Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēģinot slēpt ziņas par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (Vienotība) un viņa „operas biedra” – oficiāli padomnieka posteni ieņemošā Mārtiņa Drēģera ārvalstu braucieniem uz nodokļu maksātāju rēķina, kā arī datus par ministrijā izmaksātajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām, Ārlietu ministrija cietusi sakāvi administratīvajā tiesā, kas iestādes rīcību ir atzinusi par prettiesisku. Šī ir jau otrā prāva, kurā Ārlietu ministrija cieš sakāvi saistībā ar vēlmi slēpt informāciju par nodokļu maksātāju naudas tēriņiem.

Ziņas par ārvalstu braucieniem par valsts līdzekļiem, kuros ārlietu ministrs Rinkēvičs ņem līdzi savu padomnieku Drēģeri, Pietiek sāka vākt 2015. gada rudenī. Iemesls tieši šādas informācijas pieprasīšanai toreiz bija žurnālā Kas Jauns publicēta fotogrāfija, kurā bija redzams, kā Rinkēvičs uz svinīgo koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī ierodas kopā ar savu padomnieku preses jautājumos Drēģeri.

Ārlietu ministrijas apkopotā informācija liecina, ka savu gados jauno padomnieku ārlietu ministrs ņem līdzi ne tikai uz valsts jubilejas svinīgo pasākumu, uz kuru amatpersonas parasti ierodas ar saviem dzīvesbiedriem un dzīvesbiedrēm, bet arī ļoti daudzos ārvalstu komandējumos, kuros šāda preses sekretāra līdzdalība ir grūti pamatojama ar darba vajadzībām.

Aizdomas par šādas līdzi ņemšanas patiesajiem iemesliem vēl nopietnākas padara fakts, ka to, kāda tieši bijusi Drēģera lietišķā atdeve šajos braucienos, Ārlietu ministrija gan neatklāj, jo visas komandējumu atskaites esot ierobežotas pieejamības informācija.

Tikmēr pēdējos gados publiski izteiktas aizdomas par to, ka Ārlietu ministrijas vadība un ministrs Rinkēvičs kadru jautājumus vismaz reizēm risina, ņemot vērā nevis amatu pretendentu profesionālismu un kvalifikāciju, bet gan talantus pilnīgi citās jomās.

Pērn administratīvā tiesa jau nosprieda, ka Rinkēviča vadītajai Ārlietu ministrijai ir jāatvainojas par informācijas slēpšanu un jāatklāj tās līdz šim slēptās ziņas par tās darbiniekiem izmaksātajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām.

Kā bija konstatēts tiesas spriedumā, Rinkēviča vadītā ministrija ne tikai nebija sniegusi pieprasīto informāciju par ministrijas darbiniekiem pagājušā gada pirmajos mēnešos izmaksātajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām, bet arī gan informācijas prasītājam, gan arī tiesai apgalvojusi, ka šāda informācija jau esot publiski pieejama: ja kādu šādas ziņas interesējot, tas varot pats „to sagrupēt un analizēt atbilstoši viņa interesei”.

Paskaidrojumos tiesai Ārlietu ministrija bija arī apgalvojusi, ka, lai sabiedrības pārstāvim sniegtu šādas ziņas par nodokļu maksātāju līdzekļu tēriņiem, tai „būtu jāvelta papildu cilvēkresursi nepieciešamās informācijas apkopošanai un sagrupēšanai”. Turklāt esot arī pieļaujama iespēja, ka kāds varētu vēlēties arī turpmāk uzzināt, kā balvām un prēmijām tiek tērēti budžeta līdzekļi, bet šādu ziņu sniegšanai Ārlietu ministrijas rīcībā neesot resursu.

Savukārt tiesa spriedumā norādījusi Rinkēviča vadītajai ministrijai, ka Latvijā ir spēkā Informācijas atklātības likums, kuras mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.

Pārbaudot Ārlietu ministrijas argumentus, tiesa bija konstatējusi, ka faktiski iestāde ir mēģinājusi maldināt ne tikai piemaksu informācijas pieprasītāju, bet arī pašu tiesu. „Atzīstams, ka, atsakot pieteicējam izsniegt pieprasīto informāciju atbildētāja nepamatoti ir norādījusi uz šādas informācijas pieejamību publiskajā telpā, jo internetā bez maksas nav pieejama pieteicēja pieprasītā informācija,” teikts spriedumā.

Tiesa bija atzinusi par nepamatotu arī Ārlietu ministrijas apgalvojumu, ka pieprasīto ziņu sniegšana no iestādes prasītu pārmērīgu piepūli: „Pieteicēja prasība saņemt šādu informāciju mēneša ietvaros nevarētu nekādā veidā apdraudēt iestādes darbu vai citu personu tiesības. Turklāt tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka ministrija daļēji jau sagrupē šādu informāciju.”

Šajā gadījumā tiesa bija arī uzskatījusi, ka Ārlietu ministrijas rīcība, slēpjot no sabiedrības pārstāvja nodokļu maksātāju līdzekļu izmantojumu, ir bijusi pietiekami nopietnai, lai ministrijai uzliktu par pienākumu „rakstveidā atvainoties pieteicējam par tiesību aizskārumu, kas radies ar ministrijas prettiesiskiem lēmumiem”.

Šo spriedumu Rinkēviča vadītā ministrija gan nav vēlējusies pildīt un ir iesniegusi par to kasācijas sūdzību, savukārt Pietiek šodien publicē jauno tiesas spriedumu, ar kuru ministrijas rīcība, slēpjot ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, ir atzīta par prettiesisku.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 30.janvārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese T.Jefremova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicēja Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Ārlietu ministrijai sniegt pieteicēja 2017.gada 2.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu - atvainošanos.

Aprakstošā daļa

[1] Ārlietu ministrijā 2017.gada 5.septembrī saņemts pieteicēja 2017.gada 2.septembra iesniegums, kurā pieteicējs, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumu, lūdz sniegt informāciju par katru no komandējumiem, kuros 2017.gada augustā ir devies ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un ministrijas darbinieki Mārtiņš Drēģeris un Andrejs Pildegovičs. Pieteicējs lūdza arī sniegt informāciju par katru Ārlietu ministrijā nodarbināto personu, kas 2017.gada augustā ir saņēmusi prēmijas, novērtēšanas prēmijas, naudas balvas vai piemaksas ārpus darba līgumā noteiktā ikmēneša atalgojuma un personām, kas pieņēmušas lēmumu par šādu papildus samaksas piešķiršanu.

[2] Ārlietu ministrija ar 2017.gada 18.septembra vēstuli Nr.41-24708 sniegusi pieteicējam atbildi uz informācijas pieprasījumu, atsakot pieteicējam sniegt minēto informāciju.

[3] Par Ārlietu ministrijas atteikumu sniegt informāciju pieteicējs ir vērsies tiesā, norādot, ka atteikums ir prettiesisks.

[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Ārlietu ministrija pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz ministrijas 2017.gada 18.septembra vēstulē Nr.41-24708 norādītajiem argumentiem, papildus paskaidrojot sekojošo.

[4.1] Ministrija vērsa pieteicēja uzmanību uz ministrijas daudzkārt iepriekš sniegtajām norādēm par informācijas avotiem, kuros var atrast pieteicēju interesējošo informāciju par ministrijā izmaksātajām prēmijām, novērtēšanas prēmijām, naudas balvām vai piemaksām ārpus darba līgumā noteiktā ikmēneša atalgojuma, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem ir publicēta ministrijas mājaslapas sadaļā “Budžets”.

[4.2] Pieteicēja norādītais pamats informācijas pieprasīšanai - veicināt tiesiskumu un labas pārvaldības principus valsts pārvaldē nav pietiekams, lai atzītu, ka pieteicēja interese ir tik nozīmīga, lai pieteicējam izsniegtu ierobežotas pieejamības informāciju. Turklāt Valsts kontrole veic valsts iestāžu finanšu, likumības un lietderības revīzijas atbilstoši savai kompetencei.

[4.3] Pieteicēja prasījums par morālā kaitējuma atlīdzinājumu - atvainošanos - ir nepamatots, jo informāciju atteikts sniegt pamatoti. Turklāt pieteicējs nav pamatojis kaitējuma apjomu un tā cēloņsakarību ar ministrijas atteikumu sniegt informāciju.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.‘panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs nav lūdzis lietas izskatīšanu mutvārdu procesā un nepastāv citi šķēršļi lietas izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir apmierināms.

[7] Lietā pastāv strīds, vai Ārlietu ministrija tiesiski ir atteikusies sniegt pieteicējam viņa 2017.gada 2.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Pieteicējs ir izteicis un tiesa ir ierosinājusi lietu arī par atlīdzinājuma prasījumu, tādējādi konstatējams, ka tiesvedības ietvaros kā patstāvīgs izspriežams arī prasījums par iestādes rīcības (informācijas nesniegšanas) atzīšanu par prettiesisku. Minētais pamatojams ar to, ka prasījums par atlīdzinājumu nevar pastāvēt bez prasījuma par to rīcību (vai lēmumu), kas zaudējumus vai kaitējumu izraisījusi (ja vien attiecīgās rīcības vai lēmuma prettiesiskums jau nav saistoši konstatēts) (skat. Augstākās tiesas 2017.gada 24.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-358/2017 6.punktu).

[8] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 1.panta 1.punktu informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2.panta otrajā un trešajā daļā ietvertajām tiesību normām minētā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Savukārt minētā likuma 2.panta trešajā daļā noteikts, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

[9] Pieteicējs 2017.gada 2.septembra iesniegumā Ārlietu ministrijai lūdza sniegt informāciju par katru no komandējumiem, kuros 2017.gada augustā ir devies ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un ministrijas darbinieki Mārtiņš Drēģeris un Andrejs Pildegovičs. Attiecībā uz ministrijas darbiniekiem Mārtiņu Drēģeri un Andreju Pildegoviču pieteicējs lūdza norādīt komandējuma ilgumu (sākuma datumu, beigu datumu), komandējuma maršrutu, komandējuma mērķi, personu, kas pieņēmusi lēmumu par komandējuma nepieciešamību, personu, kas pieņēmusi lēmumu par komandējuma apstiprināšanu, komandējuma izmaksas (atsevišķi - transporta izmaksas, viesnīcas izmaksas, dienasnaudu), kā arī komandējuma atskaiti. Attiecībā uz ārlietu ministru E.Rinkēviču papildus iepriekšminētajai informācijai tika prasīta arī informācija par personām, kas komandējumā devušās līdz ar ministru, personu, kas pieņēmusi lēmumu par katras no pavadošajām personām došanās komandējumā lietderību, personu, kas pieņēmusi lēmumu par komandējuma apstiprināšanu katrai no pavadošajām personām, komandējuma izmaksas katrai no pavadošajām personām (atsevišķi - transporta izmaksas, viesnīcas izmaksas, dienasnauda), katras pavadošās personas komandējuma atskaite.

[10] Ārlietu ministrija atteicās sniegt pieteicējam sprieduma 9.punktā minēto informāciju, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 11.2 panta trešo daļu, kas noteic, ka iestāde var atteikties izpildīt informācijas pieprasījumu vai tā izpildes nosacījumus, ja informācijas pieprasījums vai tā izpildes nosacījumi nav samērojami ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības.

Ministrija norāda, ka laika posmā no 2016.gada l.janvāra līdz 2017.gada 15.septembrim pieteicējs Ārlietu ministrijā ir iesniedzis 42 iesniegumus, uz kuriem ministrija ir sniegusi pamatotas atbildes. Pieteicēja sistemātisko informācijas pieprasījumu skaits kopumā rada daudz lielāku ministrijas finansiālo un cilvēkresursu noslodzi no vienas personas puses, nekā mediju pieprasījumi ministrijai. Līdz ar to ir pamats apšaubīt, vai šādā gadījumā tiek ievērots samērīgums starp pieteicēja tiesībām iegūt informāciju un iestādes pamatfunkciju (netraucētu) veikšanu, kā arī citu personu tiesībām izmantot publiskos resursus un saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības. Privātpersona tiesības saņemt informāciju nedrīkst izmantot negodprātīgi. Privātpersona nevar prasīt, lai iestāde informācijas ieguvi un apstrādi veic konkrētās personas vietā tikai tāpēc, ka personai informācijas ieguve šķiet pārāk sarežģīta vai laikietilpīga.

[11] Tiesa no atbildētājas paskaidrojumiem pievienotajiem dokumentiem (lietas 21.- 64.lapa) konstatē, ka pieteicējs laika posmā no 2017.gada janvāra līdz augustam ik mēnesi ir vērsies Ārlietu ministrijā sniegt līdzīga satura informāciju par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un ministrijas darbinieku Mārtiņa Drēģera un Andreja Pildegoviča komandējumiem. Tiesa konstatē, ka pieteicējam ik mēnesi tabulas formā (1 līdz 3 lappuses gara) minētā informācija ir sniegta. Tādējādi tiesa secina, ka atbildētajai pastāv jau iestrādāts mehānisms, kādā pieteicējam tiek sniegta minētā informācija, turklāt iepriekšējās atbildēs uz pieteicēja informācijas pieprasījumiem Ārlietu ministrija nav norādījusi, ka pieteicēja informācijas pieprasījums vai tā izpildes nosacījumi nav samērojami ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem.

Papildus tiesa konstatē, ka pieteicējs jau 2015.gadā ir nosūtījis Ārlietu ministrijai līdzīga satura informācijas pieprasījumus, par ko viņš ir informējis sabiedrību portālā www.pietiek.com, norādot pamatojumu, kāpēc viņu interesē minēto amatpersonu komandējumi

(https://pietiek.com/raksti/arlietu ministrijai nosutits pieprasijums par rinkevica un dreger a kopējiem komandējumiem). Arī 2016.gadā pieteicējs Ārlietu ministrijai ir nosūtījis līdzīga satura informācijas pieprasījumus un saņēmis prasīto informāciju un publicējis uz tās pamata izdarītos secinājumus ( http://nra.lv/latviia/186866-dazos-menesos-rinkevica-un-padomnieka- komandeiumi-izmaksaiusi-18-000-eiro.htm). Tādējādi tiesa secina, ka apmēram divus gadus Ārlietu ministrija ir sniegusi informāciju attiecībā uz pieteicēja līdzīga satura informācijas pieprasījumiem, taču šajā lietā ir nolēmusi atteikt pieteicējam viņa prasīto informāciju par minēto Ārlietu ministrijas amatpersonu komandējumiem.

Tiesa secina, ka Ārlietu ministrija lēmumā ir citējusi Informācijas atklātības likuma 11.2 panta trešo daļu un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumus, taču nav norādījusi, kā minētajās lietās paustās atziņas ir piemērojamas šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, proti, kāds konkrēti nesamērīgs resursu patēriņš rodas, atbildot uz pieteicēja informācijas pieprasījumu, it īpaši, ja iepriekš ik mēnesi bez iebildēm ir sniegta pieteicēja pieprasītā informācija. Fakts, ka pieteicējs 2016. un 2017.gadā ir griezies kopsummā ar 42 informācijas pieprasījumiem, tiesas ieskatā nav pietiekams pamats informācijas atteikumam, jo pieteicējs nodarbojas ar žumālistisko darbību, kas var ietvert sevī regulārus un biežus informācijas pieprasījumus no valsts iestādēm, turklāt, kā tiesa to jau norādīja, iepriekš līdzīga satura pieteicēja informācijas pieprasījumi ir apmierināti. Tiesas ieskatā šajos lietas faktiskajos apstākļos pieteicēja pieprasītās informācijas apkopošana un sniegšana par viena mēneša laika posmu nav atzīstama par nesamērojamu ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem.

Turklāt Informācijas atklātības likuma ll.2 panta ceturtā daļa nosaka, ka iestāde var uzaicināt privātpersonu iestādei un privātpersonai abpusēji pieņemamā laikā iepazīties ar pieprasīto informāciju iestādē, ja informācijas pieprasījums ir nesamērīgi apjomīgs vai informācijas izsniegšana ārpus iestādes nav iespējama informācijas uzglabāšanas nosacījumu dēļ. Lēmumā nav sniegts pamatojums, kādēļ nav bijusi iespējama Informācijas atklātības likuma ll.2 panta ceturtās daļas piemērošana šajā lietā, kas varētu būt kā kompromisa risinājums situācijā, kad informācijas pieprasījuma apmierināšana prasa samērā lielus iestādes resursus.

Ārlietu ministrija norāda, ka tā nāv guvusi apstiprinājumu tam, kā pieteicējs ir izmantojis līdz šim iegūto informāciju, kāds ir ieguvums sabiedrībai no šāda veida informācijas pieprasījumiem. Ārlietu ministrijai minētais liedz pārliecināties, ka pieteicējs saņemto informāciju izmanto labā ticībā, rīkojoties Latvijas sabiedrības interesēs, nevis citos nolūkos.

Tiesa savukārt norāda, ka Informācijas atklātības likums nenosaka pieļaujamos mērķus, kādiem ir izmantojama iegūtā vispārpieejamā informācija, turklāt fakts, ka pieteicējs interpretē saņemto informāciju tādā veidā, kas, iespējams, nav pieņemams Ārlietu ministrijas amatpersonām, nav tiesisks pamats, lai atteiktos sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju, pamatojoties uz šaubām, vai pieteicējs saņemto informāciju izmanto labā ticībā, rīkojoties Latvijas sabiedrības interesēs, nevis citos nolūkos. Viedokļu daudzveidība ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa un tā ir aizsargājama, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 1. un 1 OO.pantu.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka Ārlietu ministrija nepamatoti un līdz ar to prettiesiski ir atteikusies pieteicējam sniegt sprieduma 9.punktā minēto informāciju.

[12] Pieteicējs 2017.gada 2.septembra iesniegumā lūdza arī sniegt informāciju par katru Ārlietu ministrijā nodarbināto personu, kas 2017.gada augustā ir saņēmusi prēmijas, novērtēšanas prēmijas, naudas balvas vai piemaksas ārpus darba līgumā noteiktā ikmēneša atalgojuma un personām, kas pieņēmušas lēmumu par šādu papildus samaksas piešķiršanu.

Ārlietu ministrija atteica minētās informācijas sniegšanu, jo minētajai informācijai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, jo tās atklāšana var radīt kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm. Tā ir informācija, kas saistīta ar valsts drošību, tā ietver nepieciešamo ekonomisko, militāro, politisko un diplomātisko pasākumu kopumu, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Šādas informācijas izpaušana var kaitēt Latvijas valsts interesēm, tai skaitā ārpolitiskajām interesēm, ministrijas darbībai un tās nodarbināto drošībai. Saskaņā ar Arhīvu likuma 13.panta otrās daļas 3.punktu, Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otro daļu Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā un pārstāvniecībās radītajiem dokumentiem ir, kā arī Ārlietu ministrijas informācija sistēmu datiem ir ierobežotas pieejamības informācija statuss un līdz ar to nevar tikt sniegta informācija nedz par to skaitu, nedz saturu.

Pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturto daļu, Ārlietu ministrija norādīja, ka pieteicējs nav pamatojis ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumu un nav norādījis mērķi, kuram pieprasītā informācija tiks izmantota.

Papildus Ārlietu ministrija pieteicēju aicina pieprasīto informāciju meklēt ministrijas iepriekšējās atbildēs pieteicējam norādītajos informācijas avotos.

[13] Tiesa pārbauda, vai Ārlietu ministrija pamatoti ir atteikusies sniegt pieteicējam sprieduma 12.punktā minēto informāciju, uzskatot to par ierobežotas pieejamības informāciju.

[13.1] Ierobežotas pieejamības informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Informācijas atklātības likuma 5.panta otrajā daļā ir dots izsmeļošs uzskaitījums, kādai informācijai var tikt piešķirts ierobežotas pieejamības statuss. Atbilstoši šā panta 1.punktam par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu.

Arhīvu likuma 13.panta otrās daļas 3.punkts paredz, ka pieejamība tiek ierobežota publiskajiem dokumentiem, kuri radīti vai saņemti valsts drošības iestādēs, Aizsardzības ministrijā, Ārlietu ministrijā, Iekšlietu ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts kancelejā vai tiek glabāti Latvijas Nacionālajā arhīvā, kuri satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Šiem dokumentiem attiecīgās institūcijas vadītājs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu.

Saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otro daļu diplomātiskā un konsulārā dienesta informācijai, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai privātpersonu tiesībām un likumiskajām interesēm, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu no informācijas radīšanas vai saņemšanas brīža.

Ministrijas 2011.gada 13.oktobra kārtība Nr.14 „Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” (turpmāk - Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14) nosaka ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informāciju un rīcību ar šo informāciju un tā attiecas uz Ārlietu ministrijas centrālo aparātu un Latvijas Republikas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām.

[13.2] Tiesa Ārlietu ministrijas kārtības Nr.14 tekstā nesaskata tiesību normu, kura noteiktu, ka informācija par Ārlietu ministrijas amatpersonām un darbiniekiem piešķirtajām prēmijām, novērtēšanas prēmijām, naudas balvām vai piemaksām ārpus darba līgumā noteiktā ikmēneša atalgojuma un personām, kas pieņēmušas lēmumu par šādu papildus samaksas piešķiršanu, ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju. Tiesa uzskata par nepamatotu Ārlietu ministrijas norādīto, ka Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14 nosaka ierobežotas pieejamības statusu visiem Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā un pārstāvniecībās radītajiem dokumentiem, jo tiesa konstatē, ka Ārlietu ministrijas kārtība Nr.14 paredz tikai noteiktu dokumentu veidu uzskaitījumu, attiecībā uz kuriem ir piemērojams ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Ārlietu ministrija atsaucas uz minētās kārtības 3.2.6. apakšpunktu, kas paredz, lai nodrošinātu ārlietu dienesta informācijas aizsardzību, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm, tiek noteikts vispārējs 30 gadus ilgs informācijas pieejamības ierobežojuma periods no dokumenta saņemšanas vai radīšanas dienas Ārlietu ministrijas informācijas sistēmu datiem, tai skaitā datubāzēm. Tiesa savukārt uzskata, ka minētais Ārlietu ministrijas kārtības Nr.14 3.2.6. apakšpunkts nenozīmē, ka jebkurai informācijai, kas atrodas elektroniskā formā jebkurā Ārlietu ministrijas datubāzē, automātiski tiek ir piešķirts ierobežotas pieejamības statuss. Interpretējot minēto tiesību normu sistēmiski, ņemot vērā, kādai informācijai ir noteikta ierobežota pieejamība uz 30 gadiem pārējos Ārlietu ministrijas kārtības Nr.14 3.punkta apakšpunktos, tiesa uzskata, ka tā ir piemērojama valsts informācijas sistēmu datiem, un no Valsts informācijas sistēmu reģistra tiesa konstatē, ka Ārlietu ministrijas pārziņā ir reģistrēta tikai viena valsts informācijas sistēma - Konsulārais reģistrs (https://www.visr.eps.gov.lv/visr/default.aspx?action=2&type=:2), kā arī tā ir piemērojama Ārlietu ministrijas informācijas sistēmām un datubāzēm, kuras satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm.

[13.3] Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3.panta devītā daļa nosaka, ka valsts vai pašvaldības institūcija tās mājaslapā internētā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā publisko informāciju par amatpersonu (darbinieku), izņemot šā likuma 9. un 10.pantā minētās amatpersonas (darbiniekus), atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām. Plašāku informāciju par amatpersonas (darbinieka), kā arī šā likuma 9. un 10.pantā minēto amatpersonu (darbinieku) atlīdzību sniedz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā. Minētā likuma 9. un 10.pants attiecas uz karavīru un valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas apmēru.

Ministru kabineta 2016.gada 12.aprīļa noteikumu Nr.225 “Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr.225) 3.punkts nosaka, ka valsts un pašvaldības institūcija (tai skaitā ostas pārvalde un Latvijas Banka), kapitālsabiedrība, biedrība un nodibinājums tīmekļvietnē publisko informāciju par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem. Publiskojot informāciju par piemaksām, prēmijām, naudas balvām un sociālajām garantijām, norāda to veidus, apmēru un piešķiršanas pamatojumu vai kritērijus attiecīgajā institūcijā atbilstoši šo noteikumu 3. pielikumam (t.i., norādot piemaksas, prēmijas, naudas balvas vai sociālās garantijas veidu, tās apmēru un piešķiršanas pamatojumu vai kritērijus).

No minētajiem tiesību aktiem tiesa secina, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt informācijai par valsts amatpersonu un darbinieku atalgojumu, tai skaitā piemaksām, prēmijām, naudas balvām un sociālajām garantijām, to veidiem, apmēru un piešķiršanas pamatojumu vai kritērijiem ierobežotu pieejamību, gluži otrādi, tas ir uzlicis iestādei pienākumu to publiskot, izņemot karavīru un valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) atalgojumu. Tādējādi likumdevējs jau ir izdarījis apsvērumus, kuru iestāžu amatpersonu un darbinieku atalgojuma atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm, un Ārlietu ministrija nav minēto iestāžu sarakstā.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka Ārlietu ministrija prettiesiski ir atteikusies izsniegt pieteicējam sprieduma 12.punktā minēto informāciju, uzskatot to par ierobežotas pieejamības informāciju.

[14] Tiesa uzskata, pat, ja pieteicēja pieprasītā informācija būtu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, pieteicējs ir pamatojis minētās informācijas saņemšanas nepieciešamību un tās izmantošanas mērķus, 2017.gada 2.septembra iesniegumā norādot, ka pieprasītā informācija viņam ir nepieciešama, lai veicinām tiesiskumu valsts pārvaldē un labas pārvaldības principus.

Augstākā tiesa 2017.gada 20.aprīļa spriedumā lietā NT. SKA-463/2017 ir norādījusi, ka Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā ietvertā prasība pamatot informācijas pieprasījumu, kā arī norādīt mērķi, kuram pieprasītā informācija tiks izmantota, nav pašmērķīga. Tās jēga ir nodrošināt, lai iestādei būtu iespējams izvērtēt pieprasītās informācijas izsniegšanas pieļaujamību. Līdz ar to. lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, izšķiroša nozīme ir nevis tam. cik detalizēti attiecīgajā informācijas pieprasījumā ir norādīts informācijas nepieciešamības pamatojums, bet gan tam, vai iestādei pastāvošajos apstākļos objektīvi ir iespējams novērtēt, vai personas informācijas pieprasījuma pamatā ir likumisku interešu aizsardzības nepieciešamība, kas prevalē pār interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgā informācija ir atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju (sal. Augstākās tiesas 2017.gada 20.aprīļa spriedums lietā Ar. SK.4-463/2017 (A420305515) 11.punkts).

Lai arī Ārlietu ministrija, lai pamatotu savai viedokli, paskaidrojumos ir atsaukusies uz minēto Augstākās tiesas spriedumu, tiesa uzskata, ka minētajā tiesas spriedumā paustā atziņa norāda uz to, ka lūgumā izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju nav nepieciešams izvērsts un detalizēts ierobežotas pieejamības informācijas saņemšanas nepieciešamības un tās izmantošanas mērķu apraksts, ja no konkrētās lietas konteksta vai faktiskajiem apstākļiem ir iespējams izvērtēt, vai personas informācijas pieprasījuma pamatā ir likumisku interešu aizsardzības nepieciešamība, kas prevalē pār interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgā informācija ir atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju.

No minētā secināms, ka atbildētājai bija jāzina, ka pieteicējs nav vērsies Ārlietu ministrijā ar informācijas pieprasījumu nezināmu vai nekonkrētu mērķu īstenošanai, jo sabiedrībai un noteikti arī Ārlietu ministrijai ir zināms, ka pieteicējs ir žurnālists, kurš pēta valsts līdzekļu izmantošanas efektivitāti un regulāri publicē savus secinājumus šajā jomā portālā www.pietiek.com. Tādējādi tiesa uzskata, ka šīs lietas faktiskajos apstākļos ir uzskatāms, ka pieteicējs ir sniedzis pamatojumu minētās informācijas saņemšanas nepieciešamībai un norādījis tās izmantošanas mērķus.

[15] Lietā ir arī pārbaudāms, vai pieteicējs sprieduma 12.punktā norādīto informāciju var atrast Ārlietu ministrijas iepriekšējās atbildēs pieteicējam norādītajos informācijas avotos.

Tiesa konstatē, ka pieteicējs 2017.gada 6.janvāra, 6.februāra, 11.marta, 28.aprīļa, 1.jūnija, 8.augusta iesniegumā (lietas 21., 30., 35., 45., 50., 61.lapa) ir ietvēris līdzīgus lūgumus sniegt informāciju par Ārlietu ministrijas amatpersonu atalgojumu 2016.gadā un 2017.gada janvārī, februārī, aprīlī, maijā un jūlijā.

Ārlietu ministrija, 2017.gada 24.janvārī, 17.februārī, 28.martā, 13.maijā, 16.jūnijā un 23.augustā atbildot uz minētajiem pieteicēja informācijas pieprasījumiem, norāda, ka pieteicēja pieprasīto informāciju var sameklēt Ārlietu ministrijas internēta mājaslapā sadaļā “Budžets”, norādot konkrētas saites (lietas 27., 34., 40., 13., 56., 62.lapa).

Tiesa konstatē, ka minētajās Ārlietu ministrijas atbildes vēstulēs norādītajā internēta adresē www.mfa.gov.lv/aktualitates/budzets (skatīta 2018.gada 26.janvārī) ir atrodams amatpersonām izmaksātais atalgojums tikai par vienu iepriekšējo mēneši, kur tabulas veidā atspoguļots amatpersonas vārds un uzvārds, amata nosaukums, izmaksai aprēķinātā atalgojuma summa ar sadalījumu - regulārais atalgojums un pārējais noteiktais atalgojums.

Interneta adresē http://www.mfa.gov.lv/images/budzets/Piemaksas prēmijas naudas balvas 2017 publicesanai.pdf (skatīta 2018.gada 26.janvārī) ir atrodama tikai vispārējā informācija par piemaksām, prēmijām, naudas balvām, sociālajām garantijām un to noteikšanas kritērijiem Ārlietu ministrijā, kurā norādīti piemaksu vai prēmiju veidi un naudas balvas, to apmēri % no mēnešalgām un ministrijā noteiktie kritēriji to piešķiršanai.

Savukārt internēta adresē http://www.mfa.gov.lv/images/budzets/amatu sadalijums dec 2017.pdf (skatīta 2018.gada 26.janvārī) ir arī pieejama tikai vispārējā informācija par ministrijas amatpersonu un darbinieku mēnešalgas apmēru sadalījumā pa amatu grupām, kurā atspoguļots amata nosaukums, mēnešalgas diapazons, amata vietu skaits un vidējā mēnešalga.

No minētā tiesa secina, ka minētajās Ārlietu ministrijas vēstulēs norādītajās internēta adresēs nav pieejama pieteicēja pieprasītā informācija, proti, no minētajām internēta adresēm nav iespējams noskaidrot, kuras amatpersonas konkrētajā mēnesī ir saņēmušas prēmijas, novērtēšanas prēmijas, naudas balvas vai piemaksas papildus noteiktajam ikmēneša atalgojumam, kāds ir minēto izmaksu lielums un izmaksu datums, pamatojums un kura persona ir piešķīrusi attiecīgo prēmiju, naudas balvu vai piemaksu.

Līdz ar to atzīstams, ka, atsakot pieteicējam izsniegt pieprasīto informāciju, atbildētāja nepamatoti ir norādījusi uz šādas informācijas pieejamību publiskajā telpā, jo internētā nav pieejama pieteicēja pieprasītā informācija un tādēļ Informācijas atklātības likuma 12.panta trešā daļa izskatāmajā gadījumā nevarēja būt par pamatu pieprasītās informācijas izsniegšanas atteikumam.

[16] Ņemot vērā sprieduma 8.-15.punktos norādīto, tiesa secina, ka šajā lietā pārsūdzētais lēmums, ar kuru Ārlietu ministrija atteikusi pieteicējam sniegt pieprasīto informāciju, ir prettiesisks un Ārlietu ministrijai ir uzliekams pienākums trīsdesmit dienu laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās dienas izsniegt pieteicējam 2017.gada 2.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju.

[17] Ievērojot, ka tiesa lēmumu ir atzinusi par prettiesisku, tiesai ir pamats izvērtēt pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvi tiesiskajās attiecībās tiesības uz atlīdzinājumu paredz Administratīvā procesa likuma 92.pants un tās detalizē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk - Atlīdzināšanas likums).

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 9.pantu morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Atlīdzināšanas likuma 11 .panta trešā daļa paredz, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Privātpersonai ir pienākums norādīt morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

Pieteicējs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, uzliekot pienākumu Ārlietu ministrijai atvainoties pieteicējam.

Tiesa uzskata, ka pieteicējam šajā lietā ar Ārlietu ministrijas prettiesisko lēmumu ir nodarīts morālais kaitējums, jo pieteicējam prettiesiski ir liegta Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto pamattiesību īstenošana, tādējādi ir noticis būtisks personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo un ceturto daļu morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Ja tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā ir pamats apmierināt pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, uzliekot par pienākumu Ārlietu ministrijai rakstveidā atvainoties pieteicējam par tiesību aizskārumu, kas radies ar ministrijas prettiesiskiem lēmumiem. Tiesas ieskatā, saņemot šādu rakstveida atvainošanos, pieteicējs gūs pietiekošu morālu gandarījumu par viņa tiesību aizskārumu.

[18] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Pieteicējs samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 5.lapa) par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Ņemot vērā minēto, no atbildētājas piespriežama par labu pieteicējam viņa samaksātā valsts nodeva 30 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daju Administratīvā rajona tiesa nosprieda

apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Ārlietu ministrijas 2017.gada 18.septembra lēmumu Nr.41- 24708, atsakot sniegt Lato Lapsam 2017.gada 2.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Uzlikt par pienākumu Ārlietu ministrijai 30 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt Lato Lapsam viņa 2017.gada 2. septembra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Uzlikt par pienākumu Ārlietu ministrijai 30 dienu laikā no sprieduma stāšanās spēkā rakstveidā atvainoties Lato Lapsam par viņa tiesību aizskārumu, nesniedzot Lato Lapsam viņa 2017.gada 2.septembra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Lato Lapsam (personas kods 160569- 13068) viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas izmaksājama Lato Lapsam no Ārlietu ministrijas budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) T.Jefremova

Dokumenti

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...