoterapija. Profesore Gunta Ancāne saka, ka, labi izlādējoties, var ārstēt psihosomātiskas kaites un attālināt sirds slimību. Tādēļ būšu priecīga saņemt komentārus arī par savu rakstu. Rakstiet labi dusmīgus, ārstējiet savu sirdi!
Kolēģis Uģis Gruntmanis no ASV uzrakstījis garāku komentāru. Viņš savai sirdij veicis lielāku protekciju. Es nekomentēšu raksta saturu, tikai ieteikšu viņam atcerēties, ko viņš lobēja tad, kad pats bija iepriekšējā veselības ministra Jura Bārzdiņa padomnieks.
Visi, kas komentē Latvijas kardioloģiju, pilnā nopietnībā paziņo, ka mums ir visaugstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Kā kardiologs es Jums varu apgalvot, ka jebkura nāve ir sirdsdarbības apstāšanās, neatkarīgi – vai cilvēks mirst no vēža, vecuma, pneimonijas vai nositas automašīnā pēc spaisa smēķēšanas.
Latvijas statistika ir vāja, pēdējos gados maz pētījumu, pie kam pie mums visas nezināmas nāves mēdz definēt kā sirds un asinsvadu slimības. Pie mums slimniekus nemēdz patologanatomiski izmeklēt, tādēļ sirds slimības diagnoze tiek katram, kas vien nav pēc nāves izmeklēts.
Patiesībā mūs uztrauc pāragra nāve no sirds slimības. Uzskatot, ka Latvijā pāragra nāve nozīmē nomirt jaunākam par 64 gadiem, statistika rāda: 2000. gadā šādas pāragras kardiālas nāves Latvijā bija 3614, bet 2012. gadā – 2606. Tātad ievērojami mazāk – un tas ir profesora Ērgļa darba rezultāts.
Ja kāds atceras laikus pirms 1996. gada, kad plašs infarkts vienmēr nozīmēja nāvi, tad šobrīd ar lielu varbūtību tas nozīmē– neatliekamās palīdzības brigādi, asinsrecekļu šķīdināšanu caur vēnu, Stradiņa slimnīcas digitālās angiogrāfijas kabinetu, tromba izņemšanu, stenta ielikšanu, zāļu nozīmēšanu un slimnieka izrakstīšanu mājās pēc trim dienām. Viss, kas notiek šajā laikā Latvijā, notiek labāk nekā ASV, Igaunijā vai jebkurā citā valstī, ko mūsu komentētāji min kā labo piemēru. Andrejs Ērglis uzstājas pasaules kardiologu kongresā ar 20 000 dalībniekiem pirmajā, galvenajā plenārsēdē, un visa pasaule mūs apbrīno.
Atgriezīšos pie statistikas. Vecāka gadagājuma cilvēki tiešām mirst no sirds un asinsvadu slimībām. Aplūkojot visu cilvēku mirstību no sirds un asinsvadu slimībām, mums noteikti gribētos labākus rezultātus. Ja cilvēku mirstība no SAS (sirds asinsvadu slimības) 2000. gadā visās vecuma grupās bija 17 866, tad 2012. gadā - 16 313.
Šie skaitļi varētu būt vēl mazāki, ja mēs un Latvijas valsts domātu par pacientu arī pirms un pēc slimnīcas, ne tikai par pacientu neatliekamās palīdzības mašīnā vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā (kaut man dažkārt šķiet, ka Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā arī piemirst par pacientu - gaidīšanas laiks 4, 6 un vairāk stundu).
Pacients pēc infarkta, pēc sāpēm, pēc bezspēka, pēc nāves bailēm, pēc digitālās angiogrāfijas pēkšņi iznāk no slimnīcas. Viņam somā ir dažas paciņas ar tabletēm, un viņš dodas uz savu novadu. Viņam, protams,ir labs ģimenes ārsts, pie kura tobrīd rindā sēž trīsdesmit citi pacienti. Viņam, protams ir ārsta iedota lapiņa, kurā teikts, ka sāli un transtaukus nevajag ēst, ka vajag aktīvi kustēties, ka smēķēt nevajag. Bet mūsu pacients tieši tobrīd uzzin, ka nevienam lāga viņš nav vajadzīgs kā pacients, nav neviena, kas ierāda pareizus vingrojumus, kas pastāsta – kas tie transtauki īsti ir, ko nu nevajag ēst. Mūsu pacientam ir 6 dažādi medikamenti, un viņš jau sen ir sajaucis– kuri no tiem jāēd divas, bet kuri - trīs reizes dienā.
Jūs sakāt – tas tiem kardioloģijas slimniekiem, bet citiem gan tā nav. Ir gan. Iedomājieties slimnieku pēc vēža – operācija, starošana, ķīmijterapija. Pacients iznāk no slimnīcas un brauc uz savu tālo novadu. Un viņam ir sajūta, ka viņš kā pacients nevienam nav vajadzīgs.
Iedomājieties slimnieku, kam Traumatoloģijas slimnīcā ideāli ievieto jaunu mākslīgo gūžu, bet pēc divām dienām izraksta.
Patiesībā mēs esam piemirsuši pacientu. Visi ņemas ap jautājumu – cik dārgus stentus Andrejs Ērglis drīkst implantēt, bet varbūt tikai tas spēj gābt cilvēka dzīvību.
Vai Jūs esat dzirdējuši ārsti Ingrīdu Circeni sakam – „pacients”?
Nē, viņa runā par budžetu, par Veselības finansēšanas likumu, par GRD, par zāļu kompensāciju. Ne reizi par pacientu.
Vai Inga Spriņģe, diskutējot ar Andreju Ērgli, runāja par pacientu? Nē, viņa runāja tikai par naudu.
Iepriekšējais ministrs Juris Bārzdiņš vispār runāja tikai par farmāciju.
Baiba Rozentāle cīnījās ar 1. slimnīcu un Vides veselības dienestu, līdz slēdza kā vienu, tā otru.
Kā sirds slimniekam un jebkuram citam slimniekam sadzīvot ar savu slimību un nodzīvot garu un kvalitatīvu mūžu ?
Nemieru parasti rada bieži neatbildētais jautājums: kāpēc tieši es piedzīvoju savu slimību, kāpēc man notika infarkts?
Lai rastu atbildes uz šo jautājumu, noskaidrotu visu par slimības cēloņiem, sekām un novērstu tā atkārtošanos, nepieciešama saruna ar ārstu. Precīzāk - gara, uzticības pilna saruna ar ārstu. Tas var būt jūsu ģimenes ārsts, kuram šai sarunai valsts ir atvēlējusi tikai 5 minūtes. Bieži pacienti iet pie rehabilitācijas speciālista. Viņi alkst atgriezties darbā, atgūt dzīves prieku, kā agrāk komunicēt ar draugiem, ģimenes locekļiem.
Mūsu kopējais mērķis ir panākt, lai pacients nodzīvotu skaistu un pilnvērtīgu mūžu. Bet to mums diez vai izdosies sasniegt, ja ministrija tikai skaitīs naudu, bet žurnālisti pētīs profesora maciņa saturu. Vai Jūs zināt, kāpēc zāļu un instrumentu firmas vēlas, lai profesors Andrejs Ērglis strādā tieši ar viņu medikamentiem un tieši viņu instrumentiem, kāpēc viņam dāvina tūkstošiem stentu (kas pacientiem tiek ielikti par brīvu), kāpēc dāvina tūkstošiem zāļu paciņu? Tāpēc, ka pasaulē ir viedokļa nesēji – ārsti, kuru viedoklī ieklausās citi zemeslodes ārsti. Un Latvijai dažās nozarēs šādi pasaules līmeņa viedokļa nesēji ir, pazīstamākais no viņiem – Andrejs Ērglis.
Pārstāsim runāt par naudu, bet runāsim par pacientu, pārvērtēsim prioritātes.
* Kardiologs ar gandrīz 20 gadu darba stāžu rehabilitācijas iestādē
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
