Iesaki rakstu: 
Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta vadītāja Iveta Elksne par šo tēmu vispār nevēlas izteikties, savukārt LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte oficiālā vēstulē mēģina norobežoties no sava līgumdarbu pildītāja, kura publiskā izrādīšanās salīdzināma ar bēdīgi slavenā krievu aktiera Mihaila Porečenkova rīcību Doņeckā.
Daudzu Krievijas kinofilmu un seriālu "mačo" M. Porečenkovs 2014. gada rudenī Latvijas nevēlamo personu "melnajā sarakstā" tika iekļauts pēc tam, kad no Doņeckas separātistu kontrolētās teritorijas kameru priekšā bija no ložmetēja pašaudījies uz tolaik vēl Ukrainas spēku kontrolētās lidostas pusi.
Par M. Porečenkova iekļaušanu melnajā sarakstā jau dažas dienas pēc notikušā savā sociālo tīklu privātajā profilā paziņoja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, savukārt Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļas vadītāja Diāna Eglīte par M. Porečenkovu paziņoja, ka "pēc viņa pēdējām darbībām konflikta zonā pārkāptas starptautisko tiesību normas. Tādējādi graujot Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti, kas ir pats būtiskākais".
Taču izrādās, ka arī Latvijai ir savs "miniatūrais pašmāju Porečenkovs": par tādu kļuvis Kārlis Lesiņš - Latvijas Televīzijas līgumdarbu veicējs I. Elksnes vadītā LTV Ziņu dienesta vajadzībām, kura vadīts uzņēmums arī ir producējis vairākas LTV pārraidītas dokumentālās filmas.
Sociālajos tīklos var atrast virkni fotogrāfiju, kurās K. Lesiņš pozē kopā ar dažādu, tostarp arī atklāti teroristisku bruņotu grupējumu pārstāvjiem, turklāt šajos attēlos arī paša žurnālista rokās ir redzami dažādi šaujamieroči.
Divos no šiem paša K. Lesiņa sociālajos tīklos izvietotajiem fotoattēliem viņš redzams kopā ar maskotiem vīriem, kurus pats sauc par "Islamic Jihad militāristiem", - vienā no šiem attēliem viņa rokās ir triecienšautene, otrā - granātmetējs.
Vēl citā attēlā žurnālists atkal redzams kopā ar "Islamic Jihad militāristiem" un automātu rokās, vēl kādā - atkal ar šaujamo rokās, pozējot ar "Irākas kurdu armiju pešmerga. Vienīgajiem kaujiniekiem šajā reģionā, kas spējuši veiksmīgi cīnīties ar islāma valsti".
No Latvijas valsts oficiālā viedokļa kurdu zemessargu statuss nav īsti skaidrs, toties par Islamic Jihad kustību gan nekādu šaubu nav, - tā ir pazīstama un vispārzināma palestīniešu teroristu organizācija.
Ja bieži par teroristiem dēvētie Doņeckas separātisti publiski neizsakās par vēlmi iznīcināt visu Ukrainas valsti, tad Islamic Jihad mērķis gan ir skaidri deklarēts - tas ir Izraēlas valsts (ar kuru Latvijai ir diplomātiskās attiecības tāpat kā ar Ukrainu) iznīcināšana un neatkarīgas Palestīnas valsts dibināšana.
Izsakoties Latvijas Ārlietu ministrijas par M. Porečenkovu un Doņeckas separātistiem teiktajiem vārdiem, islāmisko džihādistu mērķis neapšaubāmi ir vēlme graut Izraēlas "teritoriālo integritāti un suverenitāti, kas ir pats būtiskākais".
Taču, taujāts par šo pozēšanu ar ieročiem rokās kopā ar vispāratzītiem teroristiem, pats žurnālists K. Lesiņš Pietiek taisnojas līdzīgi savam Krievijas "kolēģim" M. Porečenkovam - pirmām kārtām jau "Facebook ir mana privātā sociālā vietne, kurai nav nekādā saistība ar manu profesionālo darbību".
Tāpat žurnālists skaidro, ka arī nekādas līdzības ar M. Porečenkovu viņš savā rīcībā nesaskatot, jo "neesmu aktieris un neesmu uz nevienu šāvis".
Tikmēr LTV vadības attieksme pret "savu Porečenkovu" visprecīzāk dēvējama par kaunīgu. LTV Ziņu dienesta vadītāja I. Elksne, kura savulaik bija spiesta uzrakstīt atlūgumu pēc tam, kad atklājās, ka viņa līdztekus darbam sabiedriskajā televīzijā vada mediju treniņus privātklientiem, nevēlējās atbildēt uz Pietiek jautājumu par to, vai LTV speciālkorespondentiem pasaules "karstajos punktos" vispār pastāv kādi definēti un apstiprināti profesionālās ētikas principi.
I. Elksnei nebija atbildes arī uz jautājumu - vai viņa kā LTV ziņu dienesta vadītāja uzskata par pieļaujamu, ka sabiedriskās TV darbinieks, kura komandējumu apmaksai tiek izmantoti nodokļu maksātāju līdzekļi, pasaules karstajos punktos pozē kopā ar bruņotu grupu kaujiniekiem, turot rokās un, iespējams, arī izmantojot šaujamieročus.
Šo LTV Ziņu dienesta vadītājas nespēju atbildēt izskaidro Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) oficiāls dokuments, kurā minēts, ka, "ņemot vērā NEPLP rīcībā esošo informāciju, ko LTV sniedza NEPLP elektroniskā formā šā gada 22. oktobrī, LTV nav izstrādājusi īpašus profesionālās ētikas standartus korespondentu rīcībai pasaules "karstajos punktos"".
Saskaņā ar NEPLP dokumentu LTV korespondenti tiekot instruēti tikai un vienīgi "par tur esošo situāciju, korespondenta darba uzdevumu, iespējamajiem riskiem un rīcības variantiem, lai tos novērstu vai mazinātu".
Tikmēr LTV valdes priekšsēdētājs I. Belte, kuram Pietiek sākotnēji neminēja tieši K. Lesiņa gadījumu, gari aprakstīja dažādos normatīvos, ko ievērojot LTV Ziņu dienesta, taču šo aprakstu noslēdza ar apliecinājumu, ka "drošības prasību dēļ ir jāizvairās no jebkāda ieroča un munīcijas ņemšanas rokās pat tur, kur tas būtu pieļaujams no žurnālistiska stāstījuma loģikas viedokļa un nav pretrunā ar ētiku".
Jau pēc tam, uzzinājis, par ko tieši ir runa, I. Belte nākamajā oficiālajā skaidrojumā Pietiek mēģināja iespējami norobežoties no K. Lesiņa. Saskaņā ar LTV valdes priekšsēdētāja loģiku, nebūt ne uz visām personām, kas veido sižetus sabiedriskās televīzijas ziņu raidījumiem, attiecoties LTV Rīcības un ētikas kodeksa normas.
"Paskaidroju, ka Kārlis Lesiņš nav LTV darbinieks. Līdz ar to viņam LTV nav noteikti darba pienākumi, un viņam tieši nav saistošas LTV Rīcības un ētikas kodeksa normas. Ar K. Lesiņu bija noslēgts autora līgums, saskaņā ar kura noteikumiem viņš kā autors pēc LTV pasūtījuma veidoja atsevišķus sižetus LTV Ziņu dienesta vajadzībām," skaidro I. Belte, par "savu Porečenkovu" vēl piebilstot: "Šā līguma darbība ir beigusies."
Raksts pirmoreiz tika publicēts laikrakstā Diena.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.