Iesaki rakstu: 
Pirmdien Latvijas valstij piederošā SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca izdarīja kaut ko tādu, kas kārtējo reizi apliecināja, kādā dibeneiropas valstī mēs patiesībā dzīvojam - tik labi un precīzi šī rīcība būtu iederējusies mūsu lielajā kaimiņvalstī.
"Slimnīcā brīvdienās ievesta ubagojošā tantiņa no stacijas laukuma, seifā nodotā summa 1200eur. Mājās devās ar taksi," - šāds bija slimnīcas profila @Aslimnica ieraksts sociālajā tīklā Twitter.
Ja kādam dziļi dvēselē joprojām padomju valstī mītošajam šāds ieraksts šķiet gluži normāls, īsi paskaidrošu - dažos vārdos ārstniecības iestāde, kuras uzdevums ir palīdzēt un aizsargāt savu pacientu privātumu, izbradājās pa vienu neaizsargātu cilvēku, tā sacīt, pa pilno.
Ārstniecības iestāde pietiekami skaidri gan atklāja sava pacienta personību (Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas laukumā, pat tuneļus un tuvējās gājēju pārejas ieskaitot, nebūt nav desmitu ubagojošu tantuku), gan izklāstīja pacienta mantisko stāvokli, gan par savu pacientu vēl vienkārši tāpat pasmējās.
Jebkurā normālā Eiropas valstī tiesībsargs un politiķi (it īpaši jau tie, kas uzdodas par sociāldemokrātiskiem utt.) jau šodien klaigātu kā negudri, bet konkrētās slimnīcas vadība - mūsu gadījumā Viesturs Boka, Anita Slokenberga un Imants Rezebergs - vāktu kopā parpalas un izmisīgi domātu, kur atrast citu tik treknu un neputekļainu darbiņu.
Tas tā notiktu, jo jebkurā normālā Eiropas valstī cilvēka pamattiesības - un attiecīgi to cūcisks, nekrietns aizskārums - netiek novērtētas pēc tā, kāds ir šī cilvēka statuss sabiedrībā un vai konkrētais cilvēks pieder pie "krējuma" vai arī ubago stacijas laukumā.
Kas notika pie mums? Triju nosaukto valsts maizē glīti uztūkušo (pagājušā gada pamatatalgojums katram - 35-40 tūkstoši eiro) kungu un dāmu vadītā ārstniecības iestāde vakar nāca klajā ar maksimāli ciniski nodēvētu paziņojumu - "Par sociālo atbildību".
Iezīmējot savu izpratni par pacientu tiesībām un sociālo atbildību, abu minēto kungu un dāmas vadītā slimnīca paziņoja, ka, pirmkārt, viņi tikai gribējuši painformēt sabiedrību, otrkārt, to visu tak pastāstījusi pati paciente, treškārt, slimnīcām vispār esot jārunā par sabiedrības seju un tās problēmām.
Mēdz sacīt, ka, jo augstāk palmā kāpj pērtiķis, jo labāk var saskatīt tā pliko sarkano dibenu.
Minētie kungi un dāma savā nicīgumā pret dažnedažādajiem nicināmajiem švaļiem, kas ar savām problēmelēm velkas uz viņu vadīto lielisko ārstniecības iestādi, kā parāda šis paziņojums, acīmredzami ir uzkāpuši pietiekami augstu.
Es netaisos iegrimt spekulācijās un versijās - vai 1200 eiro tantukam ir vienas dienas, vienas nedēļas, viena gada izpeļņa vai tantuka mūža uzkrājumi, kurus viņa visur staipa līdzi; vai labāk, ja ubags pēc medicīniskās palīdzības saņemšanas mājup - ja tādas mājas viņam ir - dodas piebāztā autobusā vai ar taksometru; vai ubagošana vispār ir laba vai slikta lieta. Šai gadījumā tas ir pilnīgi mazsvarīgi.
Lai nebūtu neskaidrību, paskaidrošu: arī manam degunam bomži (bezpajumtnieki) smird. Arī manā pasaules uzskatā viņi ir nolaidušies alkoholiķi un padibenes. Arī man ubagošana šķiet apkaunojoša nodarbe.
Taču tāpēc es necenšos bomžus, ubagus un līdzīgus cilvēkus ne nosodīt, ne iztēloties par zemākām būtnēm, uz kurām neattiecas tie paši likumi un tiesību normas, kas uz visiem citiem.
Un vēl es atceros, ka Tā Kunga ceļi ir pilnīgi un absolūti neizdibināmi. Nekad neaizmirsīšu, kā 1995. gada sākumā gāju pa Vecrīgu kopā ar plaukstošu baņķieri, kurš, skatoties, kā es iemetu kaut kādus santīmiņus ubaga krūzītē, deklarēja: "Man ir savs bizness, viņam - savs."
Pagāja pāris mēneši, ubagam viņa bizness joprojām palika bez pārmaiņām, bet baņķiera banka teica "paukš!", un pats kungs no ādas krēsla un jaguāra pārsēdās pie sīktirgotāja letes.
Savukārt visiem tiem, kuri tik lieliski "zina", cik lielisks jau kopš Konandoila aprakstītajiem laikiem ir šis ubagošanas bizness, var ieteikt vienu vienkāršu lietu - vispirms pamēģiniet paši dažas pilnas dienas šajā lieliskajā biznesā un tad veriet mutes skaļiem paziņojumiem. Bet ne ātrāk!
Taču runa te nav par ubagiem vai kaut kādām abstraktām sabiedrības kaitēm. Runa ir par vienu pilnīgi konkrētu valstisku kroplību - valsts medicīnas iestāde ir atļāvusies klaju cūcību un nekrietnību pret vienu konkrētu valsts iedzīvotāju, un, tā kā konkrētā iedzīvotāja nepieder pie "krējuma", šīs medicīnas iestādes vadītāji ir nolēmuši - ohoho, pret šitādiem mēs taču varam atļauties visu, kas vien ienāk prātā. Atslaucīsim ne tikai kājas vien...
Ja man būtu kaut mazākā cerība, ka es dzīvoju Eiropas valstī, es nevis cerētu, bet zinātu, ka jau tuvākajās dienās visi šie Bokas, Rezebergi un Slokenbergas pēc paraugpiepju saņemšanas no Veselības ministrijas dosies uz stacijas laukumu, lai atvainotos visiem ubagiem pēc kārtas - mācībai, lai nevienam citam neienāk prātā pacientus un viņu tiesības iedalīt pēc viņu mantiskā un sabiedriskā statusa.
Taču es zinu, kur dzīvoju. Kur mēs visi dzīvojam.
Tāpēc atliek vien cerēt uz kaut ko krietni ticamāku - nu, piemēram, ka, katram no nosauktajiem palmā augstu uzkāpušajiem kungiem un arī dāmai, ar sīku traumiņu nonākot kādā rajona slimnīciņā, tā nekavēsies tuvu un tālu izkladzināt - kuram makā atradies ar gumijiņu apsiets eiro žūksnītis ar papīrīti "10% no iepirkuma", kuram mobilajā telefonā ierakstīti pārdesmit maukumāju telefoni, bet kurai uz pēcpuses uztetovēts "Vasja, mūžam tava!", Vasju pēc tam mēģinot pārtaisīt par Stjopu. Sociālās atbildības vārdā, protams.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
