Iesaki rakstu: 
Ja arābu valstīs rīko revolūcijas ar īstiem ieročiem un sprāgstvielām, tad Latvijā šogad pāris pretnostatījušos grupu sadomājušas karot mazliet citiem līdzekļiem – ar pildspalvām un parakstiem. Viena karojošā puse gatava stāvēt un krist par valsts apmaksātas izglītības nodrošināšanu tikai valsts valodā, otra – teju vai jebkādiem līdzekļiem īstenot seno sapni par krievu valodas kā otrās valsts valodas nostiprināšanu Satversmē, sagādājot īstu saldo ēdienu civilokupantiem (arī tiem, kuri par tādiem kļuvuši nejauši), viņu pēctečiem un citiem mūsu zemītes bradātājiem ar apšaubāmu lojalitāti (pretējā gadījumā valodas un tās prasmes jautājums nebūtu aktuāls).
Pirms kāda brīža publiskajā telpā viens no politiskajiem spēkiem, kas bauda tieši cittautiešu elektorāta un autoritārā Putina Vienotās Krievijas labvēlību, politisko partiju apvienība Saskaņas centrs (SC), deklarēja, ka pilnībā norobežojas no biedrības Dzimtā valoda iniciatīvas panākt Satversmes grozījumus, lai krievu valodai noteiktu valsts valodas statusu, tajā pašā laikā atgādinot, ka atbalsta oficiālu krievu valodas lietošanu pašvaldībās, lai „gados vecāki cilvēki pakalpojumu varētu saņemt arī krieviski” (kur tie „gados vecākie” nabadziņi bija visus šos gadus, ka neiemācījās valsts valodu? Zilupes stacijā komunismu gaidīja?), un iestājas par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Atklāti sakot, šādi “batoni” ir baltiem diegiem šūti, un SC ar šādu mākslotu “norobežošanos” vēl vairāk parādījusi sevi kā diezgan liekulīga politiskā apvienība, kam svarīga ir nevis Latvijas iedzīvotāju labklājība un bieži piesaukto sociāldemokrātijas ideju īstenošana, bet rūpīgi slēpta valsts līmeņa pārkrievošanās. Ja kāds to neredz, tad varbūt vienīgi tā gandrīz ceturtā daļa balsstiesīgās sabiedrības, kas gatava balsot par šo sociālkomunistisko latviešu valodas iztirgotāju apvienību.
SC pēc būtības ir diezgan nereāli “norobežoties” no Dzimtās valodas aktivitātēm, jo biedrības līderu skaitā atrodami ne tikai radikālie bļauri Vladimirs Lindermans (lai atceramies viņa tiesas zālē izteiktos draudus, ka “daudzi mirs”) un Jevgēņijs Osipovs (kurš, šķiet, latviski runās nākamajā dienā pēc pūces astes uzziedēšanas), bet arī viens no SC vadošajiem ekonomistiem Aleksandrs Gapoņenko, kurš līdz šim nav centies pārāk afišēties. Turklāt tas ir tikai viens faktors, kas liek apšaubīt SC un tās līdzdarboņu lojalitāti Latvijai, taču nebūt ne vienīgais. Lūk, vēl daži.
Jau sen nav nekāds noslēpums, ka ar Osipova vadīto organizāciju Liepājā pastāvīgi kontaktējas vēl kāds Saeimas tipāžs (kas faktiski kļuvis par labāko „kompromatu” pašai SC) Valērijs Kravcovs. Viņa šaubīgā pilsonības iegūšanas epopeja un fakts, ka par latviešu valodas zināšanām kāds “atcerējās” tikai pēc Saeimas vēlēšanām (cik pamuļķim gan jābūt SC „labākajam premjera amata kandidātam” un īpašumu ofšorizatoram Jānim Urbanovičam, lai vispirms tādu personāliju iekļautu kandidātu sarakstā un pēc tam taisnotos, ka par Kravcova valodas (ne)zināšanu „neko nezināju”?), skaidri apliecina šīs politisko partiju apvienības attieksmi pret valsts valodu. Tagad lai Urbanovičs netaisnojas par “Liepājas sibīrieša” valodas neprasmi, jo par to zināja pietiekami labi! Drīzāk te bijušas citas intereses – aiz Kravcova “stāv” pietiekami liela nauda, tomēr SC ziedotāju sarakstā viņa vārds nav atrodams, un tas ļauj izdarīt, minimums, dažus visai loģiskus minējumus...
Pirms gada notikušajā sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa (par tās saistību ar SC, domāju, nav jāstāsta) kongresā viena no tās ekonomistēm Jevgēņija Zaiceva cita starpā ieminējās, ka 1940.gadā Krievija mūsu valsti nevis okupējusi (šis vārds SC politiķiem ir kā zobu sāpes, un likumsakarīgi, ka no tā lietošanas viņi hroniski izvairās), bet gan “sniegusi nelielu palīdzību”. Tolaik neviens no SC līderiem ne ar pušplēstu vārdu no šādiem izteikumiem “nenorobežojās”, un, lai gan skanēja mantra par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, daudzi kongresā pabijušie apliecina, ka liela daļa runātāju tajā uzstājusies krieviski.
Līdz ar to arī SC sevi ir parādījusi kā visai divkosīgu politisko spēku un nenopietnu gaisa jaucēju, kam svarīgāki par visu ir tikai reitingi, ko spodrināt ar Krievijas drauģeļu un vietējo civilokupantu atbalstu un upurējot latviešu valodu. Plaši reklamētā ārvalstu ekspertu ekonomiskā programma izrādījusies tikai aizsegs (spriežot pēc murgainā “alternatīvā valsts budžeta”, ekonomikas jautājumiem SC darbībā labākajā gadījumā ir kosmētiska nozīme). Turklāt SC izpratni par ekonomikas lietām “apliecina” arī Rīgas pašvaldības “pārsālītie” izdevumi par sniega izvešanu, slidotavas ierīkošanu, zupas virtuvēm u.c. publiski izskanējuši skandāli, ko vainagoja kompetentas speciālistes izgāšana Saeimā, izraugoties tiesībsargu. Vai arī no šīm muļķībām un cūcībām SC “norobežosies”? Drīzāk demonstrēs sevi kā neko nezinošu, aprobežotu darboņu vienību, jo tā ir politiski izdevīgāk...
Ko tam visam SC var likt pretī? Vērienīgā krāpšanā apsūdzēta deputāta mālēšanu par “piemēru” un “īstu vīru” (atkal – kur bija SC šefu un paša sasmērētā kandidāta “vīrišķība”, kad viņš tika iekļauts deputātu kandidātu listē?), nu, vismaz tikpat īstu kā eksministrs Ādamsons, kam pēc avārijas izraisīšanas dzērumā visās malās rēgojās ne baltās pelītes, bet starpgadījuma inSCenētāji un provokatori, un arī vainīgi, protams, bija visi citi, tikai ne pats...
Latvijas iedzīvotājiem vēl ir laiks padomāt, kurā pusē nostāties. Ja pašlaik valdošā koalīcija visus ir iedzinusi bezcerībā un “atbrīvojusi” no materiāliem līdzekļiem, tad SC nokļūšana pie teikšanas labākajā gadījumā beigsies arī ar lēnu, pakāpenisku latviešu valodas un latviskās kultūras iznīdēšanu. Lai arī tuvākajos gados SC un viņu līdzdomātājiem valsts valodas statusu kirilicai neredzēt kā sprāguša ēzeļa ausis, jārēķinās, ka ar laiku notikumi var pavērsties arī citā virzienā... Tas var kļūt par uzskatāmu piemēru pasaulei, kā iespējams okupēt veselu valsti un iznīcināt tās nacionālo kultūru bez neviena tanka vai šāviena...
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
