Koksngrauzis zina, ko ēdis

Par to, ka „nepārzinu situāciju mežsaimniecībā”, nestrīdēšos. Man pēdējā laikā pietiek ar acīmredzamu postažu Latvijas mežos, apjukušiem, izbiedētiem dzīvniekiem un aizvien jaunām kailcirtēm ik uz soļa. „Mežsaimniecību”, ko MIB padomes „centrālais loceklis”, a/s Latvijas Valsts meži vadītājs Roberts Strīpnieks uzskata par priekšzīmīgu, bet starptautiskie sertificētāji par barbarisku, nevēlos „pārzināt”. Tomēr apgalvojumam, ka Dūklava grozījumi Meža likumā neesot saistāmi ar Valsts meža dienesta (VMD) izformēšanu, atļaušos nepiekrist. Zemkopības ministrijas priekšlikumi likuma 2. lasījumam paredz VMD atņemt meža zinātniskās pārvaldīšanas tiesības, kas nozīmē ne vairāk un ne mazāk kā tā galvenās, stratēģiskās valsts mežkopības funkcijas likvidēšanu.

Kas būs vietā? MIB un Dūklavs piedāvā klonēt akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži iemīļotā burkānu tīruma pārvaldi jeb „menedžmentu”, kam mežs nebūs nekas cits kā koksnes ražošanas cehs. Pēc ierastās shēmošanas tādu varēs privatizēts vai notrallināt līdz ar mežiem. Aizdomas par šāda plāna esamību pēdējās dienās pastiprinājusi oligarhu ieceltā valsts prezidenta Prātnieku Andža publiskā uzstāšanās par Meža likuma grozījumu steidzamību.

Šai kontekstā pavisam nopietni uztverami MIB skaidrojumi, ka, saņemot, piemēram, 5 ha kailcirtes atļauju, vecais likums iekāroto audzi liekot noskūt vienā gadā, kamēr Zemkopības ministrijas labvēlība nu ļaušot nāvei lemto mežu spīdzināt ilgāk – šogad rokas, nākamgad kājas, aiznākamā punci, bet, kad kokmateriālu cenas celsies līdz līmenim, kāds par kokiem jāmaksā tuksnesī, mežam nocirtīs arī galvu. It kā varētu diskutēt, ja vien ministrija klusi nebūtu mainījusi attiecīgā panta pamatredakciju, atsacīdamās no trīs gadu starplaika blakus cirsmām. Ar to dota iespēju mežu masīvu legālai vienlaidus izciršanai un piepildīts sens meža izlaupītāju sapnis.

Par dažu mežziņu un dabaszinātnieku ierosinājumu aizliegt vai ierobežot kailcirtes, kā zināms, ministrs joprojām smejas, kamēr MIB pateicīgi klusē.

Interesanti, ka „meža īpašnieki” atbildē Pietiek minējuši pat kādu „LLU zinātnieku pētījumu”, kas pierādot, ka apse jānozāģē līdz 30 gadu vecumam. Par trupējošu koku (kas vienlaicīgi ir mājvieta dobumperētājiem) novākšanu rekonstruktīvā vai sanitārā cirtē viņi liekas nedzirdējuši.

Diemžēl MIB pārstāvji arī šoreiz mežu kā dzīvu organismu vai mežu kā dzīvības mājas nevērtē. Visa lielā runāšana ir tikai par naudu Atklātāka un nekaunīgāka demagoģija sākas, kad MIB nonāk līdz dabas aizsardzībai. Tāpēc jāpaskaidro, ka biedrības piesauktajā „nenormāli lielajā” īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platībā ciršanas liegumi īstenībā ir minimāli. Savukārt 97,2% Latvijas privāto mežu vispār ir bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Saimniekošana un galvenā cirte aizliegta tikai 6,7% visu Latvijas mežu, bet kailcirte nav pieļauta vēl 6,3% platībā.

Visaizkustinošākās ir MIB krokodila asaras par dabas aizsardzības „ļaunumiem”, kuru dēļ „meža īpašnieki vairs nevar izskolot savus bērnus, aiziet pie ārsta” utt. Gribētos gan redzēt, kā „pie ārsta” kolektīvi iet un nevar aiziet MIB lielākā dalībniece a/s LVM vai Rīgas meži un kā bērnus skolo lielās mežrūpnieku, tai skaitā skandināvu firmas, kuru intereses biedrība pārstāv.

Tiesa, es neko nezinu par biedrībām, kas it kā parakstījušas konkrēto MIB vēstuli. Tomēr arī aiz tām grūti noslēpties laupītājmežsaimniecības pasūtītājiem. Viņi tik un tā ar LVM un MIB padomes starpniecību brutāli piepilda savas vēlmes, neielaizdamies vienlīdzīgās sarunās ne ar ornitologiem, ne vides zinātniekiem, ne vietējiem iedzīvotājiem.

TV Al Jazeera šī gada sākuma sižetā par LVM briesmu darbiem Latvijas mežos to neviļus atklāja akciju sabiedrības preses sekretārs Tomass Kotovičs: „Mēs vietējos iedzīvotājus uzklausām un reizēm ņemam vērā, bet reizēm ne...” Vārdu sakot, ko gribam to darām! Tā arī viss uzņēmums Latvijas Valsts meži, kam likums uzdevis kopt un sargāt pilsoņu kopīpašumu, saudzēt valsts mežu, joprojām dzenas pēc tikai peļņas, ko dalīt ZZS kopgaldam.

Ko lai dara, blefošana ir būtiska lapītājmežsaimniecības sastāvdaļa. Ir vēl tāds mistisks „Mežu fonds”. Tas ilgāku laiku presē izplata amorālus reklāmas stāstiņus par „Veltas tanti”. Veltas tante, lai mazbērni nebrauktu darbā uz ārzemēm, labajam „Meža fondam” pārdod savu mežu un jūtas laimīga. „Meža fonds”, protams, neziņo, ko Veltas tantes mazbērni darīs, kad nauda izkūpēs.

Tā arī MIB pilnīgā nopietnībā ar savu vēstuli mums biksta acīs, ka ciezdama „40 mljn. latu zaudējumus” kopš 2000. gada uz sava rēķina un, kā smejies, lai nabagiem būtu ko elpot, uztur „ekoloģiskos kokus”. Tas laikam mājiens ar mietu, ka mēs visi esam tādu „meža īpašnieku” ķīlnieki. Bet varbūt Latvijas meži jau sen kādam par kaut ko ieķīlāti?

Novērtē šo rakstu: