Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Vispirms jau līdzīgi kā autore vēlos sākt ar atrunu, ka tiešām Latvijas krievi ir visādi. Daži balso par “Vienotību”, ir pat pāris Nacionālās apvienības biedri, citiem atkal patīk Aivars Lembergs. Visādi ir arī Latvijas latvieši. Ne visi balso par latviskajām partijām, ir uzticami “Saskaņas” biedri, atbalstītāji un vēlētāji un kvēli Nila Ušakova fani ar pasē norādītu tautību “latvietis”.

Divu miljonu sabiedrība nav pārāk milzīga, bet skaidrs, ka pietiekoši liela, lai tajā varētu atrast visdažādāko tautību indivīdus ar visdažādākajām politiskajām pārliecībām, kas ne vienmēr saskan ar vispārīgajām tendencēm. Tomēr, grozies kā gribi, vispārīgās tendences mūsu sabiedrībā pastāv - vairums latviešu balso par t.s. latviskajām partijām, bet vairums krievvalodīgo ir “Saskaņas” elektorāts. Tās ir vispārīgas tendences.

Autore izdara secinājumu, ka labējās partijas nolēmušas nerunāt ar krievvalodīgo elektorātu, jo tas ir pārāk grūti, tāpēc šie vēlētāji ir atstāti Nilam Ušakovam. Faktiski Ušakova vēlētājus, pēc autores domām, labējās partijas vienkārši pasludinājušas par nozombētiem.

Atļaušos nepiekrist nevienam no iepriekšējā rindkopā izdarītajiem apgalvojumiem. Manuprāt:

1. Labējās partijas ļoti labi zina, kā varētu atņemt “Saskaņai” tās elektorātu; 

2. Uzticamu “Saskaņas” krievvalodīgo atbalstītāju neviens neuzskata par nozombētu, tāpat kā par nozombētu neviens neuzskatītu latvieti, kurš nebalsotu par “Saskaņu” nekad un nekādos apstākļos; 

3. Partija “Saskaņa” nevis kādu “zombē”, bet vienkārši komunicē tās vērtības, kas uzrunā lielāko daļu krievvalodīgā elektorāta.

Un tagad mēs nonākam pie galvenās sadaļas - ja mēs pārmetam, ka labējās partijas nerunā ar krievvalodīgo vēlētāju, tad būtu arī jāpaskaidro, kas tieši šajā gadījumā ir jāsaprot ar vārdu “runāšana”. To neprecizējot, īsti arī nav skaidrs, kas tieši no labējām partijām tiek pieprasīts. Skaidrs, ka tēze “labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem, bet vajadzētu runāt” politikai pietuvinātu ekspertu diskursā ir klātesoša jau ilgstoši, bet parasti šīs tēzes izvirzītāji to neizvērš, tāpēc vienmēr, kad to dzirdu, paliek tāda nepabeigtības sajūta.

Ir dzirdēts, ka labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem, jo vienkārši “nemāk”. Man šķiet, ka māk gan. Piemēram, ja interesē, kādas ir Latvijas krievvalodīgo vērtības, tad ļoti vienkāršs veids būtu vienkārši apskatīties, kādus svētkus viņi svin. Un par to ir pieejami statistikas dati. Ja runa ir par laicīgajiem svētkiem, Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptauja liecina - 9. maiju atzīmē 73% mazākumtautību pārstāvju, 18. novembri 46% un 4. maiju – 24%.

Lūk, ļoti labs veids kā atņemt “Saskaņai” vēlētājus - Andris Piebalgs, Armands Krauze un Raivis Dzintars varētu 9. maijā apmeklēt Uzvaras pieminekļa svinības, tāpat kā to dara Ušakovs. Viņi noteikti mācētu to izdarīt - tikai jāiekāpj auto un jāaizbrauc pie pieminekļa nolikt ziedus, tas nav grūti. Vai vismaz veltīt kādu video apsveikumu tur sanākušajiem. Tā būtu runāšana ar Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem. Ja kādas partijas cilvēki to darītu vairākus gadus pēc kārtas, tad noteikti izdotos pārvilināt kādu daļu “Saskaņas” vēlētāju pie sevis.

Vai tomēr Uzvaras pieminekļa apmeklēšana nav tas, ko labējo partiju kritiķi domā, pārmetot “nerunāšanu ar Latvijas krieviem”? Bet kādas ir alternatīvas? Pacietīgi un korekti mēģināt skaidrot, kāpēc netiek atzīmēti populārākie Latvijas krievvalodīgo laicīgie svētki? Un cik balsis, jūsuprāt, izdotos “Saskaņai” atņemt ar šādu “runāšanu”? Cik no tiem 73% mazākumtautību pārstāvju, kuri atzīmē 9. maiju, tas pārliecinātu?

Varu iedomāties vēl citus veidus, kā “runāt” ar “Saskaņas” vēlētāju, - izvairīties no vārda “okupācija” lietošanas, runājot ar Latvijas vardarbīgo inkorporāciju PSRS; uzstāt, ka nepilsoņu institūta izveidošana bija vēsturiska netaisnība; paust simpātijas idejai par vēlēšanu tiesību nepilsoņiem piešķiršanu pašvaldību vēlēšanās; izturēties ar veselīgu skepsi pret NATO, piemēram, Saeimā balsojot pret Latvijas dalību NATO misijās; komunicēt ideju, ka divvalodības referendums nebija uzbrukums Latvijas valsts pamatiem, bet gan krievvalodīgās minoritātes saprotama reakcija uz attieksmi pret sevi; uzturēt neitrāli samierniecisku retoriku jautājumā par Krimas aneksiju.

Pat nevajag uzreiz piedāvāt kaut kādus konkrētus jaunus likumus, vienkārši tādā vērtību līmenī jākomunicē šīs augstākminētās idejas, un ticiet man - tā būtu “runāšana”, ar ko izdotos pārvilināt lielu daļu pašreizējo “Saskaņas” vēlētāju pie sevis. Esmu pārliecināts, ka to saprot arī labējās partijas.

Šaurā vieta daudziem ir acīmredzama - šādi “runājot” varētu gadīties, ka katrs no Ušakova pārvilinātais krievvalodīgais vēlētājs labējai partijai maksātu kādus divus trīs esošos vēlētājus. Tāpēc arī labējo partiju pārstāvji “nerunā ar “Saskaņas” vēlētāju”. Taču svarīgāk būtu pašam lasītājam atbildēt uz jautājumu - ja šī “runāšana” izpaustos šādi, vai jūs tiešām gribētu, lai labējās partijas “sāk beidzot runāt ar “Saskaņas” vēlētāju”?

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: