Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir ieskats kāda zvērināta advokāta transformācijā Latvijas tiesu sistēmas attīstības kontekstā.

2007.gada augustā dienas gaismu ieraudzīja kāda Jāņa Brūkleņa grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis”, kuras priekšvārdu bija uzrakstījis žurnālists Lato Lapsa. Grāmata izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Par tajā izmantotajiem materiāliem izteicās arī tikko zvērināta advokāta amatā iesvētītie.

Tā 2007. gada 1. septembrī laikraksts „Diena” rakstīja, ka „pirms diviem mēnešiem zvērināta advokāta zvērestu ir devis Māris Liguts, kurš uzskata – ja grāmatā ietvertās sarunas ir autentiskas, skandāls iedragā profesijas prestižu. „Pat advokāta zvērestā mēs sakām, ka, pirmkārt, ir likums, un tad – klienta intereses,” teic M.Liguts. Ētikas iedzīvināšana dzīvē ir laika jautājums, domā jaunais advokāts: „Jāizaug jaunai paaudzei, kura būs iemācījusies pareizo attieksmi. Mācību, kā darīt nevajag, var gūt arī no šīs grāmatas.””.

Ir pagājuši 11 gadi, un nu jau vairs ne tik jaunā advokāta verbālajām izpausmēm būtu vajadzējis pārtapt praktiskā rīcībā, tas ir, godprātīgā kalpošanā likumam un tikai tad klienta interesēm. Diemžēl transformācija ir notikusi citā virzienā, pareizā attieksme noklīdusi neceļos, cerība uz paaudžu maiņu ir bijusi veltīga. To parāda paša Māra Liguta rīcība.

Minētais advokāts Bauskas rajona tiesā pārstāvēja kādas bankas meitas uzņēmumu, kurš daudzdzīvokļu mājā savu jumta terašu aizsegā bija nesekmīgi remontējis mājas jumtu un cita starpā pamanījies likvidēt jau citiem īpašniekiem pārdotās jumta terases, noplēšot terašu flīžu segumu un to vietā uzkausējot neekspluatējumu ruberoīda segumu.

 Tiesvedības gaitā advokāts Māris Liguts neatklāja, ka bankas meitas uzņēmums bija noslēdzis jumta remontdarbu līgumu ar būvuzņēmēju par konkrētiem darba izpildes termiņiem, kam nebija nekāda sakara ar pārējo kopīpašnieku lēmumiem. Advokāts noklusēja, ka līguma darba saturs un robežas iesniedzās jau pārdoto dzīvokļu īpašumos un ka remontdarbu garantijas saistības faktiski izslēdza jumta lietošanu kā jumta terases. Savukārt tiesa pretējās puses lūgumu par līguma un citu pierādījumu izprasīšanu ignorēja. Slēpjot pierādījumu saturu, advokāts Māris Liguts nāca klajā ar vairākiem šaubīgiem apgalvojumiem. Lūk, daži no tiem.

Konkrētā daudzdzīvokļu māja esot bijusi uzbūvēta ar novirzēm no būvprojekta. Tas esot norādīts arī aktā par mājas nodošanu ekspluatācijā. Veicot remontdarbus, viņa klients esot atjaunojis jumtu un jumta terases sākotnēji paredzētajā stāvoklī.

Jumta remontdarbus būvuzņēmējs esot veicis pēc bankas meitas uzņēmuma lūguma (nevis pēc juridiski saistoša līguma). Būvuzņēmējs kļūdas dēļ esot demontējis citiem dzīvokļu īpašumiem piederīgās jumta terases. Juridiski izsakoties, tas esot darbojies neuzdotās lietvedības ietvaros.

Jumta remontdarbi, tostarp zem pārdotajām jumta terasēm, esot veikti, balstoties uz dzīvokļu īpašnieku vairākuma lēmumu.

Pēc jumta terašu seguma demontāžas palikušo ruberoīda jumtu varot izmantot kā jumta terasi.

Šie apgalvojumi vēlāk izrādījās klaji melīgi. To pierāda pēc tiesas sprieduma pārsūdzēšanas termiņas iegūtie dokumenti – jau pieminētais līgums un ar ēkas nodošanu ekspluatācijā saistītie dokumenti.

Runājot par mājas nodošanu ekspluatācijā, advokāts Māris Liguts bija maldinoši atsaucies uz dokumentu, kas nebija akts par mājas nodošanu ekspluatācijā. Faktiski būvvaldes 2008. gada 6. jūnijā izdotajā aktā par mājas nodošanu ekspluatācijā bija norādīts, ka jumtam un jumta terasēm bija flīžu segums un ka izmaiņas un atkāpes no akceptētā būvprojekta nebija konstatētas. Attiecīgi nekāda atjaunošana sākotnēji paredzētajā stāvoklī nebija notikusi.

Atsaucoties uz būvuzņēmēja darbībām, kas it kā veiktas pēc bankas meitas uzņēmuma lūguma, advokāts Māris Liguts savos rakstveida paskaidrojumos biji aizmirsis pieminēt, ka būvuzņēmējs bija darbojies stingros līguma ietvaros. Līguma pielikumos bija skaidri noteiktas remontdarbu robežas. Tās ietvēra jau pārdotās jumta terases. Būvuzņēmējs tās demontēja atbilstoši līgumam, nevis neuzdotās lietvedības ietvaros, kā advokāts Māris Liguts apgalvoja tiesas sēdē.

 Līguma saturs bija zināms tikai bankas meitas uzņēmējam un tā algotajam būvuzņēmējam. Tātad jumta remontdarbu saskaņošana ar citiem dzīvokļu īpašniekiem nebija paredzēta un nemaz nevarēja notikt, jo nevar saskaņot to, kas netiek izpausts. Līgumā bija skaidri noteikts citiem īpašniekiem piederošo jumta terašu demontāžas un jumta remontdarbu pabeigšanas termiņš. Termiņš beidzās vismaz pāris nedēļas pirms cita kopīpašuma remontdarbu līguma termiņa, par kuru tiešām vēlāk lēma dzīvokļu īpašnieku vairākums. Pārdotās jumta terases tika demontētas iepriekš. Tātad arī šeit advokāts bija melojis.

Turklāt jumta remontdarbu līguma 9.5.2. punktā par garantijas saistībām bija skaidri norādīts, ka jebkāda veida pārvietošanās pa jumta segumu vai jumtu seguma izmantošana par novietni nav pieļaujama, jumtu drīkst tikai apsekot un tīrīt. Jumta terases vispār nav pieminētas, jo to gluži vienkārši vairs nebija. Attiecīgi advokātam Mārim Ligutam nebija pamata apgalvot, ka jumta terases ir atjaunotas to sākotnēji paredzētajā stāvoklī (kas bija fiksēts aktā par mājas nodošanu ekspluatācijā) un tās var pilnvērtīgi izmantot.

Var rasties jautājumus – kur skatījās un ko darīja tiesa? Burtiskā nozīmē – tiesnese visā tiesas sēdes laikā bija aizņemta ar savas pildspalvas knibināšanu un, piemēram, uz advokātam uzdoto jautājumu „Uz kāda pamata jūsu klients demontēja grīdas segumu citam dzīvokļa īpašniekam piederošai jumta terasei”, advokāta vietā attrauca: „Jums taču teica – uz neuzdotās tiesvedības pamata.” Laikam tiesnese uzskatīja to par attaisnojumu un bija aizmirsusi, ka civilprocesa likums prasa, lai  tiesa vērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Šīs civilprocesa likuma normas kontekstā interesanta šķiet nesenā tiesnešu aptauja. 57% no aptaujātajiem tiesnešiem norādīja, ka lietas izsprieduši pēc likuma, pat ja iekšējā taisnīguma izjūta diktēja ko citu, 23% tiesnešu norādīja, ka viņiem ir grūti atbildēt, savukārt 21% aptaujāto atzina, ka lietas izsprieduši, galvenokārt balstoties uz iekšējā taisnīguma izjūtu, pat ja likums paredzēja ko citu (konferencē "Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā" sociologa Arņa Kaktiņa prezentētais pētījums par uzticēšanos tiesu sistēmai). Šajā aptaujā pārsteidz tiesnešu taisnīguma un tiesiskuma izpratnes dihotomija jeb savstarpēji izslēdzošā kategorizācija un pats fakts, ka sistēmā, kurā būtu jāvalda likuma varai, faktiski valda tiesnešu subjektīvās izjūtas. No aptaujas var secināt, ka atsevišķas tiesnešu grupas pilda tikai kādu sev pieņemamu daļu no Civilprocesa likumā nostiprinātās normas par to, kā būtu jāizspriež lieta. Izskatās, ka 21% tiesnešu balstās uz savu iekšējo pārliecību, aizmirstot, uz ko tai vajadzētu balstīties.

Acīmredzami arī konkrētajā lietā pieņemtais spriedums pamatā balstījās uz tiesneses ‘iekšējo pārliecību’. Nekā citādi nevar izskaidrot, piemēram, šo tiesas spriedumā norādīto: „Pēc SIA „D” veiktā remonta prasītājai piederošā dzīvokļa terase ir saglabājusies, tā nav demontēta – nojaukta, tās platība nav samazinājusies. Terasei no dzīvokļa var piekļūt, uz terases var iziet, terasi var lietot[..].” Šāds tiesas apgalvojums ir klajā pretrunā jau pieminētā remontdarbu līguma garantijas nosacījumiem, kur lietošana ir aprobežota ar jumta apsekošanu un tīrīšanu. Tas varētu būt klasisks individuāla tiesneša iekšējās pārliecības diktēts secinājums un spriedums.

Vienlaicīgi tas atspoguļo daudz dziļāku problēmu par tiesu kompetenci un specializāciju un raisa jautājumu par to, kas tiek darīts, lai to būtiski uzlabotu, ņemot vērā pieaugošo lietu skaitu, jomu dažādību un sarežģītību. Ko var, piemēram, gribēt no tiesneses, kas neatšķir aktu par ēkas nodošanu ekspluatācijā no akta par ēkas gatavību nodošanai ekspluatācijā un nespēj atšķirt jumtu no jumta terases? Ko var prasīt no tiesneses, kura nezina, kas ir ēkas parapets, jo spriedumā neprot to pat pareizi uzrakstīt? Ko ir vērta tiesa, kurai var iegalvot, ka desmitiem jumta siltumizolācijas aeratoru (vēdināšanas cauruļu) var vienkārši nozāģēt un aizbetonēt, neradot nekādas sekas siltinātas jumta konstrukcijas ventilēšanā? Tai pašā laika tiesneses kategoriskā iekšējās pārliecības izpausme piesedz arī vienkāršu profesionālu neizdarību un aklumu – pieprasīto pierādījumu neizprasīšanu un uzticēšanos melīgam advokātam.

Skatoties plašākā kontekstā, šādi ‘revolucionārā pārliecībā’, nekompetencē un melīgās liecībās balstīti spriedumi ir viens no iemesliem, kāpēc ir liels pārsūdzēto, atcelto un grozīto spriedumu skaits. Un, kā apgalvo pat Valsts prezidents, tādu lietu skaits nemazinās. Tas viss, neskatoties uz Tieslietu ministrijas dažnedažādiem, bet acīmredzami mazefektīviem procesuālajiem jauninājumiem. Nekvalitatīvi spriedumi turpina radīt papildu nelietderīgu slodzi un tiesu pārslogotība rada arvien jaunus nekvalitatīvus spriedumus. Cilvēki ir spiesti iziet visus tiesvedības līmeņus, lai pierādītu tiesas pieļautās kļūdas, nevis lai saņemtu kvalitatīvu spriedumu jau pirmajā instancē. Par to var pārliecināties, lasot augstāko un augstākās tiesas spriedumus. Ja vien tas nav principa jautājums, ne visi vēlas un var atļauties iziet visus sistēma lokus, šai procesā barojot un audzējot neefektīvu sistēmu.

Cilvēki netiesājas tiesāšanās dēļ vai tikai naudas dēļ, bet arī taisnīguma dēļ. Taisnīguma izjūta ir dabiska un fundamentāla ikvienas sevi cienošas personas iezīme. Turklāt taisnīguma uzvara nav tikai atsevišķa indivīda tieksme, bet arī tiesiskas valsts pastāvēšanas pamats. Saskarsmē ar advokātiem un tiesu indivīds var pārliecināties par šā pamata stabilitāti un uzticamību. Zvērināts advokāts ir tiesu sistēmas sastāvdaļa, un advokāta, tāpat kā visas tiesu sistēmas, uzdevums ir kalpot likumam un sabiedrībai. To paredz Māra Liguta piesauktais advokāta zvērests un pirms 11 gadiem paustais attiecībā uz tiesāšanās ķēķi.

Tomēr konkrētā pieredze un tās fons liek domāt, ka viss, ko tiesu sistēma šajos gados ir iespējusi, ir advokātu transformācija melīgos ligutos un tiesās, kurās valda dažāda izpratne par taisnas tiesas spriešanu. Tiesāšanās pārvēršas par sacensību ar meļiem, kuru apgalvojumus tiesa var vērtēt pēc savām izjūtām. Tas nozīmē, ka turpināsies uzticības erozija tiesu varai, advokāts kalpos zelta teļam, nevis likumam, tiesā tiks apelēts pie individuāla tiesneša likuma burta un gara izpratnes, nevis objektīvās patiesības kritērija. Tiesiskums un taisnīgums šajā valstī balstīsies uz greiziem un ļodzīgiem pamatiem. Tas nav ne atsevišķa indivīda, ne sabiedrības interesēs.

P.S. Informācija un pierādījumi par Māra Liguta darbībām tiks nodoti izvērtēšanai Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...