Lato Lapsa iesniedz sūdzību par Drošības policijas izmeklētāja rīcību safabricētajā kriminālprocesā

"Uz vienošanās pamata realizēju Lato Lapsas, p.k.160569-13068, aizstāvību kriminālprocesā Nr. 11840005513, ko apliecina lietas materiālos esošais advokāta orderis.

2015.gada 17.aprīlī mans aizstāvamais ir saņēmis 2015.gada 17.aprīļa lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto (turpmāk – Lēmums), kurš aizvietoja iepriekšējo, precīzi pirms gada, 2014.gada 17.aprīlī sastādīto lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto.

Iepazīstoties ar Lēmuma tekstu un salīdzinot to ar iepriekšējo lēmumu par Lato Lapsas atzīšanu par aizdomās turēto, konstatēju, ka abi lēmumi ir faktiski identiski, ar diviem svarīgiem izņēmumiem: pirmkārt, 2015.gada Lēmumā netiek vairs apgalvots, ka Lato Lapsa ieguva „L.Jākobsona personīgo e-pasta korespondenci”, bet gan, ka Lato Lapsa ieguva „B.Rjazanska 2010.gada 9.marta iesniegumu ar atreferēto L.Jākobsona personīgo e-pasta korespondenci”. Otrkārt, Lato Lapsas it kā veiktās darbības ir kvalificētas ne tikai pēc Krimināllikuma 144.panta 1.daļas, bet arī pēc Krimināllikuma 145.panta 1.daļas.

Ir jānorāda, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 398.¹ pantam lēmumam par personas atzīšanu par aizdomās turēto ir jāsatur, tanī skaitā, noziedzīga nodarījuma juridiskā kvalifikācija; kā arī pamatojums pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrētā persona. No minētā izriet, ka procesa virzītājam konkrētajā gadījumā būtu Lēmumā jāpamato, kāpēc viņš uzskata, ka konkrētās Lēmumā norādītās darbības veido attiecīgo noziedzīgo nodarījumu sastāvu. Nepietiekami plaši pamatojot lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto, procesa virzītājs prettiesiski ierobežo personas tiesības uz aizstāvību, liedzot tai atspēkot izvirzīto pieņēmumu, kas arī konstatējams konkrētajā gadījumā, tādejādi uzskatu procesa virzītāja izmeklētāja I.Boronovska rīcību, nemotivējot likumā noteiktā kārtā 2015.gada 17.aprīļa Lēmumu, par prettiesisku.

Turklāt procesa virzītāja izvirzītais pieņēmums par noziedzīga nodarījuma sastāva esamību Lēmumā aprakstītajās darbībās ir acīmredzami aplams un nepamatots. Aizstāvības ieskatā Lēmuma pieņemšana ir saistīta ar procesa virzītāja vēlmi vilcināt kriminālprocesu, pārkāpjot Lato Lapsas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Un proti, ar Lēmumu ir atzīts, ka publicēta tika nevis e-pasta sarakste, bet trešās personas – B.Rjazanska 2010.gada 9.marta iesniegums. Šādu apgalvojumu mans aizstāvamais ir izvirzījis vēl pirms gada, tanī skaitā Drošības policijai iesniegtajos iesniegumos 2014.gada 23.aprīlī, un, paejot gadam, arī izmeklētājs I.Boronovskis ir bijis spiests to atzīt. Šajā sakarā lūdzu uzraugošo prokuroru pārbaudīt, kādas tieši izmeklēšanas/procesuālās darbības tika veiktas no 2014.gada 23.aprīļa līdz 2015.gada 17.aprīlim, ko procesa virzītājs Lēmumā apzīmē kā „pierādījumu kopums, kas liecina par to, ka Lato Lapsa ieguva B.Rjazanska iesniegumu”.

Tātad, nevērtējot to, kāds ir pierādījumu kopums, kas ļauj izmeklētājam izdarīt pieņēmumu, ka B.Rjazanska iesnieguma fragmentu publikāciju veica tieši Lato Lapsa, var apgalvot, ka lietā nav strīda, ka grāmatā „Cits ķēķis. Zem likumīgā „jumta” tika publicēta nevis e-pasta sarakste, bet gan fragmenti no minētā B.Rjazanska iesnieguma, kurā atbilstoši Lēmumā paustajam ir „atreferēta L.Jākobsona personīgā e-pasta korespondence.” Arī Lēmumā minētajās publikācijās portālā pietiek.com ir nevis publicēta e-pasta korespondence, bet gan pārpublicēti fragmenti no grāmatas „Cits ķēķis. Zem likumīgā „jumta”". Ievērojot to, ka kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 144.panta 1.daļas attiecīgajā redakcijā iestājas par tīšu korespondences noslēpuma pārkāpšanu – „aktīvā darbība – korespondences atvēršana un iepazīšanās ar tās saturu [...], iegūtās informācijas satura vai ziņu par tās adresātu paziņošana trešajai personai utt.[1]”, ir pašsaprotami, ka kriminālatbildība nevar iestāties par iepazīšanos nevis ar e-pasta saraksti, bet ar citu dokumentu (konkrēti – iesniegumu), kā arī par informācijas paziņošanu trešajai personai, kas ir iegūta no cita dokumenta, nevis no e-pasta sarakstes.

Publicējot B.Rjazanska iesnieguma fragmentus, to publicējošām personām nebija jāpārbauda tas, vai iesniegumā „atreferētais” patiešām ir īsta e-pasta sarakste, nevis iesnieguma autora izdomājums, vai e-pasta sarakstes dalībnieki ir vai nav devuši piekrišanu, lai e-pasta sarakste tiktu atreferēta B.Rjazanska iesniegumā utt. Tika publicēta nevis kādas personas e-pasta sarakste, bet gan procesuālā dokumenta fragmenti ar tā autora veidotu saturu.

Tādejādi, gūstot pierādījumus tam, ka Lato Lapsa „ieguva” un „publicēja” B.Rjazanska iesniegumu ar tajā „atreferēto”, iespējams, e-pasta korespondenci, procesa virzītājam nekavējoties būtu jāpieņem lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pēc Krimināllikuma 144.panta pirmās daļas.

Kas attiecas uz Krimināllikuma 145.panta pirmās daļas piemērošanu aprakstīto darbību kvalifikācijai, tad ir jānorāda, ka tā ir acīmredzami nepamatota. Kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 145.panta iestājas par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Jānorāda, ka Lēmumā nav pamatots arī procesa virzītāja pieņēmums par būtiskā kaitējuma konstatēšanu inkriminētajās darbībās, taču, pat nevērtējot šo obligāto priekšnosacījumu kriminālatbildības iestāšanos, ir jānorāda, ka inkriminēto darbību kvalificēšana pēc šī panta nav pamatota. Lēmumā nav norādīts, kādi tieši personas dati tika nelikumīgi apstrādāti un kā izpaudās darbību pretlikumība.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka darbību ar fiziskās personas datiem likumību vai nelikumību nosaka Fizisko personu datu aizsardzības likums, līdz ar ko, kvalificējot darbības pēc Krimināllikuma 145.panta, kas ir blanketa norma, procesa virzītājam būtu jānorāda, kādas tieši likuma normas ir pārkāptas un ar kādu datu publicēšanu.

Vēršu Jūsu uzmanību, ka konkrētais kriminālprocess, lai arī ir izdalīts no cita, jau izbeigta kriminālprocesā (kurā, kā zināms, uzraugošais prokurors ir norādījis uz virkni nepierādītu apstākļu, pēc kā procesa virzītājs nogaidījis, līdz lietā iestājas noilgums, un izbeidzis procesu uz noilguma pamata), faktiski ir uzsākts daudz agrāk – iespējams, par tā uzsākšanas datumu var uzskatīt 2010.gada 20.janvāri, kad tika uzsākts kriminālprocess Nr. 12812000210 par L.Jākobsona korespondences noslēpuma tīšu pārkāpšanu vai, vēlākais, 2013.gada 4.aprīli, kad tika uzsākts kriminālprocess Nr. 11816004613 par L.Jākobsona korespondences noslēpuma tīšu pārkāpšanu. Tādejādi uzskatu, ka, paejot 5 gadiem no pirmā kriminālprocesa uzsākšanas un diviem gadiem no otra kriminālprocesa uzsākšanas, var uzskatīt, ka izmeklēšana tiek novilcināta no procesa virzītāja puses, visticamāk, ar mērķi atkal sagaidīt noilguma iestāšanos lietā.

Par to liecina arī šādi apstākļi:

2014.gada 26.maijā Drošības policijā bija saņemts mans pieteikums par izmeklēšanas darbību veikšanu kriminālprocesā – un konkrēti par e-pasta sarakstes dalībnieka „Ksenijas Ozolas” noskaidrošanu un nopratināšanu, kas ir viens no obligātiem priekšnosacījumiem noziedzīga nodarījuma esamības konstatēšanai konkrētajā kriminālprocesā (t.i., ievērojot Lēmumā par atzīšanu par aizdomās turēto norādīto, ka „sarakstes” publicēšana notika bez adresātu un sūtītāju atļaujas, ir nepieciešams noskaidrot, vai kāds no „sarakstes” adresātiem un sūtītājiem nav devis piekrišanu publicēšanai).

2014.gada 30.maijā tika saņemta procesa virzītāja I.Boronovska atbilde, kurā bija norādīts, ka mans pieteikums ir apmierināts un viens no kriminālprocesa uzdevumiem ir personas "Ksenija Ozola" noskaidrošana. Tas nozīmē, ka kriminālprocess tika uzsākts un virzīts, bet mans klients atzīts par aizdomās turēto, neesot ziņām par to, ka „sarakste” tika publicēta bez abu tās dalībnieku piekrišanas, kas ir obligāts priekšnosacījums Krimināllikuma 144.pantā paredzēta nodarījuma sastāva konstatēšanai. Pat nevērtējot izvirzīto aizdomu pret manu klientu pamatotību, šis apstāklis pats par sevi norāda uz konkrētā kriminālprocesa nepieļaujamību.

2015.gada 17.aprīlī, paejot gandrīz gadam no mana pieteikuma apmierināšanas, manam aizstāvamajam tika uzrādīts jauns lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto, no kura nepārprotami izriet, ka „Ksenija Ozola”, jeb amatpersona vārdā „Aigars”, joprojām nav nedz noskaidrota, nedz nopratināta. Ir pamats uzskatīt, ka vienīga procesuālā darbība lietā, kas ir veikta pēdējā gada laikā, ir ikgadēja lēmuma par atzīšanu par aizdomās turēto uzrādīšana manam aizstāvamajam, bet nekādas citas izmeklēšanas darbības nav veiktas. Tas norāda uz acīmredzamu kriminālprocesa novilcināšanu ne tikai kriminālprocesā Nr. 12812000210, bet arī šajā kriminālprocesā.

Tādējādi procesa virzītājs ir pieļāvis neattaisnotu kriminālprocesa novilcināšanu, neievērojot Kriminālprocesa likuma 14.pantā nostiprināto principu par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Konkrētajā gadījumā ne lietas apjoms, ne juridiskā  sarežģītība nav tādi, kas attaisnotu kriminālprocesa veikšanu vairāku gadu garumā; domājams, ka veikto procesuālo darbību apjoms nav tāds, kas var pamatot tik ilgstošu kriminālprocesa veikšanu."

[1] Krimināltiesības. Sevišķa daļa. Trešais papildinātais izdevums. Uldis Krastiņš, Valentīna Liholaja, Aivars Niedre. Tiesu namu aģentūra, 2009

Novērtē šo rakstu: