Pavļuta varoņdarbi

Nevaru spriest par visu spēles laukumu, kurā šim personāžam būtu jāspēlē, bet tajās jomās, kur saskaras mūsu kompetences - nekas īsti nav paveikts, ir tikai darbību mākonis, kas tiek pasniegts ar skaistām, gudrinieciskām runām (pasniegt viņam tiešām sanāk, un viņa angļu valoda ir laba), bet reāli paveikti darbi izpaliek. Nu, lai nosauc kaut vienu līdz galam izdarītu lietu, kura reāli strādā.

Pirmkārt jau būvniecība: kamēr tautsaimniecības komisijas darba grupa strādāja pie galīgās likuma redakcijas, EM bija jāstrādā arī pie pakārtotajiem normatīvajiem aktiem, manuprāt, kādiem 29, kuri nepieciešami, lai šis jaunais likums reāli darbotos. Tas nav paveikts, bet, neskatoties uz to, EM uzstājīgi pastāv uz nolikto būvniecības likuma spēkā stāšanās termiņu - 1 .februāri, kaut gan nozare un pašvaldības pamatoti iebilst tam.

Kādēļ tāda uzstājība? Pamats domāt par sponsoru interesēm, kuri tā dzina likumu uz priekšu un it kā esot ne tikai finansējuši konkrētus politiķus, bet arī snieguši atbalstu uz pašvaldību vēlēšanām. Nu, kamēr nav par vēlu - jāatstrādā. Citādu loģisku izskaidrojumu nav, kāpēc nepieciešams tik neloģiski rīkoties un ieraut visu valsti haosā un radīt sabiedrībai reālus drošības draudus.

Lai jaunais Būvniecības likums pēc 1. februāra tiešām varētu kaut cik sekmīgi funkcionēt, Ekonomikas ministrijai janvārī ar astoņām ministrijām un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas darba devēju konfederāciju, kā arī ar Latvijas Pašvaldību savienību ir jāsaskaņo vismaz galvenie likumdošanas akti - vispārīgie būvnoteikumi, desmit speciālie t.sk. ēku būvnoteikumi, noteikumi par būvdarbu veicēju un būvspeciālistu civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi, noteikumi par būvinspektoriem, būvkomersantu reģistrācijas noteikumi, būvizstrādājumu tirgus uzraudzības kārtība, Latvijas Būvniecības padomes izveidošanas un darbības kārtība, vismaz seši no divdesmit deviņiem Latvijas būvnormatīviem (LBN). Tās ir fundamentālas lietas, bez kurām jaunā regulējuma darbība vienkārši nav iespējama.

Ja par atskaites punktu izvēlamies 2014. gada 1. janvāri, tad no deviņiem 2013. gada 19. decembrī Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāru sanāksmē uzsauktajiem normatīvajiem aktiem vēl nav pieņemts neviens!

Gadījumā, ja jaunais Būvniecības likums bez atbilstošajiem pakārtotajiem likumdošanas aktiem stāsies spēkā 2014. gada 1. februārī, neapskaužamā stāvoklī nonāks būvvaldes, kurām būs jāizdod būvatļaujas, jākontrolē projektu un būvniecības kvalitāte, jāpieņem objekti ekspluatācijā bez atbilstoša tiesiskā regulējuma.

Diemžēl lielākā daļa no būvniecības nevalstiskajām profesionālajām organizācijām apstiprināšanai Ekonomikas ministrijas virzīto likumdošanas aktu projektus nav pat redzējušas! Tādēļ, pat ja tie formāli tiks pieņemti laikā, to kvalitāte būs apšaubāma, un tā sekas var būt traģiski noziedzīgas - liekot nozarei darboties tādā nesakārtotā vidē.

Enerģētika. Tas pats stāsts - daudz skaistu runu, darbību un mētāšanās, bet vajadzīgā rezultāta nav. Jo joprojām nav izdarītas pašas pamatlietas, uz kurām būtu jābāzējas turpmākām darbībām, lai veidotos sistēmisks, sakārtots normatīvo aktu un lēmumu kopums.

Vispirms jau joprojām nav Enerģētikas stratēģijas. Pamatdokuments, kuram vajadzētu noteikt mūsu tālāko virzību, vadīties pēc kura vajadzētu EM un ar ko varētu rēķināties investori.

EM veikli ir izslīdējusi no šī uzdevuma, nododot MK apstiprināšanai Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto informatīvo ziņojumu „Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 - konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai".

EM centīgi pasniedz to kā stratēģiju un izliekas, ka nesaprot principiālo starpību - ja tā būtu valdības apstiprināta stratēģija, tad EM tā būtu jāīsteno, par to jāatbild! Informatīvs ziņojums savukārt ir vienkārši tāds sapņojums par to, kā varētu, ko darīt, lai rezultātā tikpat labi arī neko nevajadzētu darīt. Kas arī notiek.

Tas arī ir saprotams, jo EM darbības rezultātā, visi par enerģētiku atbildīgie ierēdņi ir pametuši ministriju, saprotot, kāda nākotne tos sagaida. Līdz ar to nekur nav skaidrības un paredzamības:

- ar tirgus liberalizāciju mums ir bardaks (tad paziņojam, ka elektrības tirgus ir jāliberalizē pēc iespējas ātrāk, jo tas ir lietotāju interesēs, pēc tam - ka liberalizācija ir jāatliek, jo celsies cenas nepietiekamas konkurences dēļ, ko rada mūsu nošķirtība. Tajā pašā laikā uzstāj uz gāzes tirgus liberalizācijas uzsākšanu, kas būšot patērētāju interesēs, lai gan tur konkurences nav vispār nekādas un nošķirtība ir pilnīga, un ir acīm redzami, ka tas lietotājam radīs pretēju cenas efektu, jo sistēmas izmaksas pieaugs, bet konkurences, kas dzītu cenu uz leju - nebūs);

-     joprojām nav normatīvā akta, kas noteiktu ietvaru atjaunojamās enerģijas resursu izmantošanai, un tas rada nopietnas problēmas nozarei, jo nav saprotami spēles nosacījumi - kā vēl pagājušajā Saeimā izbrāķēja un atmeta atpakaļ Atjaunojamās enerģijas likumu, tā arī vairāk EM nav spējusi to sagatavot pat izskatīšanai. Bet šī joma ir tas pīlārs, ko pasniedz par pamatu mūsu enerģētiskajai neatkarībai un energoefektivitātei.

-     joprojām nav skaidrs, kas īsti būtu jādara vērtīgākajai valsts kompānijai Latvenergo - kādi ir tās uzdevumi, attīstības stratēģija, izejot no valsts interesēm (jo tai būtu jāiet kopsolī ar enerģētikas stratēģiju). Ja kāds to vēlas noliegt, lai pasaka, kāds tad ir Latvenergo uzdevums - apgādāt tautsaimniecību ar lētāku enerģiju vai nopelnīt vairāk naudas budžetā? Līdz ar to valsts vērtīgākā aktīva darbība netiek stratēģiski pārraudzīta, bet tiek veidota pēc valdes ieskatiem, izejot no Komerclikumā noteiktā.

-     piedāvātais Latvijas gāzes liberalizācijas risinājums valstij un sabiedrībai var radīt daudzus miljonus lielus zaudējumus, jo piedāvā Latvijai pārkāpt noslēgto privatizācijas līgumu ar Latvijas gāzes akcionāriem, kur lielākais akcionārs ir Vācijas lielākā energokompānija. Ja Valsts kanceleja ir novērtējusi, ka Flikam varam zaudēt 16 miljonus, par Vācijas - Latvijas investīciju aizsardzības līguma neievērošanu, tad cik miljonus var nākties samaksāt Ruhrgas, kas visas līgumā paredzētās saistības ir izpildījis un tiešām reāli investējis n-tos miljonus.

EM izpratne par to, ka piedāvātais liberalizācijas modelis neskar Latvijas gāzes akcionāru intereses un tiesvedības risku nav, ir ļoti savdabīgs, sevišķi ņemot vērā, ka Gazprom jau ir nolīdzis reālus plēsoņus no ASV tiesvedības gatavošanai. Vienkāršota iespējamo seku konsekvence - viens no līguma nosacījumiem ir ka līdz līguma termiņa beigām (2017.gads) Latvijas gāzei ir jāsaglabā nesadalīts, un tai ir ekskluzīvas tiesības uz sadali un tirdzniecību.

Saskaņā ar EM piedāvāto liberalizācijas modeli līdz 2015. gadam no Latvijas gāzes juridiski ir jānodala sadales sistēmas operators. Ko tas nozīmē?

Lai gan visi aktīvi var palikt Latvijas gāzes bilancē un operatora nodalīšana ir tikai juridiska, lai šāds operators varētu darboties, saskaņā ar Latvijas likumdošanu tam ir jābūt licencei, licences darbības zonā var būt tikai viens operators, tas nozīmē, ka, lai varētu izsniegt licenci jaunajam operatoram, vispirms tā ir jāatņem Latvijas gāzei! Būtu ļoti interesanti uzzināt, uz kādas juridiskās bāzes analīzes EM ir pieņēmusi šo savu lēmumu - paziņojot, ka piedāvātajā liberalizācijas priekšlikumā Latvija rīkojas tiesiski un nekādas tiesvedības mums nedraud. Būtu vērts pieprasīt šos atzinumus!...

Tā ir tikai juridiskā puse. Ekonomiskā puse: lai jaunais operators varētu darboties, tam ir nepieciešama ne tikai licence, bet arī tā sniedzamajam pakalpojumam apstiprināts tarifs. Tātad būs jāiesniedz jauns tarifu pieteikums (jo esošais ir Latvijas gāzei), saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Pēc likuma operators ir tiesīgs iekļaut tajā visas ekonomiski pamatotās izmaksas - tīri objektīvi sadalīšanas gadījumā tās pieaug, pieredze rāda - vismaz 10-15%, jo sistēma kļūst sarežģītāka un to ir dārgāk uzturēt + nodalīšanas izdevumi. Bet Latvijas gāzes gadījumā pieaugums būs vēl augstāks, jo saskaņā ar metodiku, pirms iesniegt tarifa aprēķinu, ir jāveic pamatlīdzekļu pārvērtēšana (to vērtība ir ar kārtu 100 miljoni). Pēdējo reizi sadales pamatlīdzekļi ir vērtēti, manuprāt, pirms kādiem 8 gadiem (sen), pa šo laiku tie ir kārtīgi uzturēti, atjaunoti un modernizēti + inflācija, kas nozīmē, ka tās būs vēl papildu vairāku miljonu izmaksas, kuras nāks papildus jaunajā tarifā, un arī tās Latvijas patērētājam tās nāksies apmaksāt kāda augstprātīgās stulbības vai angažētības dēļ.

Bet tas vēl nav viss - saglabājot pragmatiskus sadarbības nosacījumus, mēs esam ieguvuši nozīmīgas atlaides iepērkamajai gāzes cenai. Gada griezumā tās sastāda vairāk nekā 100 miljonus lielu ieguvumu. Retoriski ir jautāt, kāda motivācija tās būs mums saglabāt pēc šādas mūsu rīcības? Piemērs ir Lietuva, kur gāzes cenas ir augstākas par 100-200 USD/1000m3, plus piena kari un tranzīta problēmas. Nosaukt to par Krievijas šantāžu būtu nekorekti - ja mēs paši pārkāpjam savus dotos solījumus, tad mēs paši provocējam Krieviju uz šādiem soļiem, jo savādāk Krieviju uzskatīs par vārguli, kurš nav spējīgs aizsargāt savas ekonomiskās intereses.

Ironiskākais šajā pasākumā ir tas, ka, šādi rīkojoties - īstenojot sasteigtu, bezjēdzīgu tirgus liberalizāciju it kā, lai veiktu pasākumus, kas nodrošinātu citu investoru iespēju ienākt mūsu gāzes tirgū, mēs tieši tos atgrūžam, jo parādām, kā mēs izrīkojamies ar investoriem, kuri, paļaujoties uz valsts solījumiem, šeit ir investējuši... Un nav korekti apgalvot, ka šādu rīcību mums ir jāveic, lai ievērotu ES direktīvas prasības - direktīvas 50. pants paredz, ka dalībvalsts var lūgt atlikt sadales sistēmas operatora nodalīšanu, ja tā nesasniedz paredzēto mērķi (tai nav jēgas) - tas ir tieši Latvijas gadījums!

Jautājums EM: ko EM ir darījusi, lai, aizsargājot Latvijas un sabiedrības intereses, novērstu nepieciešamību veikt prettiesiskas un vairākus miljonus lielu zaudējumu nesošas rīcības? Vai tā bija vērsusies pie Briseles ar šādu lūgumu? Latvijas gadījumā mums ir dubults pamatojums - 1. Nodalīšana nesasniedz vajadzīgo mērķi, taisni otrādi! Un 2. - Latvija atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas ir pamanījusies noslēgt tādu privatizācijas līgumu, lai Latvijas gāzes akcionāriem tiktu saglabāti īpašie nosacījumi līdz 2017.gadam, un tas jau ir jautājums jūsu draugiem no NA, kuri visdrīzāk centīsies šo Latvijas gāzes liberalizāciju izmantot savam - krievi nāk, latvieti, nepadodies! Kas dotajā gadījumā ir ļoti nekrietni, jo tieši viņu galvenais ideologs un Gazprom apkarotājs Roberts Zīle bija tas, kas šādu līgumu parakstīja! Un tā vietā, lai palīdzētu atrisināt šo situāciju, lai mazinātu iespējamos zaudējumus, kurus vajadzēs maksāt par to sabiedrībai, tieši otrādi - tas tiek ļaunprātīgi izmantots, šaurās politiskās interesēs...

Tāpēc, ja viņi uz Latvijas gāzes liberalizāciju spiedīs valdības deklarācijā - ir, ar ko dot pa galvu.

Ja kas - šis LG jautājums tika aktualizēts tautsaimniecības komisijā pagājušā gada februārī, tas ir, apmēram pirms gada! Tad EM plēsa kreklu uz krūtīm un teica, ka viņi paši to atrisinās mēneša laikā. Nekā. Tad līdz vasarai, nekā. Un tā to jautājumu atlika atkal un atkal. Un tikai, kad jau valdība gāja pa pieskari, tad viņi to iesniedza. Bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma un juridiskā izvērtējuma. (Valdības ietvaros esot kaut kādi taisīti, bet tos uzrādīt nevarēja.) Laiks ir notērēts. Un diez vai kāds būs gatavs atzīt savas kļūdas, vēl jo vairāk - labot tās...

Nemaz nerunājot par kopējo valsts aktīvu pārvaldīšanas koncepciju, kur tiek piedāvāti savdabīgi kabatas risinājumi, EM tā arī nav spējusi piedāvāt redzējumu, ko darīt ar tādiem vērtīgiem valsts uzņēmumiem kā Citadele, Lattelecom un LMT, pareizāk sakot savas pārgudrības vai angažētības dēļ tiek radīti risinājumi, kas būtu interesanti ārvalstu investoriem, nevis prioritāri domājot par valsts interesēm, protams, to gatavošanā izmantojot dažādus valsts apmaksātus konsultantus, galvenais.

Pēdējais hīts, ko piedzīvoja Saeimas tautsaimniecības komisija vēl pavisam nesen, bija saistīts ar nebanku kreditētājiem. Ir skaidrs, ka tur situācija ir jāregulē, jo tas, kas notiek, nav īsti normāli. Taču piedāvātais risinājums bija tik tendenciozi sagatavots, tik šaurs skatījums, ka radās sajūta, ka nevis EM to ir sagatavojis, bet gan Komercbanku asociācija + pievienotas pāris populistiskas idejas no EM, radot tādu priekšlikumu, kuru nozare uzreiz bija gatava apstrīdēt Satversmes tiesā (arī TM uz to norādīja), kas rezultātā nevis sakārtotu, bet gan iedzītu nebanku kreditēšanu vēl dziļākā haosā un padarītu to vēl dārgāku.

Šis priekšlikums labi parāda EM domu lidojuma plašumu un iezīmē tās intereses, kuras tas patiesībā pārstāv. Ne velti EM ironiski sauc par SWEDbankas ministru, bet FM - par SEBbankas ministru.

Tā vietā, lai saprastu problēmas cēloņus (slikti izveidotais kreditēšanas tirgus un komercbanku piekoptā kreditēšanas politika, nenormālie darbaspēka nodokļi, kas liek atrasties ēnās, un kāpēc šie nebanku kredīti ir tik pieprasīti, neraugoties uz piedāvātajiem nosacījumiem) un piedāvātu risinājumus (piemēram pasākumu plānu, kas attīstītu krājaizdevu sabiedrību veidošanos), tiek piedāvāts tikai apkarot sekas (kas, protams, arī ir jādara, bet - samērojami). Turklāt piedāvājums izstrādāts, to neapspriežot ar pašu nozari. Pirmo reizi viņi par to kopīgi sprieda Saeimas komisijas sēdē, un pati nozare bija sagatavojusi krietni racionālākus un pamatotākus priekšlikumus nekā EM, kas atkal parāda, kādās interesēs ir gatavots šis priekšlikums, kaut pasniegts tiks skaisti - kā rūpes par sabiedrību...

Rezultātā Saeimas komisija viņu patrieca, iesakot vispirms izdarīt mājas darbus.

Novērtē šo rakstu: