Lai turpina valdīt pavļuti, kariņi, leviti un viņu apkalpotāji rečekisti, fūrmaņi, skrides un citi līdzskrējēji?
Ainārs Ērglis21.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Divas valstis, divas pieredzes. Igaunija bez lockdown, Latvija ar. Igaunija ar cilvēcisku attieksmi pret savas valsts iedzīvotājiem, Latvija ar arogantāko valdību un valdošo koalīciju brīvvalsts pastāvēšanas laikā.
Vai Latvija arī var? Var. Noteikti var. Tiesa, ar esošo valdību noteikti ne, bet bez tās - noteikti jā.
Vai ir jēga uzņēmējiem protestējot mainīt nodokļu rezidenci masveidā un atstāt valdošos politiķus ar tukšu valsts kasi? Tas varbūt būtu pārāk radikāli. Taču uz dialogu esošie politikāņi nav gatavi.
Savu vainu krīzes radīšanā un tās tālākā kāpināšanā viņi atzīt pat negrasās, tā vietā turpinot veicinot sabiedrības tālāku noslāņošanos un sašķeltību, vienlaikus pilnībā ignorējot opozīciju un darot, ko pašiem iegribas, - ceļot sev algas, turpinot slavēt sevi sevis apmaksātajos medijos un agresīvi vēršoties pret citādi domājošajiem.
Vara pārvalda valsti uz uzticības līguma pamata ar sabiedrību. Ja uzticība ir zudusi, līgums de facto ir zaudējis spēku. De iure tas var notikt nākamā gada velēšanās, bet līdz tām vēl vesels gads.
Ko līdz tam? Lai turpina valdīt pavļuti, kariņi, leviti un viņu apkalpotāji rečekisti, fūrmaņi, skrides un citi līdzskrējēji? Šis jautājums ir jāuzdod katram sev pašam.
Ja jūtaties komfortā tā, kā ir tagad, un ticat, ka politiķi tiešām dara visu, ko var, nevis lai noturētos pie varas un turpinātu dalīt miljonus savās deputātu kvotās un ārlietu ministriju apgaismošanās, korupciju aisbergos un līdzīgās atrakcijās, tad turpinām gulēt mierīgi un gaidām prezidenta svētku uzrunu, cerot, ka nesajauks, kas par svētkiem kurā dienā ir. Turpinām gaidīt Pavļuta uzvarošos saucienus, ka Beigas jau ir tuvu, un Kariņa tukšos vāvuļojumus.
Būs labi, draugi, saka viņi, tikai aizmirst atklāti pateikt, ka labi būs tikai viņiem. Ja visi to turpinās pieļaut.
Ja nejūtaties komfortā, tad atceraties, ka demokrātiskā sabiedrībā pastāv iespējas savu viedokli paust publiski. Publiskas akcijas online, parakstu vākšanas, arī jebkuras citas legālās protesta formas vēl pagaidām ir atļautas. Ja tās neizmantojat, tad kāpēc lai valdošie domātu, ka tā vairs nevar? Viņuprāt, var.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.