Pamācošs stāsts par nesaprātīgo ierēdni un vējdzirnavām

Vēl pēc mēneša šis Lauris Pavlovs man pilnīgi noteikti kaut ko izteiktu vēl mazāk – jau pavasarī viņš ir ticis uzstājīgi „palūgts” no Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centra direktora vietnieka posteņa, bet oktobrī būs prom arī no sporta nodaļas vadītāja vietas – un nevienam pensionārs Lauris Pavlovs vairs nebūs ne vajadzīgs, ne traucējošs, ne interesants.

Taču tā nu sanāca, ka pirms kāda laika manā rīcībā nonāca kaudzīte dokumentu saistībā ar iekšlietu sistēmas revīziju, ko veica Valsts kontrole un kuras rezultātā ar šo te nezināmo Lauri Pavlovu notikušas vismaz viņam noteikti nepatīkamās administratīvās pārmaiņas. Dokumenti izrādījās tik pamācoši, ka, kazi, arī jums būtu interesanti uzzināt šo nelielo stāstu.

Un tātad – Valsts kontrole revidē, revidē, revidē iekšlietu sistēmu un beigu beigās cita starpā uziet, ka Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centrs nav nodrošinājis ne nolikumā noteikto funkciju un uzdevumu kvalitatīvu izpildi, ne ieņēmumu no sniegtajiem maksas pakalpojumiem pilnīgu iekasēšanu, un tāpat nav arī veicis sniegto maksas pakalpojumu ekonomisko izvērtējumu.

Pārtulkojot tas nozīmē, ka Valsts kontrole iekšlietu sporta jomā ir konstatējusi pāris, iespējams, pietiekami nopietnus pārkāpumus – nez kur ir pazuduši dokumenti, uz kuru pamata veselām divām biedrībām (runa ir par „VEF Rīga” un „Klubu 33”) dotas tiesības izmantot sporta spēļu zāli, un tāpat konstatēti pārkāpumi, organizējot maksas apmācības kursus topošajiem apsargiem – pēc visa spriežot, bez pietiekama pamatojuma izsniedzot apliecības.

Kas tālāk? Tālāk, kā varētu domāt, loģiski būtu, ja Valsts kontrole visiem reizē izsniegtu savu dzelžaino, nelokāmo un caurcaurēm objektīvo atzinumu, tas tiktu izpētīts, Iekšlietu ministrijas vadība fiksētu vainīgos, sauktu tos pie atbildības, ja nepieciešams, Valsts policijā sākot kriminālprocesus, un nekavējoties kopā ar Valsts kontroli veiktu pasākumus, lai nekas tamlīdzīgs vairs nekad nevarētu atkārtoties.

Bet mūsu valstī viss notiek pilnīgi citādi. Vispirms jau, kā izrādās, Sudrabas kundzes vadītais kantoris nebūt nav tik patstāvīgs, principiāls un nelokāms savos spriedumos, kā viņai pašai labpatīk stāstīt, - vismaz šajā gadījumā Iekšlietu ministrijai jau laikus tiek nosūtīts revīzijas ziņojuma projekts, lai „augstās līgumslēdzējas puses” varētu par visu vienoties un kopējiem spēkiem „nozīmēt” vainīgos un atbildīgos.

Tas arī tiek izdarīts – kā nu pēc oficiāla pieprasījuma (un mēnesi ilgām pārdomām) atklāj iekšlietu ministrs, tiek atlasītas personas, kuru viedoklis vispār ir tā vērts, lai to uzklausītu (Valsts policijas priekšnieks, Valsts robežsardzes priekšnieks, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks, Veselības un sporta centra direktors, Nodrošinājuma valsts aģentūras direktors, dažādi ministrijas gariņi).

Visi pārējie, kam arī varbūt jau šajā stadijā gribētos ko iepīkstēties, lai nepaliktu par „malējiem”, vienkārši tiek atslaucīti malā ar visdažādākajām metodēm, - piemēram, pašlaik izrādās, ka tā paša Pavlova rakstiskos paskaidrojumus Valsts kontrole oficiāli nemaz neskaitās saņēmusi.

Pēc tam, kad revīzijas ziņojuma projekts tiek savā administratīvajā izdzīvošanā ieinteresēto draudzīgajā lokā izvērtēts, „izrediģēto” un visām pusēm pieņemamo variantu Valsts kontrole oficiāli apstiprina un laiž tautās, un nu labākajās padomju valsts tradīcijās var sākties šajā brīdī jau „nozīmēto” un visiem sistēmas dalībniekiem – ja nu vienīgi viņiem pašiem ne – skaidri zināmo grēkāžu paraugsodīšana.

Grēkāži ar vienīgi pašiem neredzamo zīmogu uz muguras ir dažādi – vieni ir saprātīgi, citi – ne. Vieni saprot, ka nav ko mēģināt cīnīties pret sistēmu, kura jūs sakošļās un izspļaus tādu, ka pats sevi nepazīsiet, bet citiem, nesaprātīgākajiem, nez kāpēc šķiet – pārmetumi ir tik absurdi, ka patiesību sameklēt tomēr būtu iespējams.

Kā jau noprotams, mūsu paziņa Pavlovs pieder pie pēdējiem. Viņš, redz, ne tobrīd, ne vēlāk nespēj saprast, ka pēc visiem parametriem atbilst ideāla vainīgā kritērijiem – nepieder ne pie viena „interešu pulciņa”, ir jau ar vienu kāju pensijā, nav īpaši nozīmīgs un noderīgs nevienam pie reālās varas esošajam, ar vārdu sakot, - amatā it kā ir, bet no aprites izkritis, ja tajā vispār bijis.

Un Pavlovs, sajūtot, uz ko viss velk, pieļauj milzu kļūdu – viņš sāk iebilst. Sākumā klusi, pēc tam aizvien skaļāk.

Par sporta zāles izmantošanu viņš visām iespējamām instancēm, tostarp Valsts kontrolei (kura patiesībā tobrīd ar ministrijas vadību par visu jau vienojusies) stāsta, ka vispār nav saistīts ar finanšu lietām – līgumus neslēdz, naudas plūsmu nekārto, lūgumrakstus nevīzē. Savukārt par apsardzes maksas kursiem – ka patiesībā to visu organizē izglītības nodaļa, kurai viņš turklāt aizrādījis „par nepieņemamo veidu kursu organizēšanā”.

Protams, vienīgais, ko izpelnās nesaprātīgais Pavlovs, ir disciplinārlieta, kuras izmeklēšanu ministrija turklāt uztic pašam Veselības un sporta centram – un, protams, izmeklētāju krēslos ērti iekārtojas tie, kuri patiešām kūrējuši finanšu plūsmas un administratīvos jautājumus. Pamatu Pavlova sodīšanai pietiekami ātri sameklēt neizdodas, - un disciplinārlietas izmeklēšanas termiņš ne visai likumīgi tiek pagarināts „atbilstoši nepieciešamībai”.

Pavlovs vēl joprojām paliek tikpat nesaprātīgs, - un pilnīgi likumīgi, ar vislabākajiem nodomiem tiek sākts arī kriminālprocess. („Iekšlietu ministrija uzskata, ka tās rīcība, lūdzot Valsts policijai veikt pasākumus, kas vērsti uz Valsts kontroles revīzijas ziņojuma projektā norādīto faktu izvērtēšanu saskaņā ar krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību normām, bija pamatota,” tagad, kārtīgi padomājis, vēsta ministrs Kozlovskis.)

Citi „nozīmētie” ir saprātīgāki vai arī skaidri zina, ko ēduši, - tā paša centra direktors Iskrovs tiek pie miniatūra sodiņa un pat neiepīkstas. Toties nesaprātīgais Pavlovs, uz nepatikšanām uzprasījies, tās arī saņem pa pilnam – sods (ko piespriež komisija, kurā paradoksālā kārtā sēž tas pats centra direktors) ir pazemināšana amatā un algas samazināšana.

Dīvaini, bet arī tad Pavlovam vēl kaut kas nav skaidrs, - viņš sāk rakstīt sūdzības. Vienā, piemēram, viņš mēģina skaidrot, ka „visus līgumus paraksta direktors no vienas puses un nomnieks no otras puses”, bet „sporta nodaļai nav jurista un grāmatveža - ar finanšu jautājumiem nodaļa nenodarbojas - pieejas kontrolei Valsts kasē mums nav. Ja saņemam norādījumus no Veselības un sporta centra finansu vadības, ka atsevišķas organizācijas nav izpildījušas līgumsaistības, šīm organizācijām tiek liegta nodarbību iespēja”.

Citā sūdzībā nesaprātīgais Pavlovs mēģina paskaidrot, ka „Sporta un Izglītības nodaļas neveic finanšu jautājumu risināšanu un kontroli, līgumu slēgšanu, naudas plūsmas kontroli, kas notiek Valsts kasē. Mūsu uzdevums ir nodrošināt mācību-treniņu darbu, grafiku sastādīšanu un sekot tā izpildei. Organizējam sacensības, veicam fiziskās sagatavotības pārbaudes Iekšlietu ministrijas dienestos saskaņā ar apstiprināto plānu, veicam metodisko darbu”.

Vēl trešajā dokumentā Pavlovs jau pieļauj patiešām izšķirošu kļūdu, sākot pieminēt arī ministrijas vadību: „Maksas kursu organizēšanā Izglītības nodaļā vairākkārt tika konstatēti trūkumi, par ko tika informēts Veselības un sporta centra direktors. (..) Par nepieciešamību reorganizēt Izglītības nodaļas darbu tika informēta arī Iekšlietu ministrijas vadība.” Likumsakarīgi - nu jau viņam mīļi un stingri tiek palūgts uzrakstīt „vienošanos par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu”.

Un tikai šajā brīdī Pavlovam, kurš pastarpām nonācis arī slimnīcā, vienreiz „pielec” – vējdzirnavas nav domātas, lai cienījama vecuma cilvēki ar tām cīkstētos. Viņš prasīto paraksta – un nepatikšanas kā uz burvju mājienu beidzas. Kriminālprocess tiek izbeigts, nozieguma sastāvs netiek atklāts tāpat kā jauni pārkāpumi, drošības dēļ viņam gan jau pāris mēnešus pirms darba beigām jau tiek atņemta Iekšlietu ministrijas caurlaide – bet tas jau tik tāds sīkums vien.

Rezultātā labi ir gandrīz visiem – spriediet nu paši.

Valsts kontrole ir veikusi glītu revīziju, kuras rezultātus neviens nav kritizējis un apstrīdējis (nu, ja neskaita kaut kādus tur neviena vērā neņemtus Pavlovus), - un Sudrabas kundze var sev ievilkt vēl vienu ķeksīti: vainīgie atklāti un sodīti, kaut kādi pasākumi veikti.

Iekšlietu ministrijā un tās Veselības un sporta centrā lietas var turpināt savu gaitu, jo visi sistēmas cilvēki - no ministrijas valsts sekretāres, radaru iepirkuma komisijas vadītājas Pētersones-Godmanes līdz tādām leģendārām personām kā lietu kārtotājs Elksnis - jau ir palikuši savās vietās un var turpināt rosīties ierastajā veidā, lai ko tur arī teicamniece – plānā galdiņa urbēja Sudraba runātu par veiktajiem pasākumiem.

Turklāt arī pa vienu nesaprātīgu ierēdni arī ir kļuvis mazāk, - un pārpalikušie labāk sapratīs pareizās uzvedības ABC. Ak, jā, un arī pats Pavlovs ir kļuvis gudrāks un nu, saprātīgs un apgarots, varēs baudīt pelnīto pensiju.

Jā, vienīgi valstij gan nez vai no šī kompleksā pasākuma būs kļuvis labāk. Bet tā jau pie mums tāda parasta lieta.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: