Iesaki rakstu: 
Divu globālo lielvaru attiecību nākotne sāk mums atgādināt striķi, ko nedrīkstam piesaukt mājā, kur kāds... drīz varētu iet kārties. Piemēram, Latvijas biznesa cerības nedaudz iegrābties Vidusvalsts juaņu lādēs.
Ķīnas kompartijas un valsts līderis Sji Dzjiņpins, rudenī atkal apstiprinājis amatu pilnvaras un ierakstījis sevi konstitūcijā, gluži impēriski piesaka vislielākās nācijas un (pagaidām) otrās lielākās ekonomikas pretenzijas uz saimniecisko, politisko, militāro ietekmi visā pasaulē.
Kas zina, varbūt Donalda Trampa ekstravagantā, pat gluži jancīgā prezidentūra Vašingtonai kļūs par veiksmes formulu tās duelī ar Pekinu? Biznesmeņa un viņa galma brutālais tiešums – vēlme diplomātijā iztikt bez baltiem cimdiem, dūša vicināt rungu izdevīgā brīdī – varētu, ja ne vairāk, vismaz bremzēt ASV noslīdēšanu globālā ietekmes reitinga otrajā pozīcijā.
Mums ir pavisam nepatīkami apzināties, ka, neizbēgami saasinoties Ķīnas Tautas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu cīņai par pasaules līderību, mums tajā jau ir strikti iezīmēta un nesamaināma loma. Kad ar laiku tiks novilktas daudz skaidrākas robežas starp abiem sāncenšiem (un visiem to sabiedrotajiem, vasaļiem, klientiem, parazītiem), Latvija gluži loģiski paliks kopā ar savu transatlantisko labvēli.
Mūsu valsts deviņdesmito gadu sākumā izdarītā politiskā izvēle – ļauties ASV aizbildniecībai – bija vienlaikus determinēta un racionāla. Latvija un Baltija no tā tikai ieguva un iegūst. Ja arī gadījās, ka baltiešu demonstratīvais proamerikānisms patraucēja attiecībās ar ES «vecbiedriem» un Briseli, tad pie vainas bija tikai mūsu diplomātijas plakātiskums un neelastīgums. Varbūt vēl šādi tādi sulainismi mūsu politiķu un ĀM darbinieku uzvedībā.
Pateicoties ASV patronāžai, mēs šodien esam ar uzviju pasargāti no iespējamiem – kaut arī, manuprāt, galvenokārt mūsu urrāpatriotu sadomātiem – militāriem apdraudējumiem. Ar Vašingtonas palīdzību Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, un tagad tā jau drīkst būt arī hroniska alianses sniegtās drošības patērētāja. Mūsu debesīs patrulē citu dalībvalstu lidmašīnas, kazarmās kā mūsu «dzīvais vairogs» iekārtojas to sūtītie karavīri, poligonos rūc viņu vadītie tanki. Mēs varam turpināt droši izklaidēties, tīksmi bubuļojot sevi ar mācībām «Zapad»...
Taču visam ir sava cena. Protams, mēs neatteiksimies no drošības, ko dāvā sadarbība ar ASV, tāpēc, lai netraucēti varētu «tirgot ķīniešiem šprotes» vai saņemtu no Pekinas dāsnus kredītus. Taču mums nevajag arī ļauties ilūzijām, ka varēsim ilgi sēdēt uz diviem ķebļiem.
Visticamāk faktiski visa postpadomju teritorija tuvākajā desmitgadē ļausies Ķīnas patronāžai. Jā, pieļauju, ieskaitot pat šobrīd tik «prorietumniecisko» Ukrainu, kurai šāda izvēle varētu būt/šķist efektīvāks risinājums gan zaudēto teritoriju atgūšanai, gan saimnieciskai attīstībai. Mums tādejādi vismaz tiks salds prieciņš vērot, kā Kremlis pamazām – izmisīgi kārpoties, bet neizbēgami – pārvēršas Pekinas vasalī, kurš var tēlot suverēnu vienīgi pats sev.
Galu galā tik odiozais un «nevaldāmais» Ziemeļkorejas diktators ar saviem raķešu un atombumbu izmēģinājumiem jau ir Ķīnas klients, ko tā uztur un pilnībā kontrolē. Kā man skaidroja kāds – privātās sarunās ļoti mutīgs – Ķīnas politikas pašmāju eksperts, Kims Čenuns ar huligāniskiem «trakā raķešvīra» izlēcieniem tēlo lomu, kādu Fidels Kastro pirms pusgadsimta pildīja Maskavas uzdevumā: pārbaudīt amerikāņu nervu stiprumu un viņu apņēmību.
Inārai Mūrniecei, arī citiem Baltijas un Ziemeļu valstu parlamentu vadītājiem, kuri 7.janvārī devās uz Pekinu, «lai stiprinātu NB8 un Ķīnas politisko dialogu», šāda vizīte, iespējams, dāvās spilgtus iespaidus. Taču tās (un citu Latvijas diplomātisko aktivitāšu šajā lielvalstī) rezultativitāte rādās esam apšaubāma. Kā jau teicu, Latvijas loma globālajā duelī jau ir sen noteikta, un mūsu Baltā dāma ķīniešiem būs vien «jeņķu apteksne». Acīs jau, protams, to neteiks. (Šķiet, vienīgi neitrālajai Somijai ar tās ilgajām «findlandizācijas» tradīcijām – varbūt arī Zviedrijai vai savrupajai Norvēģijai – var izdoties jaunās Padebešu impērijas bonzas patiesi ieinteresēt kaut kādā sadarbībā.)
Jau novembra beigās mūsu politiķi – gan no valdības, gan no Saskaņas (tai, atcerēsimies, joprojām ir sadarbības līgums ar ĶKP) – atgriezās no Pekinas sadrūvējušies, pat «aplauzušies». Tur vairāk nekā divsimt ārzemju partiju sūtītiem delegātiem tika prezentēta priekšsēža Sji vīzija par jauno, ķīnisko, pasaules kārtību. Saeimas deputāts Sergejs Potapkins par iespaidīgo pasākumu atskaitījās ar kolorītu un pavisam alarmisku vēstījumu. Žēl, ka Delfu portālā neatradās vieta tā latviskajai versijai, jo saskaņieša pesimisms tiešām būtu pelnījis lielāku rezonansi sabiedriskajā domā, palīdzot laikus atbrīvoties no rožainām ilūzijām Latvijas ekonomiskajā politikā.
Divu lielvaru konkurence turpinās, manuprāt, mums traģisko procesu, ko iesāka hibrīd- un sankciju karš. Neredzamā siena aiz Zilupes kļūs vēl augstāka, turklāt iegūstot Lielā Ķīnas mūra aprises. Mēs, Baltijas valstis, pārveidojamies par Rietumu zemesmalu. Ir vēl laiks mums to atzīt un koriģēt savas perspektīvas.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
