Sprūdžs: es neesmu kāpurķēde, ko pamest zem tanka

Ieviesiet skaidrību, kādi izglītību apliecinoši dokumenti ir Jūsu rīcībā?

Pašreiz dokumenti, kas man ir uz rokām, ir par vidējo izglītību, kaut kur mājās jābūt ir atestātam.

No Rīgas 1. ģimnāzijas?

Jā, nekādu citu nav un nevar būt, nekad nevienam neesmu solījis, ka man tādi ir.

ZRP pārstāvji ir skaidrojuši, ka jums Roberta Kenedija koledžā Cīrihē bija iespēja jau 2010. gadā iegūt „starpdiplomu”, bet jūs esat izvēlējies studēt tālāk, lai iegūtu zinātnisko grādu. Varbūt precizējiet, kādu izglītību jūs jau šobrīd esat tur pabeidzis?

Man bija iespēja saņemt MBA profesionālo grādu [Master of Business Administration], bet es izvēlējos to neņemt tāpēc, ka tajā brīdī man tam nebija nekādas nozīmes, jo es esmu uzņēmējs un man nevienam tas nav jārāda. Tas, kur man parādījās interese par to izglītību, ir, lasot vieslekcijas Latvijas augstskolās [piemēram, augstskolā Turība, - red.]. Man nāk klāt pasniedzēji un saka: „Davaj mēs jūs komisijā, jo mums vajag tos profesionāļus eksāmenus vērtēt, vēl kaut ko, vai mēs jūs iekļaujam studiju kursā varbūt!” Un ar maģistra grādu es to nevaru, sapratu, ka priekš tā man vajag to MSc [Master of Science] grādu, kas ir akadēmiskais, tāpēc, ka man šo iespēju piedāvāja, es nevienam nepretojos, teicu: "Labi, davaj, tēma man ir, par ko to disertāciju rakstīt."

Kāda ir tēma?

Es rakstu par IT tirgu Latvijā. Tā ir mana biznesa tēma vienkārši. Es to pētījumu reāli varu izdarīt – gan kvantitatīvo, gan kvalitatīvo daļu –, un man ir kaut kāda jēga no tā pētījuma.

Jūs esat kontaktējies ar šo Cīrihes koledžu, vai jums ir iespēja „ieslēgt atpakaļgaitu”, kaut kādā veidā tomēr paņemt šo sertifikātu par profesionālā maģistra grāda iegūšanu, lai jums fiziski būtu šis izglītību apliecinošais dokuments?

Es saprotu, ka tas pēc definīcijas nav iespējams. Es viņiem to jautāju – nē, nevaru. Es saprotu, ka pat, ja es tagad pateiktu „nu labi, labi, es nerakstu to disertāciju, tikai iedodiet man kaut kādu papīru”, viņi nevar man atbildēt, viņiem tādas sistēmas nav, viņiem jāprasa Velsai, jo Velsas universitāte kontrolē tos grādus [Roberta Kenedija koledžas programmas akreditētas Velsas universitātē,- red.].  Es to viņiem jautāju kādu brītiņu atpakaļ un sapratu, ka viņi man var iedot „neko”. Tā kā ir mans iesniegums, ka es gribu rakstīt disertāciju un tagad to MBA neņemšu, tad es rakstu disertāciju, un viņu ieteikums ir rakstīt disertāciju ātrāk, bet to es nevaru izdarīt šobrīd.

Šo koledžu es daļēji izvēlējos Velsas [universitātes] grāda dēļ, jo tas diezgan normāli kotējas. Tas, kas tagad tur ir piedāvāts, Fēniksas universitātes, ja nemaldos, tas man nešķiet tik pievilcīgs. Katrā ziņā, kad es viņu pētīju, man nelikās, ka tas būtu tāds, kura dēļ būtu šausmīgi vērts mācīties.

Es uz to jautājumu skatos arī tā, ka man ir viedoklis par izglītības sistēmu, un es neuzskatu, ka svarīgākais cilvēkam dzīvē ir bez jēgas nosēdēt četrus gadus kaut kādā solā, ja. Un tieši tāpēc arī tā pāreja uzreiz uz to MBA grādu, izlaižot visus tos bakalaurus, es biju ļoti priecīgs, ka man to izdevās izdarīt, jo vienkārši es tādā veidā ietaupīju ļoti daudzus gadus liekus savā dzīvē.

Tas nozīmē, ka jūs nevērtējat augstu akadēmisko izglītību, vismaz to, ko var iegūt Latvijā?

Tā nu nebūtu korekti teikt, ka es to augstu nevērtēju, visu nevar samest vienā maisā. Bet tas, ko es varu pateikt par biznesa izglītību, ir simts punkti, ka biznesa izglītībai, kas ir iegūta paralēli ar darbu, paralēli ar reāliem piemēriem, kad tev sakrīt prakse ar to akadēmisko, ir simtkārt vērtīgāka par izglītību, kur tu vienkārši atsēdi – iznāc no skolas un četrus gadus nosēdi, kā tagad studenti dara mūsdienās, un sāc strādāt varbūt trešajā, varbūt ceturtajā [gadā], varbūt pēc studijām. Tas efekts ir daudz mazāks.

Ja kāds uzskata, ka man nav pietiekamas izglītības, tad viņam tā ir tiesības uzskatīt, un viņš varēs 17. septembrī „ar visām četrām” par to nobalsot. Savukārt es līdz tam septiņpadsmitajam apņemos darīt visu, lai pierādītu, ka man ir gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās zināšanas īstenot tās lietas, kuras mēs piedāvājam īstenot. Un man liekas, ka tas ir normāls process. Tas, ko es negribu, ka tas tiek kaut kā pagriezts, ka „Sprūdžs melo par izglītību”, jo es nekad ne no viena – ne partijā, ne presē, ne kur man kāds kaut ko ir prasījis, es nekur nekādas muļķības par to, kāds grāds man ir un kāds nav, es neesmu stāstījis.

Bet Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā jūsu deputāta kandidāta deklarācijā rakstīts: „Pabeigtas šādas mācību iestādes: MBA Robert Kennedy College, maģistra grāds biznesa vadībā, 2010. gads”. Tas radīja šo jautājumu.

Tieši tādu formulējumu es pats nekur neesmu ierakstījis. Ja viņš ir paņemts vienkārši no kāda CV, tur prasītos atruna, ka turpinu studijas. Manis pēc var rakstīt, ka viņa [grāda] nav, man nav pašmērķa tur kaut ko „sarakstīt”.

Pēc visa šī jūs esat sprieduši partijā par situāciju, jums vēl ir biedru, Zatlera atbalsts?

Protams! Simtprocentīgi! Saprotiet – viņi nevērtē mani pēc izglītības dokumentiem, ar to vispār nav nekādu problēmu. Šis jautājums bija izrunāts, visiem bija izstāstīts, mēs zinājām visus riskus, tā ka viss principā ir tā, kā tam ir jābūt.

Jūs apzināties, ka tas, iespējams, var izraisīt kritiku gan jums, gan ZRP, ka jūs apšaubāt Latvijas augstākās izglītības sistēmu?

Mēs viņu riktīgi apšaubām, jā! Programmā rakstīts, ka mēs viņu kārtīgi apšaubām.

Ko jūs teiktu tiem, kas uzskata, ka jūs esat ieguvis apšaubāmu izglītību kaut kādos koledžas tālmācības kursos?

Man tas topiks nešķiet tik svarīgs, lai tērētu tam laiku, bet es varu izstāstīt – tie kursi tur bija 11 vai 13, ne par velti es viņus lauzu piecus gadus, ja. Tas pamata freimvorks ir onlainā, tur ir forumi, tur ir darbi jānodod, tur ir case studies – tā pati metode, kas visos MBA visā pasaulē dominē. Un tad vismaz divi kursi ir jādara uz vietas, ja es nemaldos, es izdarīju trīs. Tāpēc, ka Velsas universitātes pozīcija, ko es principā saprotu un atbalstu, ir – viņi uzskata, ka nevar iedot cilvēkam MBA grādu, ja viņš vispār nav redzēts. Līdz ar to bija viņiem tur riktīgs „sviests” jāatstrādā – kaut kādas 10 dienas uz vietas katru reizi Cīrihē, pa naktīm jāmācās nākamajai dienai, nu, tāds riktīgs tusiņš. Viens no kursiem, piemēram, kas man ļoti palielināja interesi gan par politiku, gan par visu pārējo, bija Hārvardas Competitiveness of nations. Tas bija šausmīgi relevants šajā situācijā, un es par to ļoti daudz zinu, man ir pilna māja ar Portera [Hārvardas biznesa skolas profesors Maikls Porters, sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp Competitive Advantage of Nations] grāmatām un tā tālāk, es esmu gatavs... padodiet man kādu akadēmiķi Latvijā, kurš par šo var nopietni diskutēt, mēs ar viņu padiskutēsim par šo jautājumu un redzēsim, kurš no mums vairāk no tā saprot. Tur nebija nekādi joki tajā koledžā, nu!

Mēs esam gatavi šo jautājumu [par ZRP premjera kandidāta izglītību] pārspļaut ar nopietnākiem un sabiedrībai aktuālākiem jautājumiem. Tas, ka tagad kādu nedēļu visi par to cepsies, nu ok, man ir bieza āda, es to pārdzīvošu.

Politikas kuluāros runā, ka ZRP centās premjera amatam pierunāt autoritātes no malas, piemēram, Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāju Ivetu Šulcu, klīda baumas arī par eirokomisāru Andri Piebalgu. Ir arī tiražēts priekšstats, ka jūs bijāt izmisuma izvēle, jo citi atteica.

Nu, nē, tā nav. Vienkārši, ar daudziem no tiem cilvēkiem runājot no sākuma, likās ok, bet, jo tālāk runājām, jo sapratām, ka mums nav pa ceļam, ka mūsu komandai neiet ar viņu kopā. Līdz ar to jau no paša sākuma bija jautājums, vai mēs liekam kādu no savējiem, ko mēs zinām, ar ko varam iet izlūkos, vai mēs ņemam kādu un mēģinām ielikt tajā komandā. Protams, līdz pietiekami vēlam brīdim bija atvērts lēmums, vai iet vienu vai otru ceļu, bet, runājot ar tā saucamajiem profesionāļiem un relatīvi politikai tuvākiem vai vismaz redzamākiem, tas sausais atlikums bija, ka jūtamies komfortablāk, ejot ar saviem cilvēkiem, pierādot viņu varēšanu, kas, protams, ir grūtāks uzdevums nepazīstamākiem cilvēkiem, bet mēs vismaz par viņiem varam galvot. Mums kandidāti bija vairāki ,un skaidrs, ka visu laiku bija rezerves varianti. Mēs esam nolēmuši, ka paši neko nekomentēsim un, ja kāds no kandidātiem grib stāstīt, tad viņš to var darīt.

Tā jautājuma būtība bija, vai jūs sevi uzskatāt par ne gluži gribētu, drīzāk izmisuma kandidātu?

Es tieši tādēļ to garo stāstu izstāstīju, lai paskaidrotu, ka noteikti nē, tas tā nav. Es neesmu nekāda kāpurķēde, lai mani varētu mest zem tanka. Neskatoties uz to, ka visiem bija skaidrs, ka tanks būs, tas nav tā domāts, tas nav tāpēc. 

Novērtē šo rakstu: