Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi
Raivis Zeltīts, NA ģenerālsekretārs30.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi. Cilvēki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jēdziens šķiet kaut kas svešs. Būdami politikā, viņi ir palaiduši garām politikas būtību un kļuvuši par citu interešu izpildītājiem.
Latvijas sēru dienā, 25. martā prezidents (!) pie Brīvības pieminekļa (!) represētajiem, viņu tuviniekiem un atbalstītājiem (!) paziņoja, ka represijās ir vainojami paši latvieši.
Prezidents, kura vienīgā redzamā iniciatīva šo četru gadu laikā ir pilsonības dāvināšana nepilsoņiem, laikam vēl aizmirsa piebilst, ka latvieši esot skaudīga tauta, bet krieviem, lūk, ir plašas dvēseles. Vai varbūt kādu citu komunistu izdomātu mītu. Ar šādu nacionālo mazohismu jau vairs nav, ko zaudēt…
Žēl, ka vējš arī šoreiz neaizpūta prezidenta pierakstu lapiņas. Būtu sanācis labāk. Vēl labāk būtu, ja prezidents runātu vēsturisko patiesību. Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons stāsta: “Ir izplatīts uzskats, ka cilvēki tika deportēti, piemēram, kaimiņu nodevības dēļ.
Taču, ja 1941. gadā šādai denunciācijai vai Komunistiskās partijas komitejas viedoklim vēl bija kāda nozīme, tad 1949. gadā Drošības ministrijas darbinieki jau zināja konkrētas personas, kuras jāizsūta. Pat, ja tāds kaimiņa ziņojums būtu bijis, tam nebija lielas jēgas.
Informācija par cilvēkiem, kuri tika izsūtīti, tika vākta jau vismaz kopš 1947. gada. Kā jau teicu, tie bija tautas skaitīšanas un arhīvu dati, tā bija pretošanās kustības dalībnieku vai jau notiesāto Latvijas Republikai uzticīgu pilsoņu ģimenes locekļu apzināšana.
Reģistri par to, kādi cilvēki ir jāizsūta, bija balstīti uz konkrētām direktīvām no Maskavas. Un nekādas denunciācijas tur neko vairs nevarēja iespaidot. Turklāt tādu bija ļoti maz. Ja ģimenes galvu tiesāja kā partizānu, jāņem vērā, ka ziņas par tuviniekiem tika iegūtas, cilvēkus spīdzinot, bet ne jau uz kaut kādu nelabvēļu sūdzību pamata. (..)
Tāpēc nav pamata teikt, ka mēs esam kaut kāda nodevēju tauta. Nodevēju mums ir tikpat daudz cik citām tautām. Tādi paši informatori bija franču pretošanās kustībā, tādi paši Krievijā.”
Bet ir vēl citi vājoņi. Sandra Kalniete TV intervijā stāsta, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa pulcējas nacisti. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš stāsta, ka 16. martā latviešiem nav, ko pie Brīvības pieminekļa meklēt, un turpina jau tradicionālo retoriku par to, ka latviešiem no Rīgas centra labāk šādās dienās pazust, jo kāds var kaut ko nesaprast, ne tā paskatīties vai, ak šausmas, kaut ko ne tā padomāt.
Aicinājums piedalīties tikai piemiņas pasākumos Lestenē izklausās nepārliecinoši, ja premjera paša tur nav. Tāpat arī atruna, ka visus karavīrus mēs pieminam 11. novembrī. Nu, izņemot strēlnieku atceres pasākumus, Cēsu kauju atceri, nacionālo partizānu piemiņas brīžus u. c. Gribētu zināt – kā konkrēti tiks godināti latviešu leģionāri 11. novembrī? Vai arī tad šīm atrunām jau vairs nebūs nozīmes?
Zīmīgi, ka tieši latviešu leģionāru cīņas dēļ premjera ģimene varēja paglābties no komunistu terora. Nepateicība pasaules alga…
Tas viss liecina tikai vienu – padomju režīma mērķtiecīgie centieni iznīcināt Latvijā pašapzinīgu nacionālo eliti, krietnus karavīrus un saimniekus ir atstājuši ilgstošas sekas uz Latvijas politisko vidi.
Nacionālās elites zudums ir traģēdija – šā iemesla dēļ atjaunotā Latvija klūp un krīt savos centienos uzbūvēt veiksmīgu valsti. Trūkst līderības, trūkst vīzijas, trūkst mērķu – tas viss var nākt tikai tad, kad mēs būsim tie, kas mēs esam, apzināsimies savas intereses un tās aizstāvēsim. Valsts nevar pastāvēt īsu politisko kombināciju dēļ vai ar direktīvām no Briseles.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.