Lācenes Mades nāve – kam un par ko patiešām ir jāatbild

Es negatavojos iestāties vienā vai otrā nometnē par tēmu – vajadzēja vai nevajadzēja lāci nogalināt. (Kaut viedoklis man ir, jo atšķirībā no droši vien lielākās viedokļu izteicēju daļas es neapbruņots ar īstu, dzīvu, resnu lāci patiešām mežā esmu saticies – tiesa, ne Latvijā, bet pie Baikāla. Bija interesanti.)

Es tāpat netaisos kaunināt vietējos funkcionāriņus (Līgatnes novada domes priekšsēdētāju Aināru Šteinu un citus) par visiem tiem sīkajiem meliņiem, ar ko viņi pēc notikušā „baroja” medijus, - gan par lācenes it kā saplosīto, bet patiesībā nemaz ne saplosīto suni, gan par it kā līdzpaņemto, bet patiesībā nebūt ne līdzpaņemto miegazāļu šaujamo.

Bet es kategoriski nepiekrītu tam, ka, kā jau tas šai valstī ir pierasts – vienalga, vai būtu runa par miljarda izķiņķelēšanu „Parex” vai lāča izbēgšanu un nošaušanu -, tiek nospriests: oi, nu re, kā nesmuki gadījās, turpmāk vajadzētu kaut ko darīt, lai tā nenotiek, bet kurš ta nu varēja zināt, ka tā gadīsies.

Šajā gadījumā vainīgie notikušajā ir noskaidrojami un arī krimināli sodāmi. Sodāmi ne par to, ka nošāva lāci, bet par to, ka lācis jau atkal izbēga un šī izbēgšana radīja ļoti nopietnas sekas – gan briesmas cilvēkiem, gan beigu beigās arī lāča nošaušanu, kas, skatieties kā gribat, ir kaut vai tīri materiāls zaudējums valstij.

Ja kaut kāda ķibele atgadās pirmoreiz, to vēl var norakstīt uz dabas stihiju vai nezināšanu, - kaut gan, ja zvērudārza direktors neaizslēgtu lauvu būra durtiņas un šie iznāktu ārā un apēstu pārdesmit Mežparka iemītniekus, viņam būtu grūti izmeklētājiem paskaidrot, ka, lūk, nav bijis naudas atslēgu iegādei vai reimatisms nav ļāvis pagriezt atslēgu slēdzenē.

Bet tas ir tieši tas, ko mums mēģina apgalvot Līgatnes dabas taku „apsaimniekotāji” – ka, redz, nav naudas, tāpēc lāči var izrakties un aizčāpot, kur nu vēlas, un vispār ir lielas problēmas nodrošināt, lai viņi paliek savā vietā.

Vēl vairāk – zvērudārza direktors pat mūsu valstī, kur valsts amatpersona pēc definīcijas var būt vainīga tikai par to, ka ir kaut ko izdarījusi, bet ne par to, ka kaut ko nav izdarījusi personiskā stulbuma dēļ (kas netic, palasiet prokuratūras atzinumu par amatpersonu nevainīgumu „Parex” lietā), visticamākais, uz kādiem gadiņiem iesēstos jau pēc pirmās lauvu izmukšanas, ja tā būtu notikusi viņa nolaidības dēļ.

Savukārt Līgatnes lācene izbēga jau otro reizi – pēc būtības identiskā veidā. Un pēc viņas turpat ir palikuši vēl citi lāči, kuri, kā mums nu visiem ir pastāstīts, ir cilvēkiem izcili bīstami.

Tad kurš konkrēti ir atbildīgs – un atbildīgs nevis pirkstiņa pakratīšanas līmenī, bet pēc Krimināllikuma panta par amatpersonas bezdarbību un nolaidību, kam bijušas smagas sekas, - par to, ka lācene atkārtoti aizbēga tieši tādā pašā veidā? (Un nav ko te mēģināt iztēlot lāci par neparedzamu un stihisku nelaimi, līdzīgu zemestrīcei, vai īdēt par līdzekļu trūkumu – ja nav naudas voljēram, tad lācis jātur būrī, lai nerastos briesmas cilvēkiem, kas tagad tiek pieminētas vietā un nevietā.)

Formāli Gaujas Nacionālais parks ir „zem” vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža, bet, protams, ko nu vispār var prasīt no šī pusaugu pārpratuma.

Taču ir iestāde, kuras tiešajos pienākumos pilnīgi skaidri un nepārprotami, atbilstoši Gaujas Nacionālā parka likumam ietilpst parka pārvalde: tā jāveic vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pakļautībā esošajai tiešās pārvaldes iestādei – Dabas aizsardzības pārvaldei.

Savukārt šajā iestādē atrodami trīs vadītāji, kuri gadā par savu pienākumu pildīšanu saņem pat ļoti normālas algas.

Tie ir – Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Jānis Strautnieks (2010. gada deklarētais atalgojums – 18 678 lati; attēlā kopā ar Mades kopēju Velgu Vītolu), Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas tūrisma infrastruktūras departamenta direktors Valērijs Seilis (2010. gada deklarētais atalgojums – 12 066 lati) un Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietnieks, Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš (2010. gada deklarētais atalgojums – 14 506 lati).

Tieši viņi, manuprāt, ir vistiešākajā veidā atbildīgi par notikušo – vienalga, vai to saukt par negadījumu vai traģēdiju.

Visiem šiem trim silti iesēdušamies kungiem es jau esmu nosūtījis oficiālus iesniegumus, pieprasot informēt, kādas tieši darbības viņi savas kompetences ietvaros veikuši pēc tam, kad 2011. gadā no Līgatnes dabas taku teritorijas aizbēga lācis (neaizmirstot veiktajām darbībām sniegt arī dokumentālu apstiprinājumu). Un, lai neuznāktu vēlēšanās izlocīties, visiem trim pieprasīts izsniegt arī savus amata aprakstus, kuros minēti viņu precīzie darba pienākumi.

Vienlaikus es esmu vērsies arī pie Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža, aicinot saskaņā ar Krimināllikuma XXIV nodaļu par amatpersonu bezdarbību, kam ir bijušas smagas sekas sākt kriminālprocesu pret Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersonām. Paskatīsimies, kas sanāks.

Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka man ir ļoti žēl nošautā lāča un man arī ir bail par, teiksim, bērniem, kas var ciest, kad pastaigāties dosies nākamais lācis. Un, kamēr šādi te padsmit tūkstošus no manas un jūsu nodokļu naudas saņemoši kungi sēdēs savos valsts krēslos un apzināsies, ka par bezdarbību viņiem nedraudēs nekad un nekas, šī izsprukšana ir tikai laika jautājums. Beidzot kādam par to vajadzētu sākt atbildēt – un tad arī Mades nāve nebūtu pilnīgi nejēdzīga.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit. 

Foto no ldm.gov.lv

Novērtē šo rakstu: