Iesaki rakstu: 
Padzēris tēju un nokārtojis kaimiņu lietas, Džonis jau taisījās aut kājas, kad konstatēja, ka kurpes ir pieķēzītas. Raksturīgā smaka un fakts, ka man ir tikai viens kaķis, rezumējās ar to, ka Džonis devās mājās manās čībās, bet Muris dabūja kāvienu. Pēc stundas sagānīto kurpju vietā gulēja beigta pele.
Es saprotu Muri, kurš gribēja ar to izpirkt vainu, parādot, ka ir īsts mednieks un mājas sargs. Tomēr manas ģimenes sievišķā daļa to uztvēra sev raksturīgā toņkārtā, un nabaga runcim atkal bija pamats sūdzēties "Greenpeace", ja viņš to mācētu.
Tomēr mūsu stāsts nav par Džoni un ne pat par Muri, bet par kādu citu kaķiem pietuvinātu personu, par pašu Ušakovu Nilu ar viņa amerikāņu komandu.
Kārtīgi pieķēzījis rīdzinieku un pilsētas viesu kurpes, džipus un sirdis ar piecu maģistrālo ielu vienlaicīgu slēgšanu, mūsu pilsētas runcis izdomāja veidu, kā laboties. Kā savulaik teicis viņa apbrīnotais karavadonis Josifs Dž., mums ir vajadzīgs karš – ātrs, uzvarošs un svešā teritorijā. "[..] un pie reizes mūsu celtniekiem ļausim kādu kapeiciņu nopelnīt." Gan jau, ka ausī iečukstēja kontinenta vārdā nosauktais koalīcijas partneris.
Jau izsenis ir zināms, ka, metropolei attīstoties, no sākuma tiek izveidoti maģistrālās (radiālās) ielas no perifērijas uz centru, bet pēc tam, lai visa kustība nenotiktu caur centru, tiek izveidotas cirkulārās maģistrāles ap centru. It īpaši tas attiecas uz sabiedrisko transportu un jo īpaši uz elektrisko sliežu transportu kā ātrāko un ekoloģisko. Maskava, Parīze, Londona, Tokija – visur šis zirnekļu tīkla zīmējums gan bulvāru un apvedceļu lokos, gan metro shēmās ir labi saskatāms.
Tiktāl būtu skaidrs pat runcim. Šī koncepcija pilsētas plānos mīt jau no Bojāra laikiem, ieskaitot Ziemeļu šķērsojumu kā apvedceļa otru pusi, bet... laikam vieglāka peļņa līdz šim ir šķitusi trīs reizes sezonā uzlauzt Brīvības ielas asfaltu. Prāta daudz nevajag, tik tā nodevīgā kaķa smaka...
Bet atgriezīsimies pie Lielšaufelijas vadošā spēka, “Vienotā Vate”, filiāles Latvijā – saskanīgās partijas galvenā ideologa Josifa V.Dž. teiktā, proti, ātri, uzvaroši un svešā teritorijā. (+ 20%, atkal čukst Tas Puisis). Tā sakot, kā to peli pareizi nolikt to piemīzto kurpju vietā.
Ātri – tātad vajag atrast vietu, kas ir relatīvi neapbūvēta, gana plata un apmēram kaut kur tur – kaķa redzeslokā. Lai nav īpašumi jāatpērk, detālplānojums 100 gadus jāskaņo.
Uzvaroši – ja tauta varētu vizināties tā kā nedaudz ātrāk, tā kā nedaudz ērtāk.
Svešā teritorijā. Interesanti, kur Rīgā ir svešā teritorija? It kā jau runcis ir kāju pacēlis un iezīmējis ar smaku teritoriju no Vecāķiem līdz Salaspilij, no Mārupes līdz Juglai. Te nu noteikti Lielvates konsultants pačukstējis vai pašam prātā iešāvies – ir vēl Našā Rigā vietas, kur tie svešie stipri stāv: Brīvības piemineklis, Brāļu un Lielie kapi, Bibliotēka, Okupācijas muzejs. Latviešu skolas un bērnudārzi tā kā jau būtu paravēti, tagad jāķeras klāt citām vēsturiskām vietām. Tā sakot, parādīsim, kurš te saimnieks.
Neaizmirsti par 20% - ausī čukst Amerikas balss, bet ne no Vašingtonas.
Pie darba ķērās politkonstruktori. Brīvības piemineklis un Okupācijas muzejs neder, jo ir centrā. Nekāda multimodalitāte nesanāk.
Brāļu kapi atrodas par tālu. Nacionālā bibliotēka? Tai drīz beidzas garantijas termiņš – vēl sabruks pār jaunajām sliedēm. Uzvaras piemineklis, Pokrova kapi: "Nu nē, eto naša zemļa". Paliek tikai viena izvēle – Lielie kapi. Taisām SWOT analīzi. Savienot divas radiālās maģistrāles – Brīvības un Miera iela. Bingo! Lai dreb Hausmanis un Parīzes pārplānošana. Publika sajūsmā lauž krēslus. Nilu ar visiem kaķiem ievēl uz mūžu, Ameriku – uz 20% ( atvainojos – gadiem).
Politiskais virsmērķis ir sasniegts. Visiem skaidrs, kurš te saimnieks, un Krišjānis Barons lai kratās tramvaja ritmā savā kapā, galu galā pat uz 100 latu banknotes šie nevarēja to nosargāt.
Un projekts beigsies pirms vēlēšanām, citādi kas zina, kurš tos 20% savāks – murrā "Gods kalpot Kaķim" balss.
Te es piedodoši paskatījos uz savu kaķi, kurš jau bija aizmirsis nelabo gadījumu ar Džoni un peli, un viņš piedodoši paskatījās uz mani, un es sapratu, ka man laiks viņu paņemt klēpī un pakasīt aiz auss, bet viņš man pamurrās priekšvēlēšanu dziesmiņu. Jo tādi jau mēs esam – ilgi dusmoties nespējam. Galu galā ne jau es, bet kaķis ir tas, kurš iet tur, kur pašam patīk. Man gan dažkārt liekas, ka mans Muris domā, ka es dzīvoju pie viņa. Ar bailēm gaidu to brīdi, kad viņš liks man saprast, ka es te, viņa Rīgā, esmu aizkavējies nepiedienīgi ilgi.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
