Liepnieka liecības digitalizācijas lietā atklāj nepievilcīgas un skandalozas aizkulises

"Izmantojot Kriminālprocesa likuma 503.pantā paredzētās tiesības, vēlos papildināt savas rakstveidā sniegtās liecības ar sekojošiem rakstveidā iesniegtiem papildinājumiem.

Augsti godātā tiesa!

Ņemot vērā to, ka liecinieka Andra Šķēles liecības, kas tika sniegtas 2012. gada 19. oktobrī, ir gan tieši, gan netieši pretrunā ar manām agrāk sniegtajām liecībām, es uzskatu par savu pienākumu papildināt savas liecības par jautājumiem, kuros ir šādas pretrunas, lai tiesai būtu pēc iespējas vieglāk izlemt, kurš no mums melo - es vai Andris Šķēle, un noskaidrot patiesību šajos jautājumos vai vismaz aizrakties līdz tai, cik tālu nu tas iespējams.

2012. gada 19. oktobra liecināšanā aizstāve G. Kaminska uzdod Andrim Šķēlem jautājumu: no lietas materiāliem ir zināms vai ir jāsecina pagaidām, ka laikā, kad jūs bijāt Ministru prezidents, proti, 1999.-2000.gads, ar jums ir tikusies kāda šeit klātesoša persona jūsu birojā un runājusi par digitalizācijas projektu, un tas ir J.Liepnieka kungs, - vai šāda saruna bija tikai starp jums diviem vai tajā piedalījās arī H.Krongorns?

A.Šķēle atbild: H.Krongorns nevar piedalīties tikšanās, kas vispār nav notikušas, kurās es neesmu piedalījies, nevar arī līdz ar to piedalīties H.Krongorns no šī jautājuma izrietoši. Kāpēc, to ir viegli pārbaudīt, paprasiet valsts Drošības policijai, Ministru prezidenta apsardzei ziņas, viņi reģistrē katru dienu Ministru prezidenta kustību, atrašanos un tikšanos, un jūs saņemsiet apstiprinājumu, ka es neesmu ticies ar J.Liepnieku, būdams Ministru prezidents, Dzirnavu ielā savā birojā, tas ir viegli nodibināms, viegli pārbaudāms fakts, un H.Krongorns tur nevarēja būt ne tik, jo tādas tikšanās nav bijušas.

Tajā pašā reizē prokurors Piliksers lieciniekam Andrim Šķēlem nedaudz vēlāk papildus jautā par šo pašu:

Jūs te saistībā ar, noliegdams iespējamību, jums kā Ministru prezidentam tikties ar Jurģi Liepnieku jums piederošā uzņēmuma birojā Dzirnavu ielā 68, te argumentējāt ar to, ka to var viegli pārbaudīt no apsardzes datiem, jums kā - aizliegts bija kādā brīvā brīdī ierasties sava uzņēmuma birojā jeb kā mēs to varētu, pieprasot ziņas no apsardzes?

Šķēle atbild: Es varētu dot padomu. Es domāju, ka ir jāraksta uz Drošības policiju attiecīgi amatpersonu apsardzes, kā viņi tagad saucās, kaut kāda brigāde, kaut kāds departaments. Un viņi reģistrē Ministru prezidenta kustību, tas ir viņu pienākums, viņiem ir jāspēj vienmēr atskatīties, ja, nedod, Dievs, ir kaut kas noticis kaut kur, vai viņi ir attiecīgi visu reģistrējuši, uzminējuši, paredzējuši, ja Ministru prezidents kaut kur dodas, viņš iepriekš piesaka saviem apsardzes cilvēkiem, un viņi ir ļoti neapmierināti, ja kādreiz tu nepateikdams ielec ātri iekšā, un viņi prasa, kur tad brauksim, kāpēc tas nav pateikts, tās 5, 10 vai stundu, vai 2 stundas iepriekš. Tā kā to var viegli pārbaudīt, es ieteiktu uzrakstīt pieteikumu un tie dati ir saglabāti.

Nav bijuši, protams, nekādi aizliegumi Ministru prezidentam iegriezties sev piederošā kompānijā, bet tas periods no 1999.gada līdz 2000.gada jūlijam man kā Ministru prezidentam bija varbūt viens no vissmagākajiem manā mūžā, jo mēs 1999.gada beigas veltījām visu enerģiju un laiku, lai uzsāktu sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, un tas no manis prasīja un no mana biroja cilvēkiem prasīja, un ministriem prasīja, es nepārspīlēju 16 stundas dienā. Viņi piecos nebeidza darbu un negāja mājās. Tajā pašā laikā paralēli sākās viena no visnepatīkamākajām epizodēm, kas ir bijusi saistīta ar manu vārdu, tika uzsākts tā sauktais pedofilijas skandāls, un tas turpinājās ilgt diezgan ilgi, un es šeit varu teikt, tev vienlaicīgi jādistancējas ir no tādiem nelietīgiem uzbrukumiem un tajā pašā laikā skaidru galvu ir jānovada tas process, kas bija svarīgs, un Latvija dabūja šo iestāšanās uzaicinājumu, un mēs sākām un paātrinātā tempā pabeidzām iestāšanās procesu. Jau nākot pie varas pēc kāda laika Eināram Repšam, viņam atlika tikai aizbraukt un saņemt puķes, jo Andra Bērziņa valdība bija pabeigusi visu šo procesu.

Citāta beigas. Tāda bija Šķēles atbilde.

Mans viedoklis par šo ir tāds, ka Andris Šķēle šeit vienkārši visus klātesošos acīmredzami uzskata par muļķīšiem, lai neteiktu vairāk, un vazā aiz deguna.

Šķēle, protams, ir trīsreiz bijis Ministru prezidents un, protams, zina, kā tiek organizēta Ministru prezidenta apsardze, taču es arī esmu strādājis Ministru prezidenta birojā, četrās valdībās, bijis Ministru prezidenta biroja vadītājs ar tādu pat pielaides līmeni valsts noslēpumam un informācijai par Ministru prezidentu apsardzes organizāciju kā Ministru prezidentam. Vēl vairāk, kā biroja vadītājam viens no maniem pienākumiem ir bijis koordinēt Ministru prezidenta un citu darbinieku sadarbību ar apsardzi.

 Es domāju, ka varu lieliski stādīties priekšā, kas varētu parādīties un kas nekad neparādīsies šādos Drošības policijas pierakstos par Ministru prezidenta kontaktiem.

Skaidrs ir viens, ja šādas detalizācijas pieraksti tiešām pastāvētu, tā būtu ļoti interesanta lasāmviela, no kuras mēs uzzinātu, ka tā nu gluži nebija, ka aprakstītajā laika posmā Šķēle to tik vien darīja kā, galvu nepacēlis, 16 stundas dienā strādāja, lai uzsāktu sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, kā viņš to daiļskanīgi iztēlo savā tiesā sniegtajā liecībā.

Ja šādi pieraksti no Drošības policijas būtu izprasāmi, mēs uzzinātu, ka apskatāmajā laikā viņš, piemēram, intensīvi krāpa savu pirmo sievu, tikdamies ar Kristiānu Lībani vismaz reizi nedēļā, bet nereti biežāk, reizēm veltot lielāko dienas daļu nebūt ne sarunu sagatavošanai ar Eiropas Savienību, bet tieši šādām intīmām izpriecām.

Mēs uzzinātu arī to, ka aprakstītajā laika periodā viņš atrada laiku gan dažādiem privātā biznesa projektiem, gan izklaidēm. Es negribu teikt, ka tas ir kaut kas slikts. Nē, protams, katram ir tiesības uz privāto dzīvi, privāto biznesu un atpūtu, slikti ir liekuļot un melot, īpaši jau tiesā.

Lai nu kā, ja mēs ticam Andrim Šķēlem, ka kaut kur glabājās fails, kas dokumentē visas Ministru prezidenta Andra Šķēles privātās tikšanās, to vietu, laiku un dalībnieku sastāvu, es domāju, ka mūsu pienākums pret sabiedrību un latviešu tautu ir izmantot šo izdevību un tādu failu no Drošības policijas pieprasīt, īpaši jau, ja Andrim Šķēlem nekas nav pretī.

 Andris Šķēle šeit deva mums šo padomu, pamācīja, tā teikt. Viņam kā lieciniekam nav tiesību tādu lūgumu izteikt, tāpēc es gribētu spert soli pretī un izteikt tādu lūgumu savā vārdā. Es esmu pilnīgi drošs, ka, ja mēs iegūtu dokumentus, kas atspoguļo Andra Šķēles privātās tikšanās laika posmā, par kuru ir celtas apsūdzības, šajā krimināllietā tiešām daudz lietas uzreiz noskaidrotos. Atliktu tikai salīdzināt, ar ko tiekas Šķēle un kas notiek šajā procesā aprakstītajos notikumos, un daudzas lietas izskatītos daudz skaidrāk.

Attiecīgi noformētu lūgumu es iesniegšu kopā ar liecībām.

Tomēr, tā kā es esmu pārliecināts, ka trīskārtējais premjers šeit vienkārši liekuļoja un meloja pārliecībā, ka neviens viņa blefu nepārbaudīs un mums šādu informāciju iegūt neizdosies, es vēlos sīkāk aprakstīt tā laika situāciju un manu saziņu ar Andri Šķēli, lai izgaismotu pretrunas, kas pastāv mūsu liecībās.

1998. gada oktobrī notika Saeimas vēlēšanas, kurās pirmo reizi piedalījās jaunizveidotā Tautas partija. Es biju Tautas partijas vēlēšanu kampaņas vadītājs. Tā bija vien no visu laiku lielākajām un vērienīgākajām vēlēšanu kampaņām Latvijā, konkurence bija ārkārtīgi asa, mēs cīnījāmies gan ar tolaik ietekmīgo Latvijas ceļu, gan Zemnieku savienību un Aivaru Lembergu, kā arī toreiz vēl monolīto Ventspils uzņēmēju grupu, kura atbalstīja virkni ar Tautas partiju konkurējošu politisko spēku, pret Tautas partiju vērstus mediju projektus un aktivitātes. Arī Aināra Šlesera jaundibinātā Jaunā partija bija ļoti agresīvā opozīcijā Tautas partijai. Var teikt, ka visi bija pret mums, tomēr, neskatoties uz to visu, mums izdevās gūt vērā ņemamus panākumus.

Man personiski šī kampaņa bija liels profesionāls panākums. Tautas partijas identitātes un tēla izveidošana, profesionāļu aprindās padarīja mani par tobrīd vienu no vadošajiem reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālistiem Latvijā.

Vienlaicīgi ar profesionālajiem panākumiem 1999. gada sākumā tapa skaidrs, ka privātajā dzīvē ir radušies sarežģījumi un ir izveidojies savdabīgs ja ne gluži mīlas, tad attiecību trīsstūris, kas sarežģī tālāku sadarbību ar Andri Šķēli. Proti, Šķēle bija uzsācis attiecības ar manu bijušo draudzeni Kristiānu Lībani, un, lai gan tas neradīja nekādu diskomfortu ne man, ne Kristiānai, bija skaidrs, ka Šķēle ir sācis izjust nepatiku pret mani un nevarēja pārdzīvot nedz to, ka mums ar viņa jauno mīlu ir bijušas intīmas attiecības, nedz arī to, ka man ar Kristiānu vēl aizvien bija saglabājušās labas attiecības un mēs turpinājām draudzīgi sazināties gan profesionālas intereses, gan draudzīgu attiecību ietvarā. Ņemot to vērā mani pilnīgi nepārsteidza tas, ka, veidojot Ministru prezidenta biroju, 1999. gada vasarā Šķēle vairs neuzaicināja mani strādāt tajā, neskatoties uz to, ka es biju ārkārtīgi veiksmīgi vadījis visas viņa un Tautas partijas komunikācijas iepriekšējās divās valdībās un Tautas partijas izveides posmā, kā arī pirmajās vēlēšanās.

Es neņēmu šo Šķēles lēmumu ļaunā, pateicoties iepriekšējo gadu panākumiem darbā ar Šķēli un Tautas partiju es spēju veiksmīgi uzsākt privātu biznesu sabiedrisko attiecību un mārketinga konsultāciju jomā un uzskatīju, ka, ja jau tā lietas ir izveidojušās, es būšu tikai ieguvējs, uzsākot karjeru ārpus politikas.

 Vienlaikus manas saites ar Tautas partiju tomēr nebija pilnīgi pārtrūkušas. Es turpināju konsultēt divus Tautas partijas ministrus un piedalījos visās svarīgākajās Tautas partijas vadības sapulcēs.

Jau 1999. gada rudenī tapa skaidrs, ka Šķēles jaunizveidotais birojs nespēj strādāt ne tuvu tik efektīvi, kā tas bija iepriekšējās valdībās. Attiecības ar medijiem bija krasi pasliktinājušās, bet pati lielākā problēma bija tā, ka Šķēle, pats uzsākot intensīvi komunicēt ar mūsu pašu galveno un svarīgāko sabiedroto un atbalstītāju, laikraksta Diena galveno redaktori Sarmīti Ēlerti, bija sabojājis attiecības ar viņu. Sarmītes Ēlertes lielās simpātijas, kuras bija gadiem plaukušas un zēlušas, skatoties uz Šķēli pa gabalu, galvenokārt caur manis sagatavotu stiklu un personīgi pārbaudītas vien retās barbekju pārtijās, pēkšņi sašķīda gabalos, kad starpniecības vairs nebija. (Tā es toreiz to tulkoju, bet iespējams, protams, ka starp viņiem notika kaut kas cits, par ko es nezinu.)

 Lai nu kā, Dienas atbalsta zaudēšana bija katastrofāls Šķēles kā politiķa un Tautas partijas attīstības pagrieziens. Es teiktu pat, ka liktenīgs pagrieziens gan Šķēlem un Tautas partijai, gan visā Latvijas politikā un jauno laiku vēsturē. Ja pirms tam mēs varējām rēķināties ar pilnīgu, viennozīmīgu un nekritisku valsts ietekmīgākās avīzes atbalstu, tad tagad, neprofesionāli veidojot šīs attiecības šīs atbalsts bija zaudēts. Vēl vairāk, nekritiskas pielūgsmes un atbalsta vietā bija nācis sievišķīgs naidīgums, nepatika un aizdomīgums.

Saprotot situācijas nopietnību un cerībā, ka situāciju ir iespējams glābt, Šķēle izlēma, neskatoties uz visu greizsirdību un nepatiku, aicināt mani atpakaļ darbā Ministru prezidenta birojā.

Tā es atkal nonācu Ministru prezidenta birojā, diemžēl izlabot vairs daudz ko nebija iespējams.

Oficiāli es sāku strādāt Ministru prezidenta birojā 2000. gada martā, bet lēmums par manu atgriešanos tika pieņemts jau 1999. gada nogalē. Es tolaik biju pārliecināts, ka profesionāli un pragmatiski apsvērumi, kā tam arī būtu jābūt, ir izrādījušies svarīgāki par kaut kādām puiciskām greizsirdībām un mēs veiksmīgi strādāsim tālāk. Tā tas tomēr īsti nebija, taču ar lielu piepūli mums Tautas partijas interešu vārdā izdevās izvairīties no atklātiem konfliktiem līdz pat kādam 2005. gadam, kad es strādāju par ministru prezidenta Aigara Kalvīša biroja vadītāju un Šķēles nemitīgie centieni ietekmēt dažādu jautājumu lemšanu izraisīja jau atklātus un ļoti neglītus konfliktus starp mums. Līdz 2005. gadam sadarbojāmies ļoti pragmatiski un lietišķi.

Tātad 1999. gadā bija vairāki mēneši, kad mēs ar Šķēli netikāmies, taču 1999. gada nogalē un 2000. gada sākumā mēs jau atkal sazvanījāmies un tikāmies regulāri un visdažādākajās vietās, gan Ministru kabinetā, gan Finanšu ministrijā, gan Dzirnavu ielā, gan Tautas partijas birojā, gan Tautas partijas frakcijas telpās, Latvijas Balzama rezidencē Jūrmalā un citur. Visas mūsu tikšanās un saziņa, par kuru es esmu liecinājis iepriekš, ir notikusi, un Šķēles centieni iztēlot situāciju tā, it kā nekā tāda nebūtu bijis, ir tikai un vienīgi gļēvulīga nevēlēšanās atzīt savu patieso lomu šajā projektā un visu atbildību par saviem soļiem un lēmumiem uzvelt uz to cilvēku pleciem, kurus viņš pats šajā projektā iesaistīja. Es te domāju, pirmkārt, Hariju Krongornu un Jāni Lozi. Tā ir pretīga gļēvulība. Ja mēs kaut kur kļūdījāmies, tad mēs kļūdījāmies kopā, ja mēs kaut ko izdarījām nepareizi, mēs to izdarījām kopā, ja šis ir vienkārši nelaimīgs likteņa pavērsiens, tas skar mūs visus un līderiem būtu jāuzņemas tieši vairāk atbildības, nevis jāslēpjas un jāmelojas aiz citu mugurām, kā to tagad dara Andris Šķēle. Tāda ir mana liecība šajā sakarā.

Tagad par citu aspektu.

Savā liecībā Andris Šķēle sīki stāsta, kā vērsās pie angļu advokātu biroja Simons&Simons ar mērķi noskaidrot, kam pieder un kādā stāvoklī ir uzņēmums Kempmayer, ar domu to iegādāties. Andris Šķēle nepasaka galveno. Vēršanās pie Simons&Simons bija vajadzīga tikai un vienīgi kā sabiedrisko attiecību akcija pēc tam, kad jau tālaika Ministru prezidents Repše bija pasludinājis Kempmayer līgumu ar DLRTC par afēru, aiz kuras slēpjas latviešu bāleliņi.

Izrādījās, ka Kempmayer nav gatavs tāda veida krīzei. Flanagens nevēlējās publiski komunicēt ar Latvijas žurnālistiem un aktīvi iesaistīties Kempmayer pozīcijas skaidrošanā. Īru inženieri, kas atbrauca uz Latviju un bija domājuši, ka viņi te runās par digitālās televīzijas ieviešanas specifiskiem aspektiem un pasaules pieredzi šajā jomā, pēkšņi nokļuva agresīvi noskaņotu žurnālistu ielenkumā, kas viņiem uzdeva jautājumus par KM īpašniekiem un citām lietām, par kurām tiem nebija ne mazākās nojēgas.

Es nevarēju publiski pildīt Kempmayer sabiedrisko attiecību vadītāja funkcijas, jo bija skaidrs, ka mana parādīšanās tābrīža situācijā viennozīmīgi tiktu saistīta ar Šķēles interešu klātbūtni un tikai pielietu papildus eļļu ugunī. Tika noalgota neitrāla, bet man labi zināma PR aģentūra, kas pieņēma zvanus un izsūtīja paziņojumus, bet bija skaidrs, ka ir nepieciešams kaut ko kardināli un ātri mainīt. Tā tika izdomāts šis publiskais gājiens, ar Šķēli, kurš it kā grib iegādāties Kempmayer, vēršas cienījamā angļu birojā, kurš noskaidro, cik lielisks un visādi citādi cienījams uzņēmums ir Kempmayer ar domu, ka varbūt tā ir iespējams sabiedrības prātus mazliet nomierināt - sak', nav mums vajadzīgs nekāds KNAB , kurš pētīs, kas tas par Kempmayeru. Re, te jau bezgala cienījami angļi par bargu naudu izpētījuši. Tādā garā tolaik Šķēles komunikācija arī tika ieturēta. Tas, protams, bija mazliet naivi, bet tas, iespējams, bija labāk, kā nedarīt neko.

Patiesībā Šķēle, protams, tobrīd labi zināja, kam būtībā pieder Kempmayer, un zināja, ka visu, ko viņš vēlas zināt papildus, viņš var uzprasīt Lozem vai iegūt no Flanagena caur Lozi, mani vai Krongornu. Un, protams, tas tēlotais pārsteigums, kā Šķēle no Simons&Simons esot uzzinājis, ka viņa vecajam draugam Maiklam Neiglam pieder 25% no Kempmayer, ir visklajākie meli. Maikls Neigls turēja šos 25 % Andra Šķēles uzdevumā. Kā mēs skaidri redzam arī no lietas materiālos esošā Memoranda (sējuma 132, 133. lpp) Maikls Neigle precizē, ka viņa klientam Kempmayer projektā pieder 25% caur kompāniju Ratcliff un vēl 12,5% procenti caur citu kompāniju. Pēdējie 12,5% ir tie, kurus Flanagens vēl nebija pārrakstījis no man caur DC trust daļēji piederošā Headstock Ltd, bet kuras “klients” vienalga uzskata par savām. Un šis klients neesmu es. Šis Maikla Neigla klients nebija arī Harijs Krongorns vai Jānis Loze, šis klients bija Andris Šķēle vai kāds viņa ģimenes loceklis.

Vienīgā reize, kad Šķēle saka patiesību, ir 19. oktobra pratināšanas otrajā pusē, laikam sāka jau sagurt, zaudēja modrību.

Prokurors Piliksers viņam pārprasa: jums tajā laikā, mēs šobrīd runājam par 2003.gadu, tad jums arī nebija nekādu citu ziņu no citiem avotiem. Nu M.A.Flanagans nesaka, bet jūs tomēr varbūt zinājāt, kaut aptuveni, kas tad ir tie pārējie, ar kuriem jums pērkot šo uzņēmumu būtu jāvienojas jeb pilnīgi tumša bilde?

Liecinieks A.Šķēle: es varbūt varēju iedomāties vai nojaust, kuriem cilvēkiem varētu būt interese bijusi par šo te Kempmayer, vai viņi ir Kempmayer kompānijas lietu vai nodomu zinātāji, bet pilnīgi noteikti nevienu ne papīra galu, ne rakstisku vai mutisku apstiprinājumu par to, kam pieder tieši kas, es redzējis nebiju.

Tā nu beidzot ir taisnība. Protams, Šķēle zināja, kas bija Kempmayer lietu un nodomu zinātāji, viņš pats bija viens no viņiem, un, jā, taisnība ir arī tā, ka viņš nevienu rakstisku pierādījumu par to, “kam pieder tieši kas”, nebija redzējis.

Es arī neesmu redzējis. Prokurors arī nav redzējis tāpēc, ka tā šī shēma ir uzbūvēta. Visi rakstu gali par to, “kam pieder tieši kas”, glabājās tikai pie Flanagena, pie tam visu apskatāmo laika periodu pastāvīgi mainījās firmas un nosaukumi. Kurā brīdī kura firma pieder kuram un cik tālu ir akciju nodošanas no vienām rokām otrās, varēja paskaidrot tikai Flanagens, taču tajā pat laikā tas nemaina lietas būtību, jo viss, ko Flanagens darīja, tomēr notika, strikti vadoties no akcionāru instrukcijām. Piemēram, ja man bija 50% īpašumtiesību tādā vai citādā formā, Flanagens nevarēja atdot tos kādam citam bez manas ziņas. Tā būtu zādzība. Es biju viņam devis instrukcijas nodot man piederošās akcijas firmai, kuru norādīs Jānis Loze, kā tas izrietēja no manas sarunas ar Šķēli, par ko esmu liecinājis. Tagad no lietas materiāliem līdz ar to ir saprotams, ka Maikls Neigle bija tas, kurš pārņēma šīs īpašumtiesības un līdz līgumslēgšanas brīdim pilnībā bija pārņēmis 25% un vēl 12,5% uzskatīja par saviem. (Kur tajā brīdī bija vēl 12,5%, to šobrīd man ir grūti pateikt.)

Skaidrs, ka finansiāli no Andra Šķēles atkarīgie šīs lietas dalībnieki, kas varētu apstiprināt manas liecības, to nedarīs, un tiesai, liekot kopā visus faktus un pazīmes, nāksies izdarīt secinājumu, kurš stāsts ir ticamāks un kurš no mums melo, es vai Andri Šķēle. Iespējams, tas tiesai var arī nelikties tik svarīgi, jo jebkurā gadījumā nez vai aprakstītajās darbībās ir kas nelikumīgs, tomēr, ja jau mēs par to runājam un gribam noskaidrot patiesību, tad es uzskatu par savu pienākumu izklāstīt visu, ko es zinu par šiem notikumiem.

Tagad vēl īsi par vienu citu aspektu.

No apsūdzības šo gadu laikā mēs esam dzirdējuši daudz jautājumu, no kuriem izriet viena doma, ja mums, apsūdzētajiem, nebija pieredzes digitālās televīzijas ieviešanā, tas vien jau pierāda, ka Kempmayer bija iecerēts kā krāpniecība. Ja mums nevienam kabinetā nestāvēja lodāmuri un raidītāju detaļas, tad tas jau pierāda, ka mēs esam krāpnieki. Šajā sakarā es vēlos mazliet pastāstīt par savu pieredzi un domāšanu par šīm lietām, kāda tā bija tajā laikā un ir arī šobrīd.

Es sāku strādāt Ministru prezidenta birojā 1995. gada decembrī, kad es biju 23 gadus vecs. Man tajā brīdī nebija nekādas pieredzes nedz politikā, nedz kā augstu valsts amatpersonu preses sekretāram, nedz vispār tāda līmeņa uzdevumu risināšanā. Arī nekāda speciāla izglītība. Patiesībā arī lielākajai daļai manu kolēģu Ministru prezidenta birojā šādas pieredzes un izglītības nebija. Neskatoties uz to, reti kura valdība Latvijā no sabiedrisko attiecību viedokļa ir bijusi tik veiksmīga kā Šķēles pirmās divas. Pēc tam es kļuvu par Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju. Man nebija nekādas pieredzes reklāmā un lielu reklāmas kampaņu vadīšanā. Arī mazu kampaņu vadīšanā nē, man nebija vispār nekādas pieredzes un iepriekšēju zināšanu.

Mēs uzvarējām tajās vēlēšanās.

Tad es kopā ar partneriem nodibināju sabiedrisko attiecību aģentūru DDB&Co Hintzy Heymann Latvija. Es kļuvu par šī uzņēmuma direktoru. Man nebija nekādas izglītības uzņēmējdarbībā vai menedžmentā un nekādas pieredzes uzņēmumu vadīšanā. Dažos mēnešos mēs kļuvām par vienu no divām lielākajām sabiedrisko attiecību aģentūrām Latvijā, apsteidzot daudzus šajā biznesā jau ilgi strādājošus uzņēmumus.

Vēl dažus gadus vēlāk mēs kopā ar partneri izveidojām izdevniecību Liepnieks&Rītups, kurā es kļuvu par vadošo partneri. Mums nevienam nebija nekādas izglītības, kas saistītas ar izdevējdarbību, poligrāfiju vai ko tamlīdzīgu. Arī nekādas pieredzes. Šobrīd jūs nevarat pabeigt nevienu augstskolu Latvijā, nevienā humanitārā disciplīnā nesaskāries ar mūsu izdevumiem. Lielākā daļa no tiem ir akadēmiski, bilinguāli izdevumi, bet Dekarta meditācijas ir pat trilinguāls izdevums, kas ļauj studentiem un pētniekiem visās detaļās izsekot tekstam gan oriģinālā, gan latviešu tulkojumā vai kā Dekarta gadījumā salīdzināt paralēli arī abus Dekarta oriģinālus, latīņu valodā un franču valodā. Visi izdevumi ir ne tikai pirmizdevumi latviešu valodā, bet tajos ir arī plaši komentāri un palīgmateriāli, lai šos sarežģītos tekstus padarītu pieejamus ne tikai studentiem un zinātniekiem, bet visiem interesentiem. Tālu ne visām tautām un ne visās valodās pastāv šāda līmeņa un kvalitātes izdevumi, un tas, ka tādi ir pieejami latviešu valodā, ir, tikai pateicoties izdevniecības Liepnieks&Rītups skrupulozam un grūtam darbam daudzu gadu garumā.

Es šādi varētu turpināt, jo tie tālu nav vienīgie projekti un aktivitātes, kurās es esmu iesaistījies it kā bez iepriekšējās pieredzes un speciālas profesionālās izglītības, taču, lai tas nepārvērstos par bezgaumīgu sevis slavēšanu, teikšu, ka pretēji prokuratūras apgalvotajam esmu pārliecināts, ka man pietika pieredzes un zināšanu, lai pildītu Kempmayer akcionāra un sabiedrisko attiecību konsultanta funkcijas, un domāju, ka mans dzīvesgājums līdz šiem notikumiem ir tam apliecinājums.

Es vēl aizvien, arī šodien esmu pārliecināts par tūkstoš procentiem, ka cilvēki, kas uzsāka šo lietu, un cilvēki, kas tika piesaistīti, būtu īstenojuši digitālās televīzijas ieviešanas projektu visaugstākajā līmenī. Man nebija par to šaubu tad un nav tagad. Tikai un vienīgi politisku iemeslu dēļ šis projekts tika apturēts, tā realizācija nepieļauta un iesaistītie apsūdzēti, Ministru prezidenta biroja un Valsts kancelejas darbiniekiem personīgi iesaistoties izmeklēšanas procesā un krimināllietas safabricēšanā.

Paldies."

Novērtē šo rakstu: